Šajā žurnāla laidienā lasītājiem tiek piedāvāti pirmie Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma komentāri, kas tapuši, sadarbojoties "Jurista Vārdam" un Tieslietu ministrijai, un kuru veidošanu koordinējusi TM valsts sekretāra vietniece Laila Medina, bet konkrētos komentārus sagatavojuši attiecīgo valsts iestāžu kompetentie eksperti (komentāra autors norādīts pie katra panta). Vairākiem pantiem komentāra teksta pamatā ir likumprojektam pievienotā anotācija. Lasītāju ērtības labad pirms komentāra ievietots likuma attiecīgā panta teksts.
Saeima ārkārtas sēdē 5. jūnijā steidzamības kārtībā pieņēma Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu, ko Valsts prezidents oficiālajā izdevumā izsludināja 9. jūnijā.1 Likums stājās spēkā 10. jūnijā, un tā mērķis ir atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām, paredzot atbilstošu pasākumu kopumu, kas nodrošina ar sabiedrības veselības un drošības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts un pašvaldību institūciju (valsts institūcijas) darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī.
Likums nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai pēc Covid-19 infekcijas izplatības radītās ārkārtējās situācijas atcelšanas. Paredzams, ka likums būs spēkā tik ilgi, kamēr pastāvēs epidemioloģiskās drošības draudi saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Ministru kabinets vismaz reizi trijos mēnešos sniegs Saeimai ziņojumu par epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Saeima atzīs šo likumu par spēku zaudējušu ar atsevišķu likumu.
Likumprojekta izstrādi koordinēja Tieslietu ministrija (TM), bet priekšlikumus par dažādas nozares regulējošo pantu saturu izvirzīja attiecīgās ministrijas un citas valsts institūcijas. Šajā žurnāla laidienā lasītājiem tiek piedāvāti pirmie Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma komentāri, kas tapuši, sadarbojoties "Jurista Vārdam" un Tieslietu ministrijai, un kuru veidošanu koordinējusi TM valsts sekretāra vietniece Laila Medina, bet konkrētos komentārus sagatavojuši attiecīgo valsts iestāžu kompetentie eksperti (komentāra autors norādīts pie katra panta). Vairākiem pantiem komentāra teksta pamatā ir likumprojektam pievienotā anotācija. Lasītāju ērtības labad pirms komentāra ievietots likuma attiecīgā panta teksts.
Redakcija sirsnīgi pateicas komentāru autoriem par sevišķo ieguldījumu un paveiktā darba kvalitāti. Ņemot vērā šī gada aktivitātes saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums un tā komentāri kļūs par tiesību piemērotāju ("Jurista Vārda" lasītāju lielākās daļas) būtisku darba instrumentu.
Tāpat kā visi citi "Jurista Vārda" materiāli, kas saistīti ar Covid-19 infekcijas izplatības tiesiskajiem aspektiem, arī šie jaunā likuma komentāri sabiedrības interešu vārdā tiks piedāvāti ne vien žurnāla abonentiem, bet jebkuram interesentam bez maksas (portālā juristavards.lv).
1. pants
(1) Likuma mērķis ir atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām, paredzot atbilstošu pasākumu kopumu, kas nodrošina ar sabiedrības veselības un drošības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts un pašvaldību institūciju (turpmāk – valsts institūcijas) darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī.
(2) Likums nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai pēc Covid-19 infekcijas izplatības radītās ārkārtējās situācijas atcelšanas.
(3) Nosakot nepieciešamo pasākumu kopumu, tiek piemēroti šādi vispārējie principi:
1) cilvēktiesību ierobežošanas minimizēšana – personu tiesības tiek ierobežotas tikai tad, ja nav citu alternatīvu pasākumu, kas efektīvi aizsargā sabiedrības veselību un drošību;
2) sabiedrības veselības apdraudējuma mazināšana – piesardzības pasākumi tiek noteikti, izvērtējot Covid-19 infekcijas izplatības draudus Latvijā un ārvalstīs, un tiek īstenoti, izvērtējot visus pastāvošos riskus, lai mazinātu Covid-19 infekcijas atkārtotas izplatības draudus;
3) publisku un sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu pieejamība – piesardzības pasākumi nedrīkst liegt pakalpojumu pieejamību vispār, to ierobežošana ir pieļaujama tikai tādā mērā, cik nepieciešams pakalpojumu sniegšanā un saņemšanā iesaistīto personu veselībai un drošībai.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
2020. gada 9. jūnijā tika atcelta ārkārtējā situācija valstī, kas noteica dažādus ierobežojošus un aizliedzošus pasākumus, kuri bija vērsti uz Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu. Ņemot vērā, ka likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli"2 ietvertie pasākumi un tiesiskie līdzekļi izmantojami vienīgi gadījumos, ja riskus vairs nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus, brīdī, kad vairs nepastāvēja objektīva nepieciešamība saglabāt būtiskākos personas ierobežojošos pasākumus, ārkārtējā situācija bija atceļama.
2020. gada 28. aprīlī Ministru kabinets pieņēma zināšanai Krīzes vadības padomes sekretariāta sagatavoto ziņojumu "Informatīvais ziņojums par pamatprincipiem un kritērijiem, kuriem iestājoties varētu lemt par Covid-19 izplatības ierobežošanai ieviesto pasākumu mazināšanu vai atcelšanu" (Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija protokollēmuma Nr. 28 51. §), kas paredzēja pakāpenisku ierobežojošo un aizliedzošo pasākumu atcelšanu, vadoties pēc epidemioloģiskās situācijas Latvijā un ārvalstīs. Lai nodrošinātu ziņojumā minēto piesardzības pasākumu pakāpenisku atcelšanu, bija skaidrs, ka nepieciešams normatīvais regulējums pēc ārkārtējās situācijas pārtraukšanas.
