Šis raksts ir sagatavots pēc "Jurista Vārda" redakcijas aicinājuma sniegt komentāru par Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija spriedumu lietā Nr. 2019-17-05 "Par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2019. gada 25. aprīļa rīkojuma Nr. 1-2/59 "Par Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas "Ikšķiles novada balsojums" nolikuma darbības apturēšanu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pantam un Eiropas vietējo pašvaldību hartas 5. pantam". Gadījums, kura dēļ Satversmes tiesai bija jāierosina lieta un jātaisa spriedums, diez vai ilgi dzīvos tautas atmiņā. Notikuma fabula ir vienkārša – pašvaldības dome lēma rīkot iedzīvotāju aptauju par to, vai pašvaldībai administratīvi teritoriālās reformas ietvaros vajadzētu vai nevajadzētu saglabāt savu esošo statusu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs pieņēma lēmumu apturēt domes lēmumu, ar kuru apstiprināts aptaujas nolikums, jo tas esot nelikumīgs. Savukārt dome iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, uzskatot, ka nelikumīgs ir ministra lēmums. Satversmes tiesa atzina, ka ministra lēmums par domes lēmuma apturēšanu neatbilst Satversmes 1. pantam. Šīs kategorijas lietas (pieteikums par tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes pieņemto lēmumu) Satversmes tiesas praksē ir ierastas. Sprieduma praktisko nozīmību mazināja apstāklis, ka aptauja tomēr tika organizēta vēl labu laiku pirms Satversmes tiesas sprieduma. Spriedumā ir sniegtas atbildes uz šādiem jautājumiem: 1) vai pašvaldība var rīkot iedzīvotāju aptauju, ja tāda nav paredzēta nevienā ārējā normatīvā aktā; 2) vai pašvaldības domes lēmums par aptaujas rīkošanu ir normatīvs akts? Atbilde uz pirmo jautājumu ir sniegta skaidri un pārliecinoši.