I. Valsts konstitūcija un ārkārtas apstākļi

Konstitūcija parasti tiek izstrādāta, lai regulētu ne vien valsts iekārtas ikdienas normalitāti, bet arī ārkārtējus gadījumus, kad nepieciešams reaģēt uz valsts un sabiedrības pastāvēšanas apdraudējumiem. Konstitūcijas pamatprincipiem, konstitucionālo orgānu sistēmai un personas pamattiesībām ir jābūt vienlīdz efektīviem un piemērojamiem kā ikdienas apstākļos, tā arī ārkārtējos apstākļos.¹

Konstitūcija pamatā regulē valsts iekārtu ikdienas normalitātes apstākļos. Tomēr jebkura labi pārdomāta konstitūcija paredz arī valsts darbības modifikācijas ārkārtējos apstākļos. Protams, gan konstitūcijas "tēvi", gan visa sabiedrība cer, ka šādi ārkārtas apstākļi neiestāsies. Tomēr vēsture māca, ka tā ir saprotama cerība, nevis dzīves īstenība laika gaitā. Tādēļ laba konstitucionālo tiesību prakse nozīmē, ka konstitūcijai jāparedz arī valsts funkcionēšanas mehānismi ārkārtējos apstākļos.

Ārkārtējos apstākļus, kas rada situāciju, kas atšķiras no normālās situācijas, raksturo trīs faktori: pirmkārt, valsts eksistences vai ļoti būtisku sabiedrības vērtību apdraudējums, kas ievērojami pārsniedz ikdienas apdraudējuma līmeni (piemēram, ārējs militārs uzbrukums vai apdraudējums, iekšēji nemieri, katastrofas); otrkārt, lai šo apdraudējumu efektīvi mazinātu vai likvidētu, nepieciešams ierobežot privātpersonu tiesības vairāk, nekā tas normālā situācijā nepieciešams, vai uzlikt tām papildu pienākumus un/vai modificēt valsts konstitucionālo orgānu vai valsts pārvaldes pilnvaras un darbību; treškārt, valsts līmenī jāpieņem lēmumi ātrākā procedūrā nekā ikdienas darba ritmā.

Mūsdienīga demokrātiska sabiedrība objektīvu iespēju robežās sargā savu valsti, savus cilvēkus, savu demokrātisko valsts iekārtu. To nosaka arī Satversmes ievads. Šī funkcija ir būtiska, lai valsts baudītu sabiedrības uzticību un varētu tikt uzskatīta par leģitīmu.

Tādēļ arī daudzas demokrātisko valstu konstitūcijas paredz īpašu tiesisku režīmu ārkārtas apstākļu gadījumos. Tā kā demokrātiski leģitimētā izpildvara (valdība) spēj ātrāk reaģēt un pieņemt nepieciešamos lēmumus, lai mazinātu vai likvidētu apdraudējumu un aizsargātu valsti, cilvēkus, demokrātisku valsts iekārtu, tad šāds tiesību režīms uz laiku paredz izpildvaras pilnvaru palielināšanu tādā apjomā, lai tā varētu efektīvi veikt pretpasākumus.

Vienlaikus tikpat svarīgi ir tas, ka parlaments turpina savu regulāro likumdošanas darbu, ka turpina darboties tiesu vara un ka izpildvara (valdība) turpina pakļauties parlamenta un tiesu varas kontrolei – ja vien reālie ap­stākļi to pieļauj. Tas ir reālo apstākļu, nevis tiesiskā režīma jautājums. Tātad tiesiski arī ārkārtas apstākļos valsts varas dalīšanas princips, varas līdzsvara un atsvara sistēma, ciktāl tas reālajos apstākļos iespējams, turpina darboties.

Tātad viens no modernas, demokrātiskas konstitūcijas kvalitātes kritērijiem ir tās spēja reaģēt uz valsts un sabiedrības pastāvēšanas apdraudējumiem un radīt pietiekami efektīvu tiesisko ietvaru krīzes pārvarēšanai, lai pēc tam atgrieztos pie normalitātes.