Covid-19 infekcija izplatās ciešu kontaktu rezultātā, un, tā kā joprojām nav pieejama vakcīna Covid-19 infekcijas profilaksei un nav pieejami efektīvi infekcijas ārstēšanas līdzekļi, efektīvākie profilakses pasākumi ir distances ievērošana un cilvēku pulcēšanās ierobežojumi. Ņemot vērā minēto, lai uzturētu sasniegto Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanā un pasargātu sabiedrību no atkārtota Covid-19 infekcijas uzliesmojuma, ir svarīgi saglabāt piesardzību, tai skaitā ievērot fizisku distancēšanos un novērst cilvēku pārmērīgu pulcēšanos. Šobrīd nav iespējams prognozēt turpmākos riskus Covid-19 infekcijas izplatībai, tādējādi tiesiskās stabilitātes un sabiedrības drošības nolūkā bija jāizstrādā likuma līmeņa tiesību akts, kas pēc ārkārtējās situācijas beigām noregulē privātpersonu tiesību un institūciju kompetences un darbības jautājumus.
Demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas viena no prasībām ir stabilitāte, kas balstīta tiesību sistēmā, kārtībā un paļāvībā. Lai sabiedrība uzticētos tiesību sistēmai un labticīgi ievērotu tās prasības, likumdošanas procesam jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām. Ārkārtējā situācija ar tai raksturīgo regulējuma straujo izmaiņu procesu ietekmēja tiesisko stabilitāti, tādēļ vispārējā kārtība atjaunojama nekavējoties, tiklīdz faktiskie apstākļi un valsts varas orgānu rīcībspēja ļauj attiecīgi organizēt valsts vadību. Ārkārtējās situācijas saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību laikā valsts institūciju, tajā skaitā pašvaldību un tiesu, darbības pamatprincipus noteica likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību"3 (turpmāk – Covid-19 iestāžu likums), likums "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību"4 un Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"5 (turpmāk – Ministru kabineta rīkojums Nr. 103). Minētie normatīvie akti būtiski mainīja institūciju ierasto darba organizāciju un pakalpojumu pieejamību privātpersonām. Epidemioloģiskās drošības nolūkā visus ierobežojumus, kas noteikti sakarā ar Covid-19 infekcijas izplatību, nebija iespējams atcelt līdz ar ārkārtējās situācijas beigām. Personu tiesību īstenošanā bija nepieciešams noteikt papildu kritērijus un ierobežojošus nosacījumus uz ilgāku laika periodu, līdz tiks atrasts efektīvs medicīnisks risinājums pandēmijas kontrolei. Atceļot ārkārtējo situāciju, šādus jautājumus saskaņā ar Satversmi var izlemt tikai Saeima. Vienlaikus, ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības mainīgo un grūti paredzamo raksturu, Saeimai likuma līmenī jāizšķir tikai būtiskākie jautājumi, ietverot pienācīgu deleģējumu Ministru kabinetam elastīgi reaģēt, apkarojot Covid-19 infekcijas izplatību.
Pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības apturēšanai neizbēgami ierobežo arī Satversmē6 un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā7 (turpmāk – Konvencija) un citos Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos garantētās cilvēktiesības. Piemēram, aizliegums publiskos pasākumos piedalīties ne vairāk kā konkrētam personu skaitam ir Konvencijas 11. pantā garantēto tiesību uz biedrošanās brīvību ierobežojums. Pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas šo ierobežojumu apjoms vairs nav tik nozīmīgs, ka būtu nepieciešama Konvencijas 15. pantā paredzētā formālā atkāpe no Konvencijas radītajām saistībām, tādēļ jāpārliecinās, ka saglabātie ierobežojumi atbilst Konvencijas prasībām, proti, šie ierobežojumi (1) ir noteikti ar likumu, (2) tie ir nepieciešami leģitīma mērķa sasniegšanai, un (3) tie ir samērīgi ar sasniedzamo mērķi.
Skaidrojot šīs trīs prasības, Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir vairākkārt uzsvērusi, ka "noteikts ar likumu" nozīmē ne tikai formālu likumisku pamatu, bet arī to, ka piemērojamā likuma norma ir kvalitatīva jeb pietiekami skaidra, lai persona varētu saprātīgi paredzēt šīs normas piemērošanu un atbilstoši izvēlēties savu uzvedību.8
Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā (turpmāk – likums) 1. panta pirmā daļa norāda šā likuma mērķi: likuma mērķis ir atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām, paredzot atbilstošu pasākumu kopumu, kas nodrošina ar sabiedrības veselības un drošības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts un pašvaldību institūciju darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī. Tādējādi likumā paredzētie ierobežojumi noteikti leģitīma mērķa – sabiedrības veselība un drošība – sasniegšanai.
Lai noteiktu skaidru tiesisku ietvaru likumā paredzētajam regulējumam, likuma 1. pants paredz vispārējus principus, kas piemērojami, nosakot nepieciešamos piesardzības pasākumus:
1) cilvēktiesību ierobežošanas minimizācija – personu tiesības tiek ierobežotas tikai tad, ja nav citu alternatīvu pasākumu, kas efektīvi aizsargā sabiedrības veselību un drošību;
2) sabiedrības veselības apdraudējuma mazināšana – piesardzības pasākumi tiek noteikti, izvērtējot Covid-19 infekcijas izplatības draudus Latvijā un ārvalstīs, un tiek īstenoti, izvērtējot visus pastāvošos riskus, ar mērķi mazināt Covid 19 infekcijas atkārtotas izplatības draudus;
3) publisku un sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu pieejamība – piesardzības pasākumi nedrīkst liegt pakalpojumu pieejamību vispār, to ierobežošana ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams pakalpojumu sniegšanā un saņemšanā iesaistīto personu veselībai un drošībai.
