[1] Augstākās tiesas Senāts 2007. gada 29. augustā pieņēma spriedumu lietā Nr. SKC-556³ (turpmāk – Spriedums) sakarā ar atbildētāja kasācijas sūdzību, kur kasācijas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka uzturlīdzekļu piedziņa (tā apmēra izmaiņas) nav nosakāma ar atpakaļ­ejošu datumu, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma⁴ (turpmāk – CPL) 434. pantu apelācijas instances tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā ar tā pasludināšanas brīdi.

Spriedumā tiesa analizē brīdi, no kura piedzenami uzturlīdzekļi bērnam tiesas ceļā, un secina, ka uzturlīdzekļi "piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā".

Šāda atziņa ir pretēja 1939. gada 23. marta Senāta Civīlā kasācijas departamenta spriedumā Nr. 240 paustajam, ka "uztura prasības pielaižamas arī par pagājušo laiku (Sen. CKD spr. 23/328), pie kam uztura prasībās principā nav jāpierāda, ka uztura dēļ būtu ietaisīti parādi (Sen. CKD spr. 22/244, 34/843, 37/563). Šis princips, par kuru Senāts ir izteicies no 1864. g. CL9. un 209. p. viedokļa, ir attiecināms arī uz alimentu lietām, kas pamatojas uz CL 179. p.".⁵

[2] Raksta uzdevums ir pētīt, kāpēc Augstākās tiesas prakse ir mainījusies, un aicināt uz diskusiju, vai šāda nostāja nebūtu pārvērtējama, tai skaitā, ņemot vērā Augstākās tiesas atziņas jaunākajā praksē par uzturlīdzekļiem, to tiesisko dabu un izcelšanās pamatu.

Rakstā tiek analizēta tikai Sprieduma atziņa, ka, iztulkojot Satversmes 92. panta un CPL 1. panta tiesību normas savstarpējā saistībā ar Civillikuma (turpmāk – CL) tiesību normām, uzturlīdzekļi piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā (turpmāk – Atziņa). Autors rakstā veiks Atziņas un CL 179. panta analīzi tikai attiecībā uz minētā pienākuma rašanās brīdi un to, vai šāds pienākums dot uzturu var izbeigties, ja persona laicīgi neceļ prasību tiesā.

I. Jaunākā tiesu prakse

[3] Kopš rakstā analizējamā Sprieduma Augstākajā tiesā ir radušies daudzi jauni spriedumi, kas sniedz skaidrojumu par uzturlīdzekļu tiesisko dabu, bērna tiesībām saņemt uzturu un brīdi, ar kuru rodas pienākums dot uzturlīdzekļus tā saņēmējam.

Atklājot CL 179. panta saturu un jēgu, Augstākā tiesa jaunākajā praksē vairākos spriedumos ir nonākusi pie vienota secinājuma, ka uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu regulē likums un vienošanās starp vecākiem uzturlīdzekļu jautājumā notiek tikai par maksājuma apmēru.⁶ Arī Augstākās tiesas prakses apkopojumā, veicot vairāku spriedumu analīzi, secināts, ka uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu regulē likums un pušu vienošanās rada uz likuma pamatotu saistību (CL 177. un 179.