II. Satversmes darbība ārkārtas apstākļos

Latvijas Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme) ir izstrādāta īsi pēc Neatkarības kara. Latvijas Satversmes sapulces autoriem bija personiskā pieredze gan kara laikos, gan arī iekšējo nemieru apstākļos (lielinieku pagrīdes darbība un sacelšanos mēģinājumi, arī 1919. gada 16. aprīļa apvērsums). Latvijas valsts nostiprinājās Neatkarības kara apstākļos, un Satversmē ietvertā regulējuma saturu noteica praksē pārbaudītais pagaidu satversmju regulējums.²

Šobrīd valstī, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta "e" apakšpunktu, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu, lai noteiktu epidemioloģiskās drošības un citus pasākumus, ar Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr. 103 ir ieviesta ārkārtējā situācija, kas skar Satversmes 8. nodaļā noteiktās pamattiesības un vairākus citus likumus.

Tā kā Satversmē pašā nav expressis verbis noteikti noteikumi, kādas ir Ministru kabineta pilnvaras ārkārtējā situācijā, it sevišķi izdot tādus tiesību aktus, kas skar Sa­tversmi un citus likumus, tātad tiesību normas ar augstāku juridisku spēku, tad bija nepieciešams to noskaidrot Satversmes interpretācijas ceļā.

Tādēļ 2020. gada 23. martā Valsts prezidents sasauca konstitucionālo valsts orgānu vadītāju kopsēdi. Tajā Valsts prezidents un likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu īstenojošo valsts konstitucionālo orgānu vadītāji – Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, Satversmes tiesas priekšsēdētāja un Augstākās tiesas priekšsēdētājs –, interpretējot Satversmi, pieņēma Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipus ārkārtējā situācijā (turpmāk – Pamatprincipi). Šie Pamatprincipi tika oficiāli publicēti kā Valsts prezidenta paziņojums³ un kalpo par vadlīnijām valsts konstitucionālo orgānu, iestāžu un amatpersonu darbībai ārkārtējā situācijā.

Šāda valsts augstāko amatpersonu kopsēde un tajā kā Pamatprincipi formulētais viedoklis ir nozīmīgs konstitucionāls jaunievedums, kas veicina konstitucionālo orgānu savstarpējo dialogu un dod iespēju izstrādāt un formulēt kopīgu konstitucionālo orgānu pozīciju par valstij būtiskiem jautājumiem. Šajā kopsēdē pieņemtie pamatprincipi – kas pēc būtības ir Satversmes interpretācijas pamatprincipi – Latvijas valststiesībās ir jauns konstitucionālo tiesību akts sui generis.

Kopsēdē tika secināts, ka Satversme ir piemērota apdraudējuma pārvarēšanai arī šajā ārkārtējā situācijā un nosaka visu nepieciešamo minimumu, lai valsts konstitucionālie orgāni, institūcijas un amatpersonas, kā arī sabiedrība kopumā varētu tikt galā ar ārkārtējās situācijas izaicinājumiem.

Pieredze ārkārtējā situācijā liecina, ka Satversme arī šādā situācijā ir pietiekams valsts rīcības tiesiskais ietvars, nosakot valsts konstitucionālo orgānu rīcības mērķus,⁴ pamatprincipus⁵ un funkcijas.⁶

Būtiski, ka Satversmes sistēmas izpratnē arvien vairāk tiek atpazīts un prasmīgi pielietots raison d’état princips.⁷ Tas ir arī 2020. gada 23. marta Pamatprincipu aksiomātiskais valsts tiesiskais pamats, saskaņā ar kuru Pamatprincipu 1. punkta 2. teikums konstatē: "Satversme nosaka, ka valsts pastāvēšana un ilgtspēja, sabiedrība un katrs cilvēks demokrātiskās valsts iekārtas ietvaros ir jāaizsargā jebkuros, arī ārkārtējos apstākļos."

Šī ir saistoša augstākā vadlīnija visiem konstitucionālajiem orgāniem, iestādēm un amatpersonām. Taču vienlaicīgi saskaņā ar Satversmes ievadu tas ir politisks un morāls aicinājums visiem Latvijas tautas piederīgajiem, kuru likumdevējs konkrētos gadījumos var apveltīt ar likuma spēku.