Visu ar Covid-19 infekcijas izplatības apturēšanu saistīto ierobežojumu apkopošana vienā normatīvajā tiesību aktā ļauj sniegt precīzākus norādījumus tiesību normu piemērotājiem par šī tiesību akta mijiedarbību ar citiem spēkā esošiem tiesību aktiem atbilstošajā jomā (piemēram, zināmus ierobežojumus tiesībām uz biedrošanās brīvību paredz arī likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"),9 kas savukārt veicina atbilstošo normu vienveidīgu un paredzamu piemērošanu. Viens tiesību akts arī ļauj labāk uzsvērt ierobežojumu leģitīmo mērķi, proti, sabiedrības veselība un drošība. Visu ierobežojumu iekļaušana vienā tiesību aktā ļauj labāk novērtēt ierobežojumu kumulatīvo ietekmi un tādējādi arī samērīgumu.
2. pants
(1) Ja vien citos likumos nav noteikts citādi, valsts institūcijas atjauno savu darbību, kāda paredzēta normatīvajos aktos, ievērojot šajā likumā minēto, kā arī šādus nosacījumus:
1) iespēju robežās turpina attālināti sniegt pakalpojumus, neierobežojot privātpersonu tiesības un neradot pārmērīgu administratīvo slogu institūcijai;
2) atjauno pakalpojumu saņemšanu klātienē tikai tad, ja tos nav iespējams sniegt attālināti, nodrošinot nodarbināto un pakalpojumu saņēmēju drošību atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām un rekomendācijām;
3) izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā atliktās lietas izskata prioritāri, ja vēlāk ienākusi lieta nav skatāma steidzami.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi attiecināmi arī uz privātpersonu darbību, ciktāl tas nepieciešams personu drošībai atbilstoši epidemioloģiskās drošības situācijai valstī.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Atceļot ārkārtējo situāciju valstī, valsts un pašvaldību institūcijām pakāpeniski būs jāatgriežas pie pilnīgas visu pakalpojumu sniegšanas privātpersonām. Likuma 2. pants paredz principus, kas ievērojami, atjaunojot savu darbību, kāda paredzēta normatīvajos aktos, un sniedzot pakalpojumus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Covid-19 ir jauna bīstama infekcijas slimība, tādēļ līdz šim brīdim ekspertiem nav izdevies atrast pietiekami efektīvus profilakses un ārstēšanas līdzekļus, lai maksimāli efektīvi ierobežotu Covid-19 izplatību. Ņemot vērā minēto, šobrīd nav iespējams prognozēt turpmākos riskus Covid-19 izplatībai. Līdz šim Latvijai ir izdevies veiksmīgi kontrolēt Covid-19 izplatību, panākot salīdzinoši zemu jaunatklāto gadījumu skaitu un zemu mirstību. Pateicoties ieviestajiem pasākumiem, ir nodrošināta sabiedrības veselības drošība un glābtas cilvēku dzīvības. Ievērojot līdzšinējo Latvijas pieredzi un to, ka Covid-19 joprojām apdraud sabiedrības veselību, arī turpmāk savā darbībā un pakalpojumu sniegšanā ikvienai valsts un pašvaldību iestādei ir jāievēro epidemioloģiskās drošības prasības.
Ņemot vērā minēto, iestādes pakalpojumus iespēju robežās primāri turpina sniegt attālināti. Vienlaikus šāds pakalpojumu sniegšanas veids nedrīkst ierobežot privātpersonu tiesības un radīt pārmērīgu administratīvo slogu institūcijai. Attiecīgi likums paredz, ka iestādes atjauno pakalpojumu saņemšanu klātienē tikai tad, ja tos nav iespējams sniegt attālināti, piemēram, attālināta pakalpojumu sniegšana ierobežotu privātpersonu tiesības vai tā nav tehniski iespējama, vai arī tā rada pārlieku administratīvo slogu. Ja pakalpojumi tiek sniegti klātienē, iestāde nodrošina nodarbināto un pakalpojumu saņēmēju drošību atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām un rekomendācijām: higiēnas prasības, distancēšanās prasības, savstarpējo kontaktu ierobežošanu un tamlīdzīgas Covid-19 infekcijas izplatības ierobežojošas prasības. Lai mazinātu vienlaicīgu cilvēku pulcēšanos telpās, iestādes var ieviest iepriekšēja pieraksta sistēmu pakalpojumu saņemšanai.
Ārkārtējās situācijas laikā iestādes bija tiesīgas atlikt lietu izskatīšanu. Saskaņā ar likumu "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" iestāde varēja pagarināt administratīvā akta izdošanas termiņu uz laiku, ne ilgāku par diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām, par to paziņojot iesniedzējam, ja objektīvu iemeslu dēļ likumā noteikto administratīvā akta izdošanas termiņu nebija iespējams ievērot un iestāde bija izmantojusi Administratīvā procesa likumā10 vai citā likumā paredzētās termiņa pagarināšanas iespējas. Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome un Latvijas Zvērinātu notāru padome varēja noteikt nosacījumus, atbilstoši kuriem zvērināts tiesu izpildītājs un zvērināts notārs var lemt par amata darbības atlikšanu, ja tās izpilde nav saistīta ar nozīmīgu tiesību aizskārumu vai objektīvu steidzamību un tās izpilde var būt saistīta ar paaugstinātu risku iesaistītajām personām inficēties ar Covid-19 infekciju. Tāpat tiesa saistībā ar ārkārtējo situāciju varēja atlikt iztiesāšanu vai iztiesāšanā varēja tikt izsludināts pārtraukums. Ja Latvijas Republikā izsniegtam personu apliecinošam dokumentam bija beidzies derīguma termiņš, šis personu apliecinošais dokuments joprojām varēja būt izmantojams personas identificēšanai Latvijas Republikā ārkārtējās situācijas laikā un divus mēnešus pēc tās atcelšanas. Persona, kurai personas apliecība nepieciešama elektroniskai identitātes pārbaudei, kā arī droša elektroniskā paraksta radīšanai, varēja saņemt pagaidu personas apliecību, attālināti piesakoties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Ievērojot minēto regulējumu, kas pastāvēja ārkārtējās situācijas laikā, likums, lai aizsargātu personas tiesības un intereses, paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā atliktās lietas izskata prioritāri, ja vēlāk ienākusi lieta nav skatāma steidzami.
