Ar ES fondiem šā raksta kontekstā jāsaprot Eiropas Sociālais fonds, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un Kohēzijas fonds. Raksta mērķis ir visaptveroši aplūkot šo fondu normatīvo regulējumu un akcentēt virzienus uzlabojumiem to efektīvākā, mērķētākā un jēgpilnākā pārvaldības procesa attīstīšanā. Lai mērķi sasniegtu, ES fondu regulējums vērtēts caur normatīvisma prizmu dažādos aspektos. Īpaša uzmanība veltīta tieši ES fondu pārvaldībā iesaistīto iestāžu radītajiem ārējiem un iekšējiem normatīviem aktiem, savstarpējai regulācijai un mijiedarbībai, veicot kontroles un uzraudzības pasākumus, kā arī kontroles nozīmei ES fondu normatīvismā.

Pozitīvās jeb rakstītās tiesības caur teorijas un vēstures prizmu

Juridiskā pozitīvisma doktrīna radās dabas zinātņu un tehnikas attīstības uzplaukuma laikmetā. Šī doktrīna uzskatīja, ka tiesības ir spēkā nevis tādēļ, ka tās atzīst tiesību adresāti, bet gan tādēļ, ka tās rada noteikta institūcija noteiktā procedūrā. Tiesības ir tikai normu kopums, kuru spēks nav atkarīgs no tā, vai tās tiek atzītas par labām. Tas ir juridiskā pozitīvisma skolas idejiskais kodols. Pastāv vairākas juridiskā pozitīvisma teorijas, piemēram, tiesību imperatīvteorijā valda uzskats, ka tiesības ir augstākās valsts autoritātes pavēļu summa, turpretī atzīšanas teorijā tiesību normu spēku nosaka tiesiskā sabiedrība vai tiesību piemērotājs, likuma pozitīvismā atzīst, ka tiesības ir valsts likumdevēja izdoto likumu summa, tiesību reālismā uzskata, ka tiesības ir tiesu un valsts ierēdņu individuālo lēmumu summa, tīro tiesību mācības pārliecība – tiesības ir tiesību normu sistēma, kuru spēks ir atkarīgs no augstākās normas, turpretī H.L.A. Harta teorija ar tiesībām saprot attiecību noteikumu un pilnvarojošo normu kopīgu, kompleksu saspēli.¹

Visas juridiskā pozitīvisma teorijas apvieno kopīgas iezīmes:

1) tās nodala tiesības no morāles. Tiesības ir spēkā arī tad, ja uzskati par tām nesaskan ar morāles priekšmetiem. Tiesību jēdziens nekādi netiek saistīts ar morāles normām;

2) tiesību zinātnes uzdevums ir pētīt pozitīvās tiesības un skaidrot tās, nevis diskutēt par to, kā būtu jābūt. Tiesību normas tiek aplūkotas tikai no faktiskā viedokļa.²

Pieaugot rakstīto jeb pozitīvo tiesību nozīmei, sabiedrības apziņa vēsturiski tuvojās trešajai tiesību attīstības pakāpei – kodificētām tiesībām. Kodificētās tiesības atbilst divām sabiedrības attīstības pakāpēm:

1) stacionārai sabiedrībai, kas paļaujas uz kodifikāciju vai tai pakļaujas;

2) progresīvai sabiedrībai, kur tiesības evolucionē kopā ar sabiedrību.³

Tāpat tiesību vēstures kontekstā ir jāpievērš uzmanība nozīmīgākajām tiesību skolām (domu virzieniem), jo to pamatatziņas ir ietekmējušas tiesību sistēmas veidošanos kopumā. Pastāv divas būtiskākās tiesību skolas, kuru ietekme jūtama arī mūsdienās. Tā ir dabisko tiesību skola un juridiskais pozitīvisms. Atšķirībā no dabiskajām tiesībām juridiskais pozitīvisms atzīst tikai tādas tiesības, ko ir noteikusi valsts, tātad oficiālās tiesības, kuras ir izteiktas tiesību normās. Pozitīvās tiesības dēvē par rakstiskajām tiesībām, jo tās ir fiksētas dokumentos. Saskaņā ar pozitīvismu tiesības darbojas konkrētā laikā un vietā un ir grozāmas pēc likumdevēja gribas sakarā ar pārmaiņām sabiedrības dzīvē. Tiesību normu spēks nav atkarīgs no tā, vai tās ir vai nav taisnīgas. Juridiskā pozitīvisma ietvaros ir vērojama normatīva pieeja, saskaņā ar kuru tiesības tiek aplūkotas kā pakāpjveidīga normu sistēma, kur zemāks "pakāpiens" izriet no augstāka "pakāpiena" un tam pakļaujas. Šī normatīvā pieeja ir ietekmējusi mūsdienās esošo tiesību normu hierarhijas veidošanu.⁴

Lai arī mūsdienās joprojām šo abu tiesību skolu iezīmes mijas viena ar otru, taču šobrīd dominējošas ir juridiskā pozitīvisma iezīmes. Tas pamatojams ar sabiedrības, izpildvaras un likumdevēja nepārtrauktu vēlmi visu noregulēt līdz smalkākajai niansei.