Šajā EST judikatūras apskatā ietverti spriedumi: par tiesas kompetences apjomu, lemjot jautājumu par apliecības izdošanu sprieduma atzīšanai civillietās un komerclietās, neatliekamās palīdzības dienestu pienākumu spēt noteikt zvanītāja atrašanās vietu, meklētājprogrammas pakalpojuma sniedzēja pienākumu nodrošināt atsauču atsaistīšanu visās Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīm paredzētajās meklētājprogrammu versijās, apstākļiem, kas ietekmē Eiropas apcietināšanas ordera atzīšanas pamatu, bez uzturēšanās un darba atļaujas gūtu ienākumu attiecināmību, pienācīgā kārtā sniegtu tīmekļvietnes lietotāja piekrišanu, dalībvalsts tiesībām pasliktināt vai atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus nepilngadīgajam bez pavadības, kā arī līgum­attiecību nodibināšanas aspektiem un sekām sabiedrisko pārvadājumu jomā, kas saistīti ar līgumattiecību pārkāpšanu.

1. Tiesas kompetences apjoms, lemjot jautājumu par apliecības izdošanu sprieduma atzīšanai civillietās un komerclietās

Lietā C-347/18 Salvoni advokāts, kura prakses vieta atrodas Milānā (Itālija), lūdza Itālijas nacionālo tiesu izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz personu, kuras dzīvesvieta ir Hamburgā (Vācija), par tādu naudas līdzekļu piedziņu, kas šim advokātam pienākas kā atlīdzība par tā sniegtajiem pakalpojumiem.

Iesniedzējtiesa nolēma izdot rīkojumu piedzīt minētos naudas līdzekļus kopā ar procentiem un tiesāšanās izdevumiem, un advokāts, lai panāktu rīkojuma izpildi, lūdza minētajai tiesai izdot Regulas Nr. 1215/2012¹ 53. pantā paredzēto apliecību, kas noformējama, izmantojot šīs regulas I pielikumā esošo veidlapu.²

Uzskatīdama, ka advokāta un klienta starpā esošās attiecības pielīdzināmas patērētāju līgumam, iesniedzējtiesa, vadoties no informācijas par attiecīgā advokāta profesionālo darbību, secināja, ka nolēmums par maksājuma rīkojumu pieņemts pretrunā noteikumiem par jurisdikciju, kas izklāstīti Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā par tiesu jurisdikciju lietās par patērētāju līgumiem.³

Tādējādi konkrētajos apstākļos iesniedzējtiesai radās šaubas, kādas pilnvaras ir tiesai, kurai tiek lūgts izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, ja izrādās, ka nolēmums, kas saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām ir stājies likumīgā spēkā, pieņemts pretrunā šīs regulas tiesību normām, kurās izklāstīti noteikumi par tiesu jurisdikciju.⁴

Lai noskaidrotu tiesas, kurai attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu tiek lūgts izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, kompetenci pārbaudīt, vai nav noticis minētās regulas II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums (jurisdikcijas pārkāpums attiecībā uz patērētāju līgumiem), iesniedzējtiesa nolēma uzdot EST prejudiciālo jautājumu. EST tika jautāts, vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 47. pants jāinterpretē tādējādi, ka tajos izcelsmes tiesai – kurai attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu tiek lūgts izdot šīs regulas 53. pantā paredzēto apliecību – ir liegta iespēja pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai nav noticis minētās regulas II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par iespējami konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam izvērtēt iespēju izmantot šīs regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli.⁵

Sniedzot atbildi uz tiesas uzdoto jautājumu, EST norādīja, ka Regulas Nr.