Iepriekš minētos nosacījumus savā darbībā ievēro arī privātpersonas, ciktāl tas nepieciešams personu drošībai atbilstoši epidemioloģiskās drošības situācijai valstī. Attiecīgi privātpersonas, ja tas savienojams ar pakalpojuma būtību un nerada zaudējumus, iespēju robežās turpina sniegt pakalpojumus attālināti. Ja pakalpojumi tiek sniegti klātienē, privātpersona nodrošina nodarbināto un pakalpojumu saņēmēju drošību atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām un rekomendācijām.
3. pants
Saskaņā ar šo likumu privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi tad, ja sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus. Ja vairs nepastāv objektīva nepieciešamība saglabāt personas ierobežojošos pasākumus, šie tiesību ierobežojumi ir atceļami.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Likuma 3. pants paredz tiesisko ietvaru tādu pasākumu noteikšanai, kas ierobežo personu tiesības. Nolūkā nodrošināt ar sabiedrības drošības un veselības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts institūciju darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī likuma 3. pants paredz valsts pienākumu privātpersonu tiesību ierobežojumus noteikt vienīgi gadījumos, ja sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus.
Satversmē paredzēto privātpersonas tiesību ierobežojumu leģitīmos mērķus regulē Satversmes 116. pants, kas noteic, ka personas tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Likums sašaurina privātpersonas tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, proti, ierobežojumus personu tiesībām saskaņā ar likumu var noteikt vienīgi šādu mērķu sasniegšanai: sabiedrības veselība un drošība saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Tādējādi šis likums nevar kalpot par tiesisko pamatu tādu privātpersonu tiesību ierobežojumu noteikšanai, kas nav saistīti ar mērķi ierobežot konkrēti Covid-19 infekcijas izplatību.
Likuma 3. pants skatāms kopsakarā ar likuma 1. panta trešajā daļā paredzētajiem vispārējiem principiem: cilvēktiesību ierobežošanas minimizēšana, sabiedrības veselības apdraudējuma mazināšana, publisku un sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu pieejamība. Attiecīgi privātpersonas tiesību ierobežojošus pasākumus nosaka, ievērojot minētos principus.
Uzsverams, ka privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi tad, ja sabiedrības veselības un drošības riskus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus. Piemēram, epidemioloģisko drošību reglamentē un valsts institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus epidemioloģiskās drošības jomā nosaka Epidemioloģiskās drošības likums.11 Tikai tad, ja minētajā likumā vai uz tā pamata noteiktie pasākumi nespēj efektīvi novērst drošības riskus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību, privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt saskaņā ar šo likumu. Brīdī, kad vairs nepastāv objektīva nepieciešamība saglabāt privātpersonas ierobežojošos pasākumus, tiesību ierobežojumi ir atceļami. Privātpersonas tiesību ierobežojumi noteikti pašā likumā (piemēram, likuma 5., 6., 7., 42. pantā), kā arī paredzēts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt pasākumus Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā likuma 4. pantā.
4. pants
Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā Ministru kabinets epidemioloģiskās drošības nolūkos var noteikt:
1) pulcēšanās prasības, tai skaitā ierobežojumus, iekštelpās un ārtelpās organizētos publiskos pasākumos (saskaņā ar Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā noteikto definīciju), sapulcēs, gājienos un piketos (saskaņā ar likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" noteiktajām definīcijām), organizētās reliģiskās darbībās, kas veicamas pulcējoties, un privātos pasākumos;
2) noteikumus par kultūras, reliģisku darbību veikšanas vietu, izklaides, sporta un citu atpūtas vietu darbību;
3) prasības, tai skaitā ierobežojumus, personām, atrodoties publiskās vietās;
4) prasības, tai skaitā ierobežojumus, pasažieru pārvadājumu pakalpojumu un pašpārvadājumu pakalpojumu sniegšanai un izmantošanai;
5) prasības, tai skaitā ierobežojumus, pasažieriem, transportlīdzekļiem, transportlīdzekļu vadītājiem un apkalpes locekļiem;
6) pārvadājumu pakalpojumu organizētāju, sniedzēju un pasažieru tiesības un pienākumus;
7) īpašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kurus personām nepieciešams veikt;
8) izglītības procesa organizēšanas nosacījumus un kārtību, tai skaitā mācību procesa nodrošināšanai attālināti;
9) kārtību, kādā attālinātā mācību procesa ietvaros piešķir un izlieto valsts budžetā ēdināšanai paredzētos līdzekļus 1., 2., 3. un 4. klases izglītojamiem, kuri klātienē apgūst pamatizglītības programmu;
10) kārtību, kādā attālinātā mācību procesa ietvaros izlieto speciālās izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumu segšanai piešķirto valsts budžeta mērķdotāciju izglītojamo ēdināšanai;
11) sporta treniņu (nodarbību), kā arī sporta pasākumu organizēšanas un norises nosacījumus un kārtību;
12) mācību procesa norisi un epidemioloģiskās drošības prasības valsts aizsardzības mācības nometnēs;
13) Covid-19 infekcijas izplatības laikā higiēnas prasības pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem papildus normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;
14) Covid-19 infekcijas izplatības laikā piemērojamos atvieglojumus atbilstoši normatīvajiem aktiem par primāro pārtikas produktu apriti nelielā apjomā;
15) veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas ierobežojumus (saglabājot tos veselības aprūpes pakalpojumus, kuri ir dzīvību glābjošie un kuriem nepieciešams nodrošināt terapijas nepārtrauktību);
16) kārtību, kādā attālinātā mācību procesa ietvaros finansē asistenta pakalpojumu izglītojamiem ar invaliditāti, kuriem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piešķirts no valsts budžeta finansēts asistenta pakalpojums izglītības iestādē pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Covid-19 iestāžu likumā un Ministru kabineta rīkojumā Nr. 103 bija paredzēti ierobežojoši pasākumi un prasības, kas, ievērojot Covid-19 infekcijas izplatības apdraudējumu, ir jāsaglabā arī pēc ārkārtējās situācijas. Daļa no minētajiem pasākumiem un ierobežojumiem ietverti likumā, bet atsakoties no pārāk detalizēta procesa apraksta, lai normas spētu darboties vienlīdz labi arī pie nelielām epidemioloģiskās situācijas izmaiņām. Likuma 4. pants paredz pilnvarojumu Ministru kabinetam Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā epidemioloģiskās drošības nolūkos tiesības noteikt noteikumus un prasības dažādās jomās.
