I. Ievads

Vācijas Konstitucionālā tiesa savā 2020. gada 5. maija spriedumā¹ atzina pieteicēju (individuālu pilsoņu) tiesības, balstoties uz vācu tautas suverenajām tiesībām un demokrātijas principu,² Vācijas parlamentāri demokrātiskās iekārtas³ un konstitūcijas negrozāmā kodola aizsardzību,⁴ prasīt no valdības un parlamenta novērst Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) valstu vērtspapīru uzpirkšanas programmas īstenošanu, ar ko šī banka, tiesas ieskatā, ir pārsniegusi savu kompetenci, kuru saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību⁵ (turpmāk – LESD) dalībvalstis ir nodevušas Eiropas Savienībai (turpmāk – ES). Spriedums šo ECB rīcību vērtē kā ultra vires aktu un aizliedz Vācijas Federālajai bankai šajā programmā piedalīties.

Savukārt Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) 2018. gada 11. decembra spriedums lietā Weiss,⁶ ar kuru tā atbildēja uz attiecīgo Vācijas Konstitucionālās tiesas prejudiciālo jautājumu, konstatēja, ka ECB šeit nav pārsniegusi savu kompetenci, saskaņā ar to Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums nav vērā ņemams, jo EST savā spriedumā lietu nav rūpīgi izanalizējusi un nav īstenojusi savas juridiskās kontroles tiesības pār ECB darbību.

Šis Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums ir ļoti nozīmīgs ne tikai Vācijai. Pirmkārt, tas skar visu Eiropas kontinentālo tiesību loka valstu, arī Latvijas, konstitucionālo tiesību teorētiskos pamatjautājumus (piemēram, par parlamentāro demokrātiju, pilsoņa subjektīvajām tiesībām, konstitūcijas neaizskaramo kodolu u.c.). Otrkārt, tas skar ES tiesību pašu centrālo elementu – attiecības starp dalībvalstīm un ES. Tas īpaši skar EST lomu ES tiesību interpretācijā un piemērošanā.

Dažās nedēļās kopš šī sprieduma pasludināšanas tas jau tiek dzīvi diskutēts ne tikai Eiropas juristu, bet arī politiskajās aprindās, jo tam var būt (ar uzsvaru uz var) problemātiska ietekme uz ES nākotni, kā arī pavisam konkrēti – uz ES milzīgās ekonomiskās palīdzības programmas īstenošanu Covid-19 krīzes pārvarēšanai⁷ (kas tiešā veidā var skart Latviju), ja vien (ar uzsvaru uz ja) netiks atrasti juridiski, tiesībpolitiski un politiski risinājumi šo problemātisko seku novēršanai.

Taču vienlaikus spriedums, manuprāt, satur arī vairākus Latvijai vajadzības gadījumā izmantojamus pozitīvus elementus gan mūsu konstitucionālo, gan ES tiesību kontekstā.

Šī raksta nolūks ir lasītāju iepazīstināt ar lietas būtību (II), Vācijas Konstitucionālās tiesas argumentāciju un secinājumiem (III), tad ieskicēt sprieduma metodoloģisko un saturisko apsvērumu analīzi (IV) un visbeidzot izteikt savus apsvērumus par šī sprieduma nozīmi Latvijai un to, kā mēs ar tajā izvērsto argumentāciju varētu rīkoties (V).

II. Lietas būtība

Ar šo Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu tika apmierinātas vairākas pilsoņu konstitucionālās sūdzības, kas pieteiktas par ECB dalībvalstu izdoto parādzīmju uzpirkšanas programmas ietvaros īstenotajām fiskālajām darbībām.

Tiesa atzina, ka Vācijas federālā valdība un parlaments (Bundestāgs) ir pārkāpuši konstitucionālās sūdzības pieteicēju⁸ Pamatlikumā garantētās tiesības, jo nav veikts ECB 2015. gada 4. marta lēmuma (ES) 2015/774 un tam secīgi sekojošo papildu lēmumu (ES) 2015/2101, (ES) 2015/2464, (ES) 2016/702 un (EU) 2017/100 par Valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programmas (Public Sector Purchase Programme – turpmāk PSPP) ieviešanu un īstenošanu samērīguma un atbilstības izvērtējums.