Kā norādīju iepriekš, mana ikdiena, strādājot Latvijas Zvērinātu advokātu padomē, saistīta arī ar dalību padomes Komisijā pretendentu dokumentu izvērtēšanai un Zvērinātu advokātu palīgu profesionālās sagatavošanas, darbības uzraudzības un eksāmenu komisijā, t.sk. piedaloties zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu pretendentu vērtēšanā. Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir institūcija, kas saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) normām ne tikai veic advokatūrai piederīgo – zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu – uzraudzības un kontroles funkcijas (likuma 33., 35. pants), bet arī vērtē šos profesijas pretendentus pirms pielaišanas Advokatūras likuma 14. panta pirmās daļas 7. punktā un 83. panta 3. punktā noteikto eksāmenu kārtošanai, kā arī pirms lēmuma pieņemšanas par uzņemšanu Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu skaitā (likuma 41., 89. pants), cita starpā vērtējot Advokatūras likumā noteikto nevainojamas reputācijas esamību pretendentiem (likuma 14. panta pirmās daļas 2. punkts un 83. panta 1. punkts), t.sk. nereti lūdzot viedokli Komisijai pretendentu dokumentu izvērtēšanai un Ētikas komisijai un arī pieņemot pretendentiem negatīvus lēmumus.

Taču šīs manas pārdomas nav saistītas ar padomes līdzšinēji veikto izvērtējumu un pieņemtiem konkrētiem lēmumiem, bet gan ar subjektīvu izpratni un pārliecību, ka reputācija vērtējama attiecībā uz pretendentiem, nevis amatā esošiem profesijas pārstāvjiem, kuru atbildību reglamentē to darbību regulējošie normatīvie akti un profesionālās ētikas normas. To (un jautājuma sarežģītību kopumā) apstiprina fakts, ka laika periodā no 1993. gada 21. maija, kad stājās spēkā Advokatūras likums, no Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas saistībā ar nevainojamas reputācijas neesamību (tās zaudēšanu) nav izslēgts neviens (!) advokāts; kolēģi šo statusu zaudējuši tādēļ, ka ticis piemērots attiecīgs disciplinārsods – izslēgšana no zvērinātu advokātu skaita (Advokatūras likuma šībrīža redakcijā – 73., 74. pants).

Kā jau minēju, šoreiz (t.sk. saistībā ar attiecīgām diskusijām juridiskajā telpā un jautājuma aktualizēšanu kopumā) mani ieinteresējis pretendentu reputācijas izvērtēšanas process kā tāds, liekot pašai sev uzdot dažus vispārīga rakstura jautājumus, un proti:

1) vai pastāv objektīvi kritēriji nevainojamas reputācijas izvērtēšanai,

2) vai pastāv par negatīvu atzītas reputācijas noilgums,

3) vai reputācija ir mūžīgi nemainīga vērtība.

Centos pati sev uz tiem atbildēt, vadoties no savas šībrīža iekšējās sajūtas un izpratnes, kas, iespējams, nemaz nav pareiza, taču diskusijas vērta gan, tādēļ vēlējos nedaudz dalīties izzinātajā.

Nevainojamas reputācijas izpratne atbilstoši šībrīža tiesiskajam regulējumam

Normatīvajos aktos, kas nosaka tiesu sistēmai piederīgo un citu reglamentēto juridisko profesiju amatu pretendentu piekļuvi arodam, lielākoties norādīta obligāta prasība pēc pretendentu nevainojamas reputācijas.²

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personām, kuras pilda valstij nozīmīgas funkcijas (piemēram, tiesneši, prokurori, advokāti, zvērināti tiesu izpildītāji u.c.), var būt stingrāki amata ierobežojumi nekā citās jomās. Tostarp arī kritēriji, kas saistīti ar amata pretendenta personību.