Ievērojot, ka epidemioloģiskā situācija var mainīties, likuma 4. pants, atšķirībā no vispārpieņemtās Ministru kabinetam dotā deleģējuma formas, paredz nevis pienākumu, bet gan tiesības izdot šajā pantā paredzētos noteikumus (normas tekstā "var noteikt"). Šāds deleģējums sasaucas ar likuma 1. panta trešajā daļā paredzētajiem principiem un 3. pantā paredzēto tiesisko ietvaru privātpersonu tiesību ierobežojumu noteikšanai.
Ieviešot aizliedzošus un ierobežojošus pasākumus, kā arī samazinot jau esošos aizliegumus un ierobežojumus, ir svarīgi neaizmirst, ka katrā posmā un starp šiem posmiem ir iespējama strauja Covid-19 infekcijas izplatīšanās un jauni uzliesmojumi, kurus jāspēj paredzēt, identificēt, novērst vai vismaz mazināt.12 Deleģējums Ministru kabinetam vērsts uz to, lai nodrošinātu atbilstošu iespēju adekvāti reaģēt uz mainīgo epidemioloģisko situāciju valstī un ārvalstīs saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību, vienlaikus nodrošinot iestāžu darbības nepārtrauktību un privātpersonu iespējas īstenot pulcēšanās iespējas. Deleģējums ir visaptverošs, un Ministru kabineta paredzētie personām veicamie īpašie epidemioloģiskās drošības pasākumi ievērojami gan publiskās vietās, gan privātos pasākumos, gan transportā, valsts iestādēs, tostarp tiesu institūcijās (piemēram, tiesas sēdi klātienē rīko, ievērojot Ministru kabineta noteiktās prasības attiecībā uz pulcēšanos iekštelpās), pašvaldību iestādēs, kultūras iestādēs, sporta vietās, transportlīdzekļos, pasažieru pārvadājumos, visu veidu komerciestādēs, tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas vietās un uzņēmējdarbības attīstības izstāžu vietās, reliģisko pasākumu vietās, kā arī privāta rakstura saviesīgos pasākumos. Cita starpā Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt arī prasības un kārtību sociālās distancēšanās nodrošināšanai un vienlaicīgi pieļaujamo personu (pasākumu apmeklētāju) skaitu.
Nodrošinot iestāžu darbības nepārtrauktību, izglītības, zinātnes un sporta nozarēs un īstenojot situācijai atbilstošus nepieciešamos fiziskās distancēšanās un epidemioloģiskās drošības pasākumus, Ministru kabinetam noteiktas pilnvaras Covid-19 infekcijas apdraudējuma kontekstā regulēt izglītības procesa organizēšanas nosacījumus un kārtību. Vienlaikus ar izglītības procesa regulāciju atbilstoši epidemioloģiskai situācijai paredzēta Ministru kabinetam iespēja risināt izglītojamo ēdināšanai jau iepriekš piešķirto resursu atbilstošu novirzīšanu šā pakalpojuma nodrošināšanai, ja ir korekcijas izglītības procesa organizēšanā. Šāda pati pieeja nepieciešama arī sporta treniņu (nodarbību), kā arī sporta pasākumu organizēšanas un norises regulācijai, jo daudzos sporta veidos neatņemama to norises sastāvdaļa ir tuva klātbūtne vai fizisks kontakts starp sportistiem, kā rezultātā vispārējo distancēšanās noteikumu ievērošana ne vienmēr ir iespējama, kas attiecīgi prasa specifisku regulējumu. Turklāt sporta norišu laikā sporta veidu specifikas dēļ var būt jānosaka specifiski vai papildu epidemioloģiskās drošības pasākumi, lai mazinātu epidemioloģiskos riskus.
Pārtikas apriti reglamentējošie normatīvie akti, kas nosaka nepieciešamās prasības telpu, iekārtu un darbinieku higiēnai pārtikas aprites uzņēmumos,13 nenosaka prasības uzņēmumos nodrošināt apstākļus stingras higiēnas ievērošanai galapatērētājiem (pircējiem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apmeklētājiem). Tādēļ Zemkopības ministrija ārkārtējās situācijas laikā izstrādāja prasības higiēnas nodrošināšanai galapatērētājiem, lai pēc iespējas samazinātu iespēju infekcijas ierosinātāju pārnešanai uz tirdzniecības uzņēmumos un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos esošajām iekārtām un aprīkojumu, kā arī aizsargātu uzņēmumu darbiniekus un patērētājus no infekcijas pārnešanas no cilvēka uz cilvēku. Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatību, ārkārtējās situācijas laikā ieviestās prasības jāsaglabā, paredzot pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot normatīvo aktu, kurā būs noteiktas papildu higiēnas prasības pārtikas tirdzniecības uzņēmumos un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos.
Ārkārtējās situācijas laikā tika atļauts pārsniegt normatīvajos aktos, kas paredz prasības primāro produktu apritei un atļauto piegādes apjomu, noteikto realizācijas apjomu, lai veicinātu tiešās piegādes galapatērētājiem uz mājām, ielu tirdzniecībā, tirgos un vietējos veikalos, un atbalstītu primāro produktu ražotājus lauku reģionos. Lai turpinātu šādas primāro produktu piegādes, ļaujot primāros produktus realizēt lielākā apjomā, nekā ir noteikts normatīvajos aktos, nepieciešams pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt atvieglojumu primāro pārtikas produktu apriti regulējošo normatīvo aktu piemērošanai Covid-19 infekcijas izplatības laikā saistībā ar sākotnēji noteikto izplatīšanas apjomu.