Satversmes piemērošanā iegūtā pieredze dažādu krīžu un ārkārtējo apstākļu pārvarēšanā (jo īpaši Satversmes darbība valsts okupācijas apstākļos, arī nesenā ekonomiskā krīze), no vienas puses, apstiprina Satversmes regulējuma sekmīgumu, bet, no otras puses, arī dod iespēju identificēt pilnveidojamos jautājumus, kuri atrisināmi ar Satversmes grozījumiem vai kādu atsevišķu likumu.

Piemēram, attiecībā uz kara un izņēmuma stāvokli likumdevējs jau ir izdarījis lielu darbu, Satversmes ietvaros izstrādājot un ar grozījumiem pilnveidojot Nacionālās drošības likumu⁸ un likumu "Par izņēmuma stāvokli un ārkārtējo situāciju".

Atsevišķi turpmāki uzlabojumi varētu būt arī nepieciešami nākotnē, jo savulaik vēl Valsts prezidenta Valda Zatlera izveidotajā Konstitucionālo tiesību komisijā raksturoti vajadzīgie pilnveidojumi kara un izņēmuma stāvokļa regulējumā, ņemot vērā starptautisko tiesību un jo īpaši starptautisko cilvēktiesību attīstību, kā arī Latvijas dalību NATO un ANO.⁹

III. Par konstitucionālo orgānu darbību ārkārtējā situācijā

Ārkārtējā situācija ir apstiprinājusi intensīva un cieša valsts konstitucionālo orgānu dialoga nepieciešamību valstiskuma attīstībai būtiskajos jautājumos. Gan valsts dzīves ikdienas normalitātē, gan vēl jo vairāk ārkārtējā situācijā ir vajadzīga cieša konstitucionālo orgānu sadarbība Satversmes ietvaros un kopdarbība Satversmē noteikto mērķu sasniegšanai un nodrošināšanai. Satversmes tiesa jau ir uzsvērusi konstitucionālo orgānu starpinstitucionālās lojalitātes principa nozīmi valsts sekmīgā darbībā.¹⁰

2020. gada 23. marta Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā ir viens no apliecinājumiem sekmīgam konstitucionālo orgānu dialogam un ciešai savstarpējai sadarbībai.

Šajos Pamatprincipos valsts augstākās amatpersonas konstatēja, kādi vispārējie tiesību principi ir piemērojami ārkārtējās situācijas pārvarēšanai un kādā veidā organizējama konstitucionālo orgānu turpmākā darbība ārkārtējās situācijas pārvarēšanai.

Valstī izsludinātajā ārkārtējā situācijā visiem konstitucionālajiem orgāniem, bet it sevišķi Ministru kabinetam padotajai valsts pārvaldei un patstāvīgajām valsts pārvaldes iestādēm, ir būtiski apzināties pārmērīga un pašmērķīga juridiskā formālisma un šaura resorisma negatīvo ietekmi uz valsts darbības kvalitāti.¹¹

Juridiskais formālisms ir tiesību piemērotāja profesionālā nespēja aiz normatīvā akta teksta saskatīt tā jēgu tiesību sistēmā un to ar klasisko interpretācijas metožu palīdzību pārnest teksta izpratnē un līdz ar to šī teksta piemērošanas rezultātā nesaredzēt aiz jebkura normatīvā akta teksta stāvošos vispārējos tiesību principus.

Savukārt šaurs resorisms iestādēs ir organizatoriskas struktūrvienības (tās vadītāja) un amatpersonu neizpratne par savu vietu un lomu valsts kopējā pārvaldības sistēmā. Citiem vārdiem – šīs iestādes un amatpersonas neredz kopējo valsts struktūru ("aiz kokiem neredz mežu"), un līdz ar to viņu konkrētā rīcība no valsts kopējo interešu viedokļa nav optimāla.

Abi gadījumi – juridiskais formālisms un šaurs resorisms – ārkārtējā situācijā, kas prasa lielāku, normālajai ikdienas darba rutīnai pāri stāvošu radošu pieeju tiesību normu piemērošanai, lai pēc iespējas efektīvi sasniegtu nepieciešamo rezultātu, ir īpaši kaitīgi. Tie norāda uz attiecīgo amatpersonu kvalifikācijas trūkumu, kas būtu ņemams vērā viņu tālākā profesionālā novērtējumā.

