Vienmēr patīkami sākt rakstu uz pozitīvas nots. Tas ir gan tāpēc, ka Satversmes tiesas spriedums¹ sniedzis savu nozīmīgu artavu efektīvā patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanā Latvijā, gan arī subjektīva iemesla dēļ – tiesas nospriestais lietas iznākums atbildis šo rindu autora iepriekš sniegtajam viedoklim pieaicinātās personas statusā šajā lietā.

Konkrētajā lietā Satversmes tiesa vērtēja jautājumu, vai kredīta kopējo izmaksu patērētājam ierobežojums maksimālā dienas procentu formā, kas noteikts Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 8. panta 2.³ daļā ar 2018. gada grozījumiem (turpmāk arī – apstrīdētā norma), ir atbilstošs Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma ierobežo kredīta devēju tiesības sniegt kreditēšanas pakalpojumus uz saņemtās licences pamata,² vienlaikus konstatējot, ka apstrīdētā norma atbilst minētajām konstitūcijas normām.