2007. gada 1. jūlijā Latvijas Republikā pirmo reizi stājās spēkā Tiesu ekspertu likums, kurā tika apkopotas tiesu ekspertīzi regulējošās normas un radīta jauna tiesu ekspertu profesionālo darbību regulējoša sistēma.¹ Savukārt 2016. gada 15. martā stājās spēkā Tiesu ekspertu likuma pārstrādātā versija, kurā ir pievērsta lielāka vērība izstrādātajām metodēm, ne tikai ieviešot to reģistru, bet arī nosakot detalizētas prasības metožu dokumentācijai.² Daudzi ar tiesu ekspertīzi saistītie jautājumi joprojām ir saglabājušies arī procesuālajos normatīvajos aktos – Kriminālprocesa likumā, Civilprocesa likumā un Administratīvā procesa likumā.

Neraugoties uz detalizēto regulējumu, tiesu praksē ir vērojams izpratnes trūkums par tiesu ekspertīzes nozīmi, tiesu ekspertu sistēmu un darbības regulējumu. Šajā situācijā liela nozīme ir regulējošo normu dublējumam procesuālajos normatīvajos aktos un Tiesu ekspertu likumā, zināma stagnācija tiesību aizsargājošo iestāžu darbinieku uzskatos un rutīnas darbā, kas reizēm pat ir pretrunā ar likumos paredzēto kārtību. Galvenās praksē novērotās kļūdas var sadalīt trīs blokos – maldīgs uzskats par to, kurš var veikt tiesu ekspertīzi; kas ir atzīstams par eksperta atzinumu; izpratnes trūkums par to, kādus jautājumus var risināt tiesu eksperts.

Kurš var veikt tiesu ekspertīzi

Tiesu ekspertīzi tās praktiskajā izpratnē vislabāk raksturo definīcija, kas šobrīd ir ietverta Tiesu ekspertu likuma 1. pantā: "Tiesu ekspertīze – objektu vai materiālu zinātniska un praktiska izpēte, ko veic tiesu eksperts, izmantojot likumā noteiktajā kārtībā reģistrētu metodi, lai atbildētu uz ekspertīzes noteicēja uzdotajiem jautājumiem, sniedzot pamatotus secinājumus." Taču prasības tiesu ekspertīzei visprecīzāk ir noteiktas Tiesu ekspertu likuma mērķa definīcijā – "objektīva, tiesiska un zinātniski pamatota".