Sekmīgai ārkārtējās situācijas pārvarēšanai ir nepieciešama visu valsts institūciju un amatpersonu darbības savstarpēja koordinācija un cieša sadarbība savā starpā.¹² Tādēļ ļoti labi, ka Saeima ar likumu šo principu ir noteikusi kā saistošu visām valsts institūcijām.¹³

Konstitucionālajiem orgāniem šajā ārkārtējā situācijā ir nepieciešams organizēt savu darbību, lai Satversmes mērķu ietvaros pēc iespējas efektīvi tiktu veiktas to funkcijas un pildīti to uzdevumi.¹⁴

Sevišķi būtiska ir Ministru kabineta un Saeimas spēja atrast risinājumus attālinātai darba organizācijai. Ikviens mūsu valsts iedzīvotājs var būt pārliecināts un drošs, ka Ministru kabinets efektīvi īsteno ārkārtējās situācijas vadību, savukārt Saeima turpina veikt likumdošanas darbu un īsteno parlamentāro kontroli pār Ministru kabineta rīcību.

Tāpat es šeit vēlētos uzteikt visu valsts institūciju un amatpersonu gatavību efektīvi organizēt darbu šajos ap­stākļos un strauji apgūt jaunas darba metodes, kas saistītas ar attālinātu darba režīmu, cilvēku tiešo savstarpējo kontaktu ierobežošanu un izvērstu darbību elektroniskajā vidē.

Šie piemēri apstiprina Satversmes efektivitāti un spēju nodrošināt valsts darbību, ja vien Satversmes normas Latvijas tiesiskajā sistēmā interpretē nevis formāli un dogmatiski, bet gan dinamiski, lai nodrošinātu normu mērķa efektīvu sasniegšanu un īstenošanu.

Vēlos atgādināt, ka Satversme vienmēr ir iztulkojama, ņemot vērā pārmaiņas sabiedrības dzīvē, pieejamo tehnoloģiju un zinātnes sasniegumu iespējas un juridiskās domas attīstību Rietumu tiesību tradīcijā.¹⁵

IV. Par Ministru kabineta noteikumiem ar likuma spēku

Saeima 2007. gada 3. maijā izslēdza Satversmes 81. pantu, kas piešķīra Ministru kabinetam laikā starp Saeimas sesijām tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku, ja neatliekama vajadzība to prasa. Jau tolaik izteicu aicinājumu nevis šo pantu mehāniski izslēgt, bet apsvērt iespējas šādas Ministru kabineta tiesības saglabāt ārkārtas situācijām. Varētu būt gadījumi, kad ir nepieciešams ļoti ātri reaģēt un steidzami izdot vajadzīgo regulējumu, kas vajadzīgs apdraudējuma novēršanai.¹⁶

Pašreizējā Satversmes redakcija tā, kā to Valsts prezidents kopā ar četru konstitucionālo orgānu vadītājiem interpretēja 2020. gada 23. marta Pamatprincipos, ir pietiekošs, bet tomēr ne optimāls juridisks pamats Ministru kabineta darbībai ārkārtējās situācijas pārvarēšanai. Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 iedzīvotājiem uzlikto pienākumu juridiskā forma ir vispārējais administratīvais akts,¹⁷ kas ir pārsūdzams administratīvā tiesā (kas gan nepārtrauc tā darbību), kas juridiskā spēka hierarhijā ir pat zem Ministru kabineta noteikumiem.

Tādēļ, ņemot vērā labu un modernu konstitucionālo praksi, varētu domāt par valsts darbības ārkārtējos ap­stākļos tiešu regulējumu Satversmē. Šī ārkārtējā situācija tādēļ ir aktualizējusi jautājumu par Ministru kabineta noteikumu ar likuma spēku noderību situācijas pārvarēšanai, un šis varētu būt piemērots brīdis Satversmes grozījumiem, lai šo Satversmes nepilnību novērstu.

Esmu aicinājis Saeimas frakcijas apspriest iespēju Satversmē ietvert no jauna deleģētās likumdošanas institūtu un piešķirt Ministru kabinetam tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku ārkārtas situāciju pārvaldīšanai. Tā nedrīkst būt vienkārša Satversmes 81. panta tehniska atjaunošana, jo šā panta negodprātīga piemērošana līdz tā izslēgšanai bija to kompromitējusi un devusi pietiekamu pamatu zināmai piesardzībai pret šo institūtu.¹⁸ Ministru kabinetam normālos apstākļos, kad Saeimas darbība nav aizkavēta un nav iestājušies ārkārtēji apstākļi, kas prasa nekavējošu rīcību, nevar piešķirt tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku.

