Šī raksta mērķis nav analizēt Konceptuālajā ziņojumā piedāvāto.² Uzreiz gan jāuzsver, ka publiskajā telpā ir ticis runāts tikai par vienu no Konceptuālajā ziņojumā aktualizētiem jautājumiem – iespējamām augstskolu padomēm, kas, godīgi jāatzīst, pašas par sevi augstākās izglītības sistēmā un arī konkrētā augstskolā nekādas izmaiņas neienesīs. Būtu absolūti nepareizi tikai padomes uztvert kā "laimes lāci" jeb panākumu atslēgu, kas Latvijas augstākās izglītības institūcijas pēkšņi uznesīs topu virsotnēs. Aiz visa ir un stāv cilvēki, kas strādā un darbojas šajā salīdzinoši konservatīvajā sistēmā. Līdztekus padomju jautājumam Konceptuālajā ziņojumā tiek aktualizēti arī citi ļoti daudzi un būtiski jautājumi, kas, godīgi jāatzīst, prasa reformas, turklāt – steidzamas!

Raksta mērķis ir aktualizēt vien dažus jautājumus, kas ir būtiski un apspriežami, un risināmi kā tiesību zinātnei, tā arī ikvienam augstākās izglītības sistēmā iesaistītajam, neraugoties, vai "lielā" reforma augstākajā izglītībā tiks vai arī netiks īstenota.

Ievadam: augstākā izglītība un valsts

Augstākajai izglītībai un arī zinātnei vienmēr ir bijusi liela loma katras sabiedrības attīstībā.³ Šodien no augstākās izglītības institūcijām – augstskolām, universitātēm⁴ (turpmāk tekstā lietoti kā sinonīmi) – tiek sagaidīts daudzveidīgs ieguldījums vai pienesums sabiedrībai kopumā. Augstskolas ir ne tikai studiju un zinātnes centri, bet arī inovāciju avots, tās piedalās tiesību, sociālā taisnīguma un reformu īstenošanā.⁵ Tāpat augstākās izglītības institūcijas ir kultūras un vērtību attīstītājas un glabātājas. Tās veido arī nākotnes darbiniekus, kuri tad attiecīgi vēlāk veidos sabiedrību un valsti. Pasaule nevar pastāvēt bez sabiedrības, kuru veidojusi augstākā izglītība.⁶

Ja augstākā izglītība ir neatņemama valsts sastāvdaļa, tad to nav iespējams nošķirt no pašas valsts stratēģiskā mērķa, tai skaitā – būt ilgtspējīgai valstij. Pat vēl vairāk – pasaulē runā par salīdzinoši jaunu skatījumu, akcentējot, ka universitātēm ir jābūt ne tikvien vērstām uz valsts kopējo mērķu sasniegšanu, bet pašām jābūt ilgtspējīgām. Piemēram, Hārvarda Universitātē⁷ un Jēlas Universitātē⁸ ir izstrādāti īpaši ilgtspējības attīstības plāni. Latvijā šajā ziņā jāizceļ Rīgas Stradiņa universitāte, kas precīzi un skaidri ir noteikusi tās kā ilgtspējīgas universitātes mērķus.⁹ Jāatzīst, ka šāds domāšanas virziens ir ļoti progresīvs un uzteicams mūsdienu aktualitātes – ilgtspējīgas augstākās izglītības – kontekstā.

Likumdevējs un Satversmes tiesa jeb kas notika pēc Satversmes tiesas sprieduma akadēmiskā personāla darba līgumu lietā

No likumdevēja vienmēr tiek sagaidīts vislabākais tiesiskais risinājums – tāds, kas ir gan tiesisks, gan arī taisnīgs. Ja šis mērķis netiek sasniegts, tad savu pienesumu var sniegt konstitucionālā tiesa – tiesiskuma sargs, kurai Latvijā uzticēts gādāt gan par Satversmes aizsardzību, gan arī nodrošināt konstitucionālo taisnīgumu.¹⁰

Katras augstākās izglītības institūcijas "sirds" ir akadēmiskais personāls. Augstskolu mācībspēki ir ne tikvien sava tiešā darba darītāji katrs savā augstskolā. Augstskolu personālam sabiedrībā ir arī papildu funkcijas: bieži vien tie ir viedokļu līderi, kuros ieklausās un kurus citē, viņus var uzskatīt arī par "modernas sabiedrības kultūras veidotājiem".¹¹

Nenoliedzami, ikvienai personai būtisks dzīves elements ir darba vieta un tās stabilitāte. Tieši šis aspekts tika aktualizēts akadēmiskā personāla darba līgumu I lietā, kas tika skatīta Satversmes tiesā.