Kapitālsabiedrība (turpmāk arī – sabiedrība) ir juridiska persona, kura par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Sabiedrība neatbild par dalībnieka saistībām, un dalībnieks neatbild par sabiedrības saistībām.¹ Šis ir fundamentāls komerctiesību pamatprincips, bet vai tas ir tik absolūts, kā pirmajā brīdī šķiet? Vai sabiedrības un tās dalībnieku atbildības nošķiršana darbojas kā aizsargvairogs, kas jebkurā situācijā un jebkuros apstākļos šķir dalībnieku no sabiedrības kreditoriem un neļauj kreditoriem vērsties pret sabiedrības dalībniekiem? Vai tomēr ir pieļaujams, ka sabiedrības un tās dalībnieku atbildības nošķiršana ir atceļama, ja tā tiek izmantota ne tiem mērķiem, kādiem tā ir piešķirta?

Rakstā atbildes uz šiem jautājumiem tiks meklētas, pirmām kārtām iedziļinoties nošķirtās atbildības būtībā un nepieciešamībā. Tālāk, izmantojot gūtās atziņas par sabiedrības un dalībnieku atbildības nošķiršanu, tiks atspoguļots tāds tiesību instruments kā korporatīvā plīvura pacelšana. Ņemot vērā ļoti plašo doktrīnu klāstu, kas atspoguļo daudz un dažādus korporatīvā plīvura pacelšanas variantus, raksts pamatā tiks koncentrēts uz tām teorijām, kas slēpjas zem termina "identifikācija" (identification) un risina problēmsituācijas ar juridiskās personas (kapitālsabiedrības) identificēšanu vai juridiskās personas (kapitālsabiedrības) formas ļaunprātīgu izmantošanu.

I. Nošķirtās atbildības būtība un nozīme

Sabiedrības un tās dalībnieku atbildības nošķiršana radās 19. gadsimtā, kad notika strauja ekonomiskā izaugsme un kapitāla uzkrāšanās. Ekonomiskā izaugsme radīja nepieciešamību piesaistīt investīcijas no plašāka personu loka, ne tikai no profesionāliem investoriem, un novirzīt sabiedrības uzkrāto kapitālu tādiem būtiskiem projektiem kā, piemēram, dzelzceļa infrastruktūras izveide. Lai šo mērķi sasniegtu, bija jārada juridisks mehānisms, kā motivēt plašāku sabiedrību ieguldīt savus līdzekļus kapitālsabiedrībās. Dalībnieka neierobežota atbildība, riskējot uzņemties atbildību par sabiedrības saistībām, un ieguldītāja risks, veicot ieguldījumu sabiedrībā, galu galā atbildēt ar visu savu mantu nebija atbilstoši mērķa sasniegšanai un draudēja atbaidīt tos potenciālos investorus, kuri ikdienā nesaskārās ar kapitālsabiedrību darbības pārraudzību un investīciju veikšanu un kuriem nebija speciālu zināšanu šajā jomā. Līdz ar to, lai veicinātu plašākas sabiedrības iesaisti ieguldījumu veikšanā kapitālsabiedrībās, bija jānodrošina investoru aizsardzība, ierobežojot viņu atbildību līdz viņu veiktā ieguldījuma apmēram.²

Mūsdienās dalībnieka un sabiedrības atbildības nošķiršana nav zaudējusi savu sākotnējo mērķi un nozīmi un primāri kalpo, lai piesaistītu investīcijas kapitālsabiedrībām, tādējādi veicinot komercdarbību. Atbildības nošķiršana tiek raksturota kā privilēģija, kas domāta, lai veicinātu ieguldījumus kapitālsabiedrībās, vienlaikus nodrošinot vairogu un barjeru, kas pasargā dalībniekus un kapitālsabiedrības pārstāvjus no sabiedrības komercdarbības neveiksmēm.³ Atbildības nošķiršanas gadījumā sabiedrības dalībnieks riskē tikai ar savu ieguldījumu sabiedrībā, bet dalībnieka personiskie līdzekļi tiek pasargāti no sabiedrības kreditoriem.

No juridiskā viedokļa sabiedrības un tās dalībnieku mantas un atbildības nošķiršana ir uzskatāma par vienu no būtiskākajām juridiskās personas pamatpazīmēm⁴ un ir vitāli svarīga pašas sabiedrības eksistences nodrošināšanai. Pirmkārt, sabiedrības un dalībnieku mantas nošķiršana rada pamatu sabiedrības kā juridiskas personas dzīvotspējai. Turklāt sava atsevišķa manta sabiedrībai dod iespēju "uzticamā veidā uzņemties saistības", proti, lai varētu garantēt, ka sabiedrība spēs pildīt saistības, kuras tā kā atsevišķs tiesību subjekts ir uzņēmusies, tai ir nepieciešama manta, kuru sabiedrības pārstāvji var izmantot sabiedrības saistību izpildei.⁵ Otrkārt, sabiedrības un dalībnieku mantas un atbildības nošķirtība ierobežo dalībniekus un aizsargā pašu sabiedrību, jo stingri iegrožo dalībnieku tiesības rīkoties ar sabiedrības mantu vai izņemt savu ieguldījumu no sabiedrības, tādējādi nostādot sabiedrību finanšu grūtībās.⁶ Lai gan dalībnieku atbildība par sabiedrības saistībām un darbību kopumā (ieskaitot, finanšu neveiksmes) ir ierobežota, tomēr arī dalībnieku finansiālie ieguvumi ir ierobežoti un tiek atļauti tikai konkrētos veidos, piemēram, kā dividendes vai palielinoties akcijas vērtībai, turklāt tie ir atkarīgi no tā, cik finansiāli veiksmīga ir sabiedrības komercdarbība.⁷ Treškārt, sabiedrības un tās dalībnieku atbildības nošķiršana aizsargā sabiedrību no tās dalībnieku kreditoriem: dalībnieku kreditori nevar vērst savus prasījumus pret sabiedrību, jo tā neatbild par dalībnieku saistībām.⁸ Tiesības vērsties pret sabiedrību un pretendēt uz sabiedrības mantu dalībnieka kreditori neiegūst arī tad, ja dalībnieks ir nonācis būtiskās finanšu grūtībās. Ceturtkārt, atbildības nošķiršana aizsargā arī dalībniekus, jo sabiedrības kreditori nevar vērst savus prasījumus pret sabiedrības dalībniekiem. Sabiedrība kā atsevišķs tiesību subjekts ar savu nodalītu mantu uzņemas saistības savā vārdā un pati arī atbild par šo saistību izpildi. Dalībnieki par sabiedrības saistībām neatbild. Piektkārt, sabiedrības un tās dalībnieku atbildības nošķiršana var darboties arī trešo personu (to vidū sabiedrības kreditoru) labā, kuras ir pasargātas no dalībnieku vēršanās pret tām par zaudējumiem, ko trešās personas ir nodarījušas sabiedrībai.