Ministru kabinetam tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku varētu piešķirt tikai kara vai izņēmuma stāvokļa un ārkārtējas situācijas laikā, ja neatliekama vajadzība to prasa. Tas nozīmētu, ka Ministru kabinets šādas tiesības iegūtu tikai gadījumos, kad valstī iestājies kara laiks (Sa­tversmes 44. pants) vai izsludināts izņēmuma stāvoklis (Satversmes 62. pants) vai ārkārtējā situācija. Nepastāvot šiem ārkārtējiem apstākļiem, Ministru kabinetam nebūtu tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku. Tas arī norādītu, ka ar šiem noteikumiem ir risināmi tikai konkrēto ārkārtējo apstākļu pārvarēšanas jautājumi, un tas liegtu Ministru kabinetam veidot patstāvīgu likuma līmeņa regulējumu, apejot Saeimu.

Šāda mērķa pastiprināšanai normā būtu lietojama iepriekšējā Satversmes 81. panta redakcijā lietotā ģenerālklauzula "ja neatliekama vajadzība to prasa". Tas norādītu, ka noteikumu ar likuma spēku izdošana ir pieļaujama tikai gadījumos, kad to prasa objektīvi konstatējama neatliekama vajadzība un nav citu iespēju attiecīgā regulējuma pieņemšanai (piemēram, Saeima ir aizkavēta vai ir nepieciešama ļoti steidzama rīcība apdraudējumu novēršanai).¹⁹ Tā arī nodrošinātu, ka šādas Ministru kabinetam piešķiramās tiesības nav piemērojamas likumdevēja atvietošanai vai tā lomas mazināšanai krīzes pārvarēšanā. Arī kara vai izņēmuma stāvokļa un ārkārtējās situācijas laikā likumdošanas tiesības saglabā Saeima un pilsoņu kopums (Satversmes 64. pants).

Jo īpaši Saeimai ir būtiska loma apdraudējuma pārvarēšanā un tam nepieciešamo lēmumu pieņemšanā (likumu pieņemšana, parlamentārā kontrole un lemšana par Ministru kabineta sperto soļu apstiprināšanu). Saeima turpina savu regulāro likumdošanas darbu arī kara vai izņēmuma stāvokļa un ārkārtējās situācijas laikā.

Tāpat panta tekstā būtu īpaši uzsveramas konstitucionālās vērtības, kuru aizsardzībai nepieciešama operatīva Ministru kabineta rīcība – citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība un labklājība.

Panta tekstā būtu ietverama precīza norāde uz Ministru kabineta izdoto noteikumu ar likuma spēku pagaidu raksturu. Tie tiktu izdoti tikai uz laiku, kamēr pastāv kara vai izņēmuma stāvoklis vai ārkārtējā situācija. Izbeidzoties kara vai izņēmuma stāvoklim vai ārkārtējai situācijai, attiecīgie noteikumi ar likuma spēku automātiski zaudētu savu spēku uz Satversmes normas pamata. Tas ierobežotu šo noteikumu saturisko tvērumu, proti, ar tiem varētu tikt kārtoti tikai tādi jautājumi, kuri nepieciešami attiecīgajā kara vai izņēmuma stāvoklī vai ārkārtējā situācijā. Šādos noteikumos ar likuma spēku nevar tikt ietverts regulējums, kurš būtu piemērojams patstāvīgi arī pēc kara vai izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas izbeigšanās.

Tā kā noteikumi ar likuma spēku tiktu izdoti tikai uz kara vai izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas laiku, nav nepieciešams paredzēt šādu noteikumu vēlāku apstiprināšanas procedūru Saeimā, lai tos pēc tam padarītu par Saeimas pieņemtiem likumiem (kā tas bija iepriekšējā Satversmes 81. panta gadījumā). Tas papildus uzsvērtu šādu noteikumu ar likuma spēku pagaidu raksturu.