Ministru kabinetam paredzēts pilnvarojums, izvērtējot epidemioloģiskos riskus, izdot noteikumus par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas ierobežojumiem. Jebkurā gadījumā saglabājami tie veselības aprūpes pakalpojumi, kuri ir dzīvību glābjoši un kuriem nepieciešams nodrošināt terapijas nepārtrauktību.
Ievērojot likuma mērķi un tajā paredzētos principus, saskaņā ar likuma 4. pantu Ministru kabineta noteiktās prasības un noteikumi ir pārskatāmi atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai, un brīdī, kad vairs nepastāv objektīva nepieciešamība saglabāt paredzētās prasības un pasākumus, tie ir atceļami vai grozāmi.
5. pants
Šā likuma 4. panta 1. punktā paredzēto publisko pasākumu, sapulču, gājienu un piketu organizatori pasākuma rīkošanas pieteikumā norāda, kādā veidā pasākumā tiks nodrošināta epidemioloģiskā drošība un piesardzība. Šā likuma 4. panta 1. punktā paredzēto reliģisko pasākumu organizatori šajā pantā minēto informāciju norāda pasākuma organizatoriskajos dokumentos, piemēram, iekšējās kārtības noteikumos, nolikumā, informatīvās norādēs un tamlīdzīgos dokumentos.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Likuma 5. pants paredz pienākumu publisko pasākumu, sapulču, gājienu un piketu organizatoriem pasākuma rīkošanas pieteikumā norādīt, kādā veidā pasākumā tiks nodrošināta epidemioloģiskā drošība un piesardzība. Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums14 paredz, ka, lai pieteiktu publisku pasākumu un saņemtu atļauju tā rīkošanai, pasākuma organizators pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā paredzēts šo pasākumu rīkot, ne vēlāk kā 15 dienas pirms plānotā publiskā pasākuma norises sākuma iesniedz iesniegumu, ko noformē atbilstoši šā likuma prasībām. Pasākuma organizators nosūta iesnieguma kopiju attiecīgajai Valsts policijas iestādei, bet, ja publisku pasākumu paredzēts rīkot pierobežas joslā, – arī attiecīgajai Valsts robežsardzes pārvaldei. Arī likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"15 paredz organizatoram iesniegt pieteikumu par sapulces un gājiena rīkošanu. Pieteikums iesniedzams pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā ir paredzēts attiecīgais pasākums. Pieteikuma norakstu pašvaldība nosūta attiecīgajai teritoriālajai Valsts policijas struktūrvienībai. Ievērojot likuma 5. pantā paredzēto pasākumu organizatoru pienākumu, pašvaldības un Valsts policijas iestādes būs informētas, kādi epidemioloģiskās drošības un piesardzības pasākumi tiks īstenoti pasākuma laikā. Vienlaikus šāds pienākums pasākumu organizatoriem atgādinās par nepieciešamību pasākumā nodrošināt tā dalībniekiem iespēju izpildīt visas valstī noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības par distancēšanos, personīgo higiēnu, aizsardzības līdzekļu lietošanu un citas attiecīgajā brīdī paredzētās epidemioloģiskās drošības prasības.
Šobrīd epidemioloģiskās drošības pasākumi, kas ievērojami likuma 5. pantā minētajos publiskajos pasākumos, paredzēti uz likuma 4. panta pamata izdotajos Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai". Pasākumu organizatori, plānojot publiskus pasākumus, sapulces, gājienus un piketus, tajā ievērojamos epidemioloģiskās drošības pasākumus organizē, ievērojot minētos noteikumus. Pasākumu organizatori, protams, nevar garantēt, ka ikviens pasākuma dalībnieks ievēros epidemioloģiskās drošības prasības, taču pasākuma organizators ir atbildīgs par to, lai ikviens pasākuma dalībnieks par šīm prasībām ir informēts un pasākuma dalībniekiem būtu nodrošinātas iespējas tās īstenot.
Savukārt reliģisko pasākumu organizatori un rīkotāji informāciju par to, kādā veidā pasākumā tiks nodrošināta epidemioloģiskā drošība un piesardzība, norāda pasākuma organizatoriska rakstura dokumentos (piemēram, iekšējās kārtības noteikumos, nolikumā, informatīva rakstura norādēs un tamlīdzīgos dokumentos). Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes 2020. gada 25. maija sanāksmē minētā prasība tika izvērtēta arī sadarbībā ar reliģisko savienību (baznīcu) pārstāvjiem. Ņemot vērā, ka reliģiskās organizācijas ir tiesīgas brīvi noteikt gan savu iekšējo pārvaldību, gan organizācijas struktūru, gan Tieslietu ministrijas, gan reliģisko savienību (baznīcu) pārstāvji bija vienisprātis par to, ka šīs prasības (informācija par to, kādā veidā pasākumā tiks nodrošināta epidemioloģiskā drošība un piesardzība) noteikti ir iestrādājamas kādā iekšējā reliģiskās organizācijas dokumentā, kas var būt arī reliģiskās savienības (baznīcas) noteiktajā kārtībā pieņemts dokuments, kurš ir saistošs tās sastāvā esošajām draudzēm.
6. pants
Veselības inspekcijai, veicot to personu uzraudzību, kurām noteikta mājas karantīna vai izolācija saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu, ir tiesības iesaistīt Valsts policiju un pašvaldības policiju.
Komentē Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Par izolācijas un karantīnas ievērošanas kontroli kopumā ir atbildīga Veselības inspekcija. Tomēr, ņemot vērā pašreiz paredzētos nosacījumus par izolācijas un karantīnas ievērošanas nepieciešamību noteiktam personu lokam un apzinoties, ka Veselības inspekcijas kapacitāte nav pietiekama šādas kontroles nodrošināšanai, ir paredzēts, ka pēc Veselības inspekcijas lūguma attiecīgo kontroli veiks arī Valsts policija un pašvaldības policija.
