Ne īsti par raksta tēmu, bet, runājot par 6. atsauci, nav skaidrs, kā autors ir nonācis pie secinājuma, ka aizliegums uz apbūves tiesības pamata būvēt dzīvojamās mājas, ir radīts šauras personu grupas interesēs. Kas ir šī interešu grupa un kā šis aizliegums uz sabiedrības rēķina šai interešu grupai kaut ko dod?

Šis aizliegums tika radīts, jo:
1) Lielbritānija 20 gadus domāja par regulējumu, kā radīt tiesību iegūt īpašumā zemi šādi mājas uzcēlušiem cilvēkiem (mantojamā noma ir ļoti līdzīga). Jo cilvēki, kuru vecāki vai vecvecāki bija cēluši mājas, kurās tie bija izauguši un visu mūžu uzturēja, tieši tā - vnk zaudēja savas mājas, izbeidzoties šiem līgumiem. Regulējumu Lielbritānija izmocīja un tad arī uzvarēja EST, bet tas nebija viegli.
2) Latvijā cilvēki nesaprot konceptu par īpašuma tiesību uz laiku vai īpašuma tiesību ar nosacījumu. Prakse ir ļoti pieņēmusi uzskatu, ka, ja man ir zemesgrāmata, tā ir klasiskā īpašuma tiesība, kas ir mūžīga. Un tā viņi ir sapirkuši dzīvokļus brīvprātīgā dalītā īpašumā un nemaz nezina, ka vienā brīdī šos dzīvokļus vnk zaudēs, jo izbeigsies nomas līgums un mājas zemesgrāmatas (kopā ar visiem dzīvokļiem) nodalījums būs slēdzams un māja būs ierakstāma zemes nekustamā īpašuma sastāvā. Pircējiem nekustamo īpašumu attīstītāji arī nestāsta, ka tie pērk dzīvokli uz 30 gadiem (vai kāds nu ir nomas līguma termiņš), lai tieši to zaudētu, piemēram, pēc kredīta atmaksas.
3) Tika secināts, ka cilvēku mājas nav labi būvēt uz terminētu laiku. Cilvēki izveido emocionālu piesaisti savām mājām, tās top par dzimtas mājām (kad bērni manto). Tas rada ļoti lielu sociālu spriedzi, kad šīs mājas ir jādod atpakaļ zemes īpašniekam. Lai to novērstu un mums nebūtu, kā Lielbritānijai 20 gadus jāstrīdas par regulējumu, kas aizskartu vienu vai otru pusi, to sakārtojot, tika ieviests aizliegums.

Cilvēku mājām, kurās tie dzīvo, ir jābūt vienā īpašumā ar zemi. Lietu tiesībām šajā gadījumā ir jānodrošina stabilitāte, nevis juridiski korekta cilvēku cerību un sapņu iznīcināšana. Iespēja veidot jocīgas īpašuma konstrukcijas Latvijā tiek aktīvi izmantota (brīvprātīgs dalītais bija pamatveids kādu laiku, jo nodokļus varēja optimizēt), ko vienlaikus paši cilvēki nesaprot - tas rada ļoti lielus spriedzi, kad tas ko daudzi domā un juridiskais lietu stāvoklis atšķiras.
Vienīgais, ko es redzu šajā aizliegumā, ir sabiedrības kā visplašākās grupas aizsardzība, jo tas mēģina nākotnē neveidot jaunus problēmu kamolus kā dalītais īpašums.