Ievads

Latvijas tiesiskajā telpā diskusija par Eiropas Savienības tiesību jautājumiem iet plašumā, kas ir dabīga attīstība, jo tā raksturo Latvijas tiesību sistēmas un tiesiskās domas pakāpenisku eiropeizāciju. Pozitīvi ir jāvērtē arī tas, ka Latvija nepalika bez savām nelielajām debatēm par Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 2020. gada 5. maija spriedumu, kurā tā nepiekrita Eiropas Savienības Tiesas sniegtajam Eiropas Centrālās bankas kompetences vērtējumam saistībā ar valstu vērtspapīru uzpirkšanas programmas īstenošanas atbilstību Eiropas Savienības līgumam un Līgumam par Eiropas Savienības darbību.¹

Latvijā tiesību doktrīnā ir rodami dažādi viedokļi par konstitucionālo tiesību un Eiropas Savienības tiesību attiecībām, kā arī vērtējumi saistībā ar jaunāko Satversmes tiesas judikatūru Eiropas Savienības tiesību jautājumos. Šajā rakstā primāri tiks pamatota Satversmes tiesas kompetence, piemērojot Eiropas Savienības tiesības, veikt šo tiesību konstitucionalitātes izvērtēšanu, kura var izpausties divos veidos, proti, kā identitātes kontrole un kā ultra vires kontrole. Līdzīgi kā vācu tiesību doktrīnā, arī Latvijas tiesību doktrīnā saistībā ar identitātes kontroli būtu jāsaprot kontrole pār tām kompetencēm, kuras varētu tikt nodotas Eiropas Savienībai, un ar ultra vires kontroli būtu jāsaprot kontrole pār to, kas jau it kā ir ticis nodots Eiropas Savienībai.² Lai šo Satversmes tiesas kompetenci izskaidrotu, ir nepieciešams atklāt Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) 68. panta saturu un funkciju saistībā citastarp ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Satversmes 68. panta nozīme Latvijas tiesību sistēmā³

Lai paredzētu nepieciešamo konstitucionāli tiesisko pamatu Latvijas dalībai Eiropas Savienībā, bija jāgroza Sa­tversme.⁴ Daudzu diskusiju rezultātā valdības un akadēmiskās vides eksperti par nesošo pantu izraudzījās Satversmes 68. pantu, secinot, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nekādā veidā neierobežo Satversmes 2. pantā ietverto tautas suverenitātes principu.⁵ Arī Satversmes tiesa, sniedzot Lisabonas līguma satversmības izvērtējumu, nekonstatēja Satversmes 2. pantā ietvertā tautas suverenitātes principa ierobežojumu un secināja, ka, balstoties uz Satversmes 77. pantu, tautas nobalsošana nebija jārīko.⁶

Ir jāuzsver, ka Satversmes sistēmā 68. pants ir vienas no durvīm starptautisko līgumu un šajos līgumos ietverto starptautisko paražu tiesību un vispārējo tiesību principu ienākšanai Latvijas tiesību sistēmā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un līdz brīdim, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, Satversmes 68. panta interpretācija bija acīmredzami evolucionējusi salīdzinājumā ar izpratni, kas pastāvēja Latvijā līdz valsts okupācijai 1940. gadā. Šo evolūciju ietekmēja kopējā starptautiskajās tiesībās un to sistēmiskajā izpratnē notikusī attīstība. Tādējādi Satversmes 68. pants mūsdienīgā interpretācijā noteic, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir tieši piemērojami Latvijas tiesību sistēmā, starptautiskie līgumi ir patstāvīgs tiesību avots Latvijā un tajos ietvertās tiesību normas nosaka gan tiesības, gan pienākumus šo tiesību subjektiem Latvijas tiesiskajā sistēmā. Šis pants ir bijis viens no tiesību sistēmas elementiem, lai moderno starptautisko procesu ietekmē atklātu Latvijas tiesību sistēmas atvērtības starptautiskajām tiesībām principu, šo principu attiecinot gan uz starptautiskajiem līgumiem, gan starptautiskajām paražu tiesībām un tiesību principiem.⁷

Izvēlei par labu Satversmes 68. panta grozīšanai saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā ir vairākas būtiskas tiesiskas sekas, par kurām gan detaļās šajā rakstā netiek runāts. Taču ir vērts pievērst uzmanību vienam aspektam, proti, noliekot Latvijas dalības Eiropas Savienībā pamatus vienīgi tādu starptautisko līgumu akcepta ietvarā, kas nosaka valsts dalību starptautiskajās organizācijās, Latvija ir paudusi zināmu nostāju attiecībā uz iespējamām Eiropas Savienības federalizācijas tendencēm, kuru arī Lisabonas līguma lietā iezīmēja Satversmes tiesa, skaidrojot, ka šādā perspektīvā ir svarīgi, ka Eiropas Savienības līgumu grozījumos noteicošā loma būs nevis Eiropas Savienības institūcijām, bet gan dalībvalstīm, tādējādi tām paturot sev galavārdu.⁸

Papildus tam Ministru kabineta Saeimā iesniegtais 68. panta grozījuma projekts paredzēja Latvijas dalības Eiropas Savienībā nosacījumus, proti, tā ir pieļaujama tikai nolūkā stiprināt demokrātiju. Tāpat tika piedāvāta kvalificēta balsu vairākuma procedūra, kādā veidā Saeima lemtu par šādu starptautisko līgumu apstiprināšanu.