7. pants
(1) Kultūras, izklaides un sporta pakalpojuma sniedzējam, kurš iepriekš plānotos un pārdošanā izliktos pakalpojumus nevar sniegt Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ, ir tiesības pārcelt pasākumu uz citu tā norisei piemērotu laiku, par to paziņojot ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc ierobežojumu atcelšanas dienas. Pasākumam jānotiek ne vēlāk kā gada laikā pēc ierobežojumu atcelšanas dienas.
(2) Ja patērētājs pamatotu iemeslu dēļ nevar apmeklēt pasākumu pārceltajā datumā (piemēram, patērētājs nevar atrasties valstī, kurā notiek pasākums, patērētājam pasākumu liedz apmeklēt būtiski veselības ierobežojumi), pakalpojuma sniedzējs pēc pieprasījuma atmaksā naudu termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem pēc attiecīgo ierobežojumu atcelšanas dienas.
(3) Ja pakalpojuma sniedzējs nevar nodrošināt iepriekš plānotā pasākuma pārcelšanu, tam ir tiesības piedāvāt patērētājam citu līdzvērtīgu pasākumu vai arī, ja patērētājs atsakās no piedāvājuma, pakalpojuma sniedzējs atmaksā naudu termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem pēc attiecīgo ierobežojumu atcelšanas dienas.
Komentē Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Baiba Vītoliņa:
Nepārvarama vara – valstī izsludinātā ārkārtējā situācija saistībā ar Covid-19 vīrusa izplatību, kā arī pēc tās noteiktie ierobežojumi – neatbrīvo puses no saistību izpildīšanas, bet gan attaisno to neizpildīšanu nepārvaramas varas laikā. Līdz ar to brīdī, kad nepārvarama vara būs beigusies, noslēgtie un "iesaldētie līgumi" atsāks savu darbību. Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 7. pants paredz kārtību, kādā jānotiek ārkārtas situācijas un ierobežojumu laikā atcelto pasākumu pārcelšanai vai par tiem samaksātās naudas atmaksai patērētājiem. Šobrīd ierobežojumi pakāpeniski tiek atcelti un pasākumu organizētāji var sākt plānot, kā šos pasākumus organizēt.
Kultūras, izklaides un sporta pakalpojuma sniedzēji, kuri iepriekš plānotos un pārdošanā izliktos pakalpojumus nevarēja sniegt Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ, var pārcelt pasākumus uz citu laiku, par to paziņojot patērētājiem ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc ierobežojumu atcelšanas. Pārceltajam pasākumam ir jānotiek ne vēlāk kā turpmākā gada laikā pēc ierobežojumu atcelšanas. Ja pakalpojumu sniedzējs sešu mēnešu termiņā nepaziņo par pārceltā pasākuma norises laiku – tiek uzskatīts, ka pasākums ir atcelts un patērētājiem ir tiesības atgūt par biļetēm samaksāto naudu. Termiņa skaitījums sākas no brīža, kad ir atcelti ierobežojumi attiecīgā veida pasākumiem. Piemēram, ja pasākums bija paredzēts 10 000 skatītāju, tad attiecībā uz šādiem pasākumiem ierobežojumi vēl nav atcelti, tādējādi arī vēl nav sācies termiņa skaitījums.
Ja pasākums tiek pārcelts, patērētājs nevar atteikties no biļetēm un prasīt samaksāto naudu, izņemot gadījumu, ja pamatotu iemeslu dēļ nevar apmeklēt pasākumu pārceltajā datumā. Par pamatotu iemeslu uzskatāms, piemēram, gadījums, ka patērētājs nevar atrasties valstī, kurā notiek pasākums, – tie varētu būt gan ārvalstu tūristi vai ārvalstu studenti, kas bija paredzējuši atrasties Latvijā pasākuma laikā, kā arī Latvijas iedzīvotāji, kas pārceltā pasākuma laikā devušies strādāt vai mācīties ārvalstīs. Tāpat par pamatotu iemeslu būs uzskatāmi būtiski veselības ierobežojumi – atrašanās slimnīcā, bērna piedzimšana un citi. Šādos gadījumos pakalpojuma sniedzējam pēc pieprasījuma jāatmaksā nauda termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem pēc attiecīgo ierobežojumu atcelšanas dienas.
Savukārt, ja pats pakalpojuma sniedzējs izlemj, ka nevarēs nodrošināt iepriekš plānotā pasākuma norisi, var piedāvāt patērētājam apmeklēt citu līdzvērtīgu pasākumu. Patērētājs var izvēlēties, vai piedāvājumu pieņemt. Ja patērētājs atsakās no piedāvājuma, tad pakalpojuma sniedzējs atmaksā naudu termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem pēc attiecīgo ierobežojumu atcelšanas dienas.
8. pants
(1) Iesniegumu administratīvā akta izdošanai, iestādes nodoma mainīšanai attiecībā uz tās faktisko rīcību, uzziņas saņemšanai vai iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu var iesniegt tikai rakstveidā.
(2) Iestāde atsevišķos gadījumos var pieņemt telefonisku iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, ja tai ir citas iespējas identificēt iesniedzēju un viņa izteikto prasījumu.
(3) Iesniegumu administratīvajā procesā var iesniegt elektroniski bez droša elektroniskā paraksta valsts pārvaldes pakalpojumu portālā www.latvija.lv, ja iesniegumu iesniedz un personas identitāti pārbauda, izmantojot tiešsaistes formas, kuras pieejamas šajā portālā.
(4) Iepirkumu uzraudzības birojam ir tiesības izskatīt apstrīdēšanas iesniegumus bez lietas dalībnieku uzklausīšanas klātienē. Lietas dalībniekiem ir tiesības iesniegt papildu viedokli rakstveidā, to nosūtot elektroniski Iepirkumu uzraudzības birojam ne vēlāk kā vienu darbdienu pirms paziņotā iesnieguma izskatīšanas sēdes datuma.