Būtu ieviešams arī nosacījums, kas prasa vismaz divu konstitucionālo orgānu sadarbību, lai noteikumi ar likuma spēku varētu stāties spēkā. Ja iepriekš Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus ar likuma spēku publicēja Ministru kabinets, tad šobrīd varētu paredzēt, ka tos līdzīgi kā likumus izsludina Valsts prezidents. Noteikumu izsludināšana nebūtu automātisks pienākums, bet gan sevī ietvertu Valsts prezidenta kontroles tiesības pār noteikumu ar likuma spēku saturu, to nepieciešamību, lietderību un satversmību. Noteikumi ar likuma spēku nestātos spēkā, ja Valsts prezidents tos noraidītu. Ministru kabinetam būtu iespēja piedāvāt jaunus noteikumus ar likuma spēku konstitucionālo orgānu dialoga ietvaros, reaģējot uz Valsts prezidenta iebildumiem. Līdz ar to šādi noteikumi varētu stāties spēkā tikai divu konstitucionālo orgānu – Valsts prezidenta un Ministru kabineta – vienprātības gadījumā. Šāda Valsts prezidenta funkcija atbilst Valsts prezidentam Satversmē paredzētā Satversmes sargātāja lomai.

Būtiski ir arī tas, ka Saeima patur savas kontroles tiesības un var šos noteikumus jebkurā brīdī atcelt. Saeimai paredzamas kontroles tiesības sekot līdzi noteikumu ar likuma spēku izdošanai un jebkurā brīdī lemt par šādu noteikumu ar likuma spēku atcelšanu. Saeimai piešķirtās tiesības pastiprina parlamentāro kontroli pār Ministru kabineta rīcību kara vai izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas laikā, kā arī nodrošina Satversmes 64. pantā Saeimai un pilsoņu kopumam piešķirto likumdošanas tiesību procesuālu aizsardzību.

Līdz ar to varētu tikt apsvērta Satversmes papildināšana ar jaunu pantu, kura redakcija, piemēram, varētu būt šāda:

"Kara vai izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas laikā, ja neatliekama vajadzība to prasa, Ministru kabinetam, lai aizsargātu²⁰ citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību un labklājību,²¹ ir tiesība uz kara vai izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas laiku pieņemt noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Valsts prezidents triju dienu laikā, kopš viņš šos noteikumus ir saņēmis, var tos izsludināt vai noraidīt. Noteikumi ar likuma spēku stājas spēkā nākamajā dienā pēc to izsludināšanas. Saeima var noteikumus ar likuma spēku jebkurā brīdī atcelt."

Vai šādi vai līdzīgi uzlabot Satversmes regulējumu par valsts darbību ārkārtas apstākļos, ir jautājums, kas jāapsver un jālemj Saeimai.

V. Par nākotni pēc ārkārtējās situācijas

Ārkārtējā situācija ir atgādinājusi brīvības un cilvēcisko kontaktu īpašo vērtību un nozīmīgumu. Jo īpaši šobrīd mēs varam novērtēt, cik svarīga ir brīvība pārvietoties gan ārpus mājas, gan pāri robežām. Mēs varam novērtēt, cik vērtīgi ir īsti, cilvēciski kontakti un dzīvas klātienes sarunas. Attālināta sazināšanās un socializēšanās ar moderno tehnoloģiju starpniecību nodrošina mums daudzas iespējas, bet nekas nekad nevarēs pilnvērtīgi aizstāt cilvēku.

Ārkārtējā situācija un Covid-19 radītais apdraudējums, ar kuru mēs saskaramies visā pasaulē, ir radījis pietiekami daudz izaicinājumu un vielu pārdomām. No katras krīzes ir jāmācās, un vēl jo vairāk no šīs krīzes, kas ir unikāla cilvēces vēsturē. Pēc ārkārtējās situācijas pārvarēšanas noteikti būs īstais laiks veikto pasākumu izvērtējumam un nepieciešamiem uzlabojumiem gan nacionālo valstu, gan pārnacionālā – Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī, lai ne tikai konkrēti uzlabotu mūsu reaģēšanas spējas un krīzes vadības mehānismus, bet arī plašākā kontekstā pārdomātu demokrātiskas nacionālas valsts kā cilvēka brīvību garanta lomu un uzdevumus globalizācijas un tehnoloģijas laikmetā.