1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme? Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas? Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, nosauciet tās.

Ārkārtējās situācijas laikā lēmumiem un rīcībai visbiežāk jābūt ātriem, un tas tiek izvirzīts par galveno prioritāti. Ir jārisina kāda aktuāla problēma ar tiem laika resursiem, kas ir pieejami. Attiecīgi šo krīzes lēmumu kvalitāte paliek sekundāra, tāpēc vienmēr jārēķinās, ka tie nebūs tik izsvērti un pārdomāti kā ikdienišķā situācijā.

Covid-19 radītā krīze kopumā parāda dažādo Latvijas valsts varas orgānu spēju operatīvi un koordinēti rīkoties pārvaldes jautājumu risināšanā. Galvenais ir aktuālās problēmas identificēšana un politiskā griba šo problēmu risināt. Tas nozīmē, ka Satversme un tai pakārtotā konstitucionālā struktūra dod iespēju valsts pārvaldei elastīgi darboties ārkārtas situācijas apstākļos, kas neapšaubāmi ir apsveicami.

2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi / Satversmes grozījumi / jauni normatīvo aktu veidi vai citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?

Neredzu nepieciešamību veidot principiālus pārkārtojumus. Latvijas valsts salīdzinājumā ar citām valstīm kopumā līdz šim ir parādījusi labu gatavību risināt krīzes radītos izaicinājumus. Vienmēr, protams, var uzlabot katras atsevišķās iestādes darbu un laicīgu sagatavošanos ārkārtas apstākļiem, bet tas nav radikālu izmaiņu pamatojums.

3. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu?

Ar Satversmes grozījumiem noteikti nevajadzētu steigties – labāk būtu rūpīgi jāpārdomā un jāizdiskutē iespējamie grozījumi. Svarīgi, ka lēmums par Satversmes grozījumiem "izkristalizējas" un apliecina idejas noturību ilgākā laika posmā. Turklāt ir nepieciešama arī zināma laika distance no esošās Covid-19 krīzes, lai izvairītos no pārmērīga specifiska pieredzes gadījuma ietekmes uz Satversmes regulējumu, kā arī emocionālas ietekmes uz pieņemtajiem lēmumiem.

Konceptuāli es sliecos atbalstīt Satversmes 81. panta atjaunošanu, paplašinot Ministru kabineta likumdošanas kompetenci. Tomēr šāds regulējums būtu atjaunojams vienīgi modificētā redakcijā, ierobežojot uz šī panta pamata veiktās Ministru kabineta likumdošanas aktivitātes līdz objektīvi pamatotiem gadījumiem.

Ja vien nepastāv kāda acīmredzama nepieciešamība steidzama likumdošanas lēmuma pieņemšanai, piemēram, sakarā ar ārkārtas apstākļu novēršanu, Ministru kabinetam vajadzētu palikt līdzšinējās likumdošanas kompetences ietvaros. Lielākais izaicinājums konstitucionālajam likumdevējam būtu pareizi formulēt šādas Ministru kabineta paplašināto pilnvaru izmantošanas priekšnoteikumus un ārējās robežas.

4. Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?

Publiskajā telpā izskan viedokļi, ka Covid-19 krīzes aizsegā atsevišķās Eiropas valstīs tiek nepamatoti ierobežota demokrātiskas valsts iekārtas darbība un radīti pārmērīgi draudi cilvēktiesībām. Latvijā šādā nozīmē nav pamata bažām, jo demokrātisko valsts struktūru darbs nav ietekmēts un netiek arī noteikti plaši cilvēktiesību ierobežojumi, ja vien neskaita atsevišķus izņēmumus.

Interaktīvo azartspēļu aizliegšana ārkārtējās situācijas laikā izgaismo problēmas korektas likumdošanas procesa ievērošanā, kas nav atstājams novārtā arī krīzes situācijā, kad lēmumi ir jāpieņem ātri. Ir šaubas, vai šī aizlieguma noteikšanā ir ievērots samērīguma un labas likumdošanas princips. Cik zināms, aizliegums netika apspriests ne ar nozares pārstāvjiem, ne konstitucionālo tiesību ekspertiem.

Vienlaikus grozījumu izdarīšana normatīvajos aktos steidzamības kārtībā, ilgtermiņā ļaujot alkohola tirdzniecību veikt tiešsaistē, vedina domāt, ka valsts varas orgāni šajā gadījumā darbojas kādu komersantu, nevis sabiedrības interesēs. Ārkārtas apstākļu situācijā būtu pieļaujams pieņemt tikai tādus lēmumus, kas tieši skar krīzes radīto seku novēršanu, nevis, izmantojot ārkārtas situācijas apstākļus, "pa ceļam" īstenot kādas citas politiskas ieceres. Tas zināmā mērā līdzinās politiķu iecienītai praksei valsts budžeta likumprojektos iekļaut diskutablas ieceres, kuras nav saistītas ar valsts budžetu.

5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?

Domāju, ka veiksmīgā pieredzes daļa ir darbs attālinātā režīmā, jo sevišķi elektroniskā paraksta un videokonferenču izmantošana. Līdz šim vairākos gadījumos kā publiskais, tā privātais sektors bija atturīgs par attālinātu sadarbību un elektronisku dokumentu apriti, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Šāda atturība, domājams, vairāk bija veidojusies pieredzes trūkuma rezultātā.

Tomēr pozitīva pieredze parāda, ka tas ir izdarāms pat tradicionāli konservatīvās jomās un atsevišķos gadījumos tas ir daudz ērtāk un ātrāk, ietaupot visu iesaistīto pušu resursus. Nākotnē publiskajam un privātajam sektoram būs lielāka izpratne par šāda veida sadarbību un arī tehniska gatavība to nepieciešamības gadījumā īstenot.