(5) Persona, kura vēlas mainīt vārdu, uzvārdu vai tautības ierakstu dokumentos, var iesniegt attiecīgu iesniegumu Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā.
(6) Iestāde neizsniedz uzziņas par to normatīvo aktu piemērošanu, kuri nosaka dīkstāves pabalstu un dīkstāves palīdzības pabalstu regulējumu.
8. panta pirmo un otro daļu komentē TM Valststiesību departamenta Administratīvo tiesību nodaļas vadītāja Guna Žvīgure:
Likuma 8. panta pirmā un otrā daļa saglabā regulējumu, kas bija paredzēts likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 3. panta pirmajā daļā. Proti, likuma 8. panta pirmā daļa paredz personas tiesības ierosināt administratīvo procesu iestādē tikai uz rakstveida iesnieguma pamata. Tas ir noteikts kā izņēmums no Administratīvā procesa likuma 56. panta, kurš paredz, ka iesniegumu var iesniegt mutvārdos vai rakstveidā. Šāds izņēmums ir noteikts, lai ierobežotu Covid-19 izplatību un pēc iespējas samazinātu inficēšanos ar Covid-19 tiešu personisku kontaktu ceļā. Likums uzskaita gadījumus, uz kuriem tas attiecas, proti, tas ir iesniegums administratīvā akta izdošanai, iestādes nodoma mainīšanai attiecībā uz tās faktisko rīcību, uzziņas saņemšanai vai iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu. Faktiskās rīcības ierosināšanai likums rakstveida formu kā obligātu nosacījumu nenosaka, ievērojot, ka nereti persona lūdz veikt faktisko rīcību mutvārdos pa telefonu vai izmantojot citu saziņas formu (piemēram, tiek izsaukts Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests). Iesnieguma rakstveida forma ietver gan pašrocīgi parakstītu dokumentu, gan elektronisku dokumentu, kas atbilst Elektronisko dokumentu likumam. Likums neregulē iesnieguma iesniegšanas veidu, proti, to var nosūtīt pa pastu, ievietot iesniegumu iestādes nodrošinātā pastkastē, ja iestāde tādu ir paredzējusi (piemēram, pie iestādes ieejas durvīm), nosūtīt to elektroniski (ja iesniegums parakstīts ar drošu elektronisko parakstu). Tāpat attiecīgo dokumentu var iesniegt, izmantojot valsts informācijas sistēmu saskaņā ar nozares normatīvo aktu (skat., piemēram, likuma "Par nodokļiem un nodevām" 15. panta pirmās daļas 3. punktu).
Lai veicinātu epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanu, likuma 8. panta otrā daļa pieļauj arī telefoniska iesnieguma iesniegšanu, tomēr šī panta daļa būtu piemērojama tikai atsevišķos gadījumos, ja iestādei ir citas objektīvas iespējas identificēt iesniedzēju un viņa prasījumu. Iestāde personas identificēšanai var lūgt nosaukt kādu īpašu viņu identificējošu informāciju, piemēram, attiecīgās iestādes piešķirto klienta numuru vai attiecīgā īpašuma datus, kā arī fiksēt telefonsarunu iesnieguma iesniegšanas pierādīšanas nolūkos.
Lai veicinātu privātpersonu elektronisku saziņu ar institūcijām un tādējādi mazinātu iespējamo inficēšanos ar Covid-19 savstarpēju kontaktu ceļā, likuma 8. panta trešā daļa paredz, ka iesniegumu administratīvajā procesā var iesniegt elektroniski bez droša elektroniskā paraksta Valsts pārvaldes pakalpojumu portālā www.latvija.lv, ja iesniegumu iesniedz un personas identitāti pārbauda, izmantojot tiešsaistes formas, kuras pieejamas šajā portālā. Šāds regulējums ir vērsts uz Valsts pārvaldes pakalpojumu portālā www.latvija.lv pieejamā pakalpojuma "Iesniegums iestādei" izmantošanu, lai vērstos institūcijā. Vienlaikus gadījumos, kad minētajā portālā ir izveidotas veidlapas valsts pakalpojumu saņemšanai saskaņā ar nozaru normatīvajiem aktiem, iesnieguma iesniegšanai būtu izmantojamas šīs veidlapas. Likuma 8. panta trešā daļa attiecas uz jebkuru administratīvo procesu, kad personai jāvēršas institūcijā ar rakstveida iesniegumu. Tostarp tā attiecas uz informācijas pieprasījumiem, kas izskatāmi administratīvā procesa kārtībā saskaņā ar Informācijas atklātības likumu.
8. panta piekto daļu komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Atbilstoši Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 4. panta pirmajai daļai persona, kura vēlas mainīt savu vārdu, uzvārdu vai tautības ierakstu, iesniedz pašvaldības dzimtsarakstu nodaļā vai Latvijas Republikas diplomātiskajā un konsulārajā pārstāvniecībā ārvalstī attiecīgu rakstveida iesniegumu, kurā norāda vārda, uzvārda vai tautības ieraksta maiņas iemeslu. Saskaņā ar Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 7. panta pirmo daļu pašvaldības dzimtsarakstu nodaļa vārda, uzvārda vai tautības ieraksta maiņai nepieciešamos dokumentus nosūta Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentam, kura direktors attiecīgi izskata iesniegumu un pieņem lēmumu par atļauju mainīt vārdu, uzvārdu vai tautības ierakstu vai par atteikumu mainīt vārdu, uzvārdu vai tautības ierakstu Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Šāda iesnieguma iesniegšanas pieeja ārkārtējās situācijas valstī apstākļos un pēc ārkārtējās situācijas valstī atcelšanas rada personām papildu administratīvo slogu. Personām ne vienmēr ir iespēja klātienē apmeklēt pašvaldības dzimtsarakstu nodaļu tās darba laikā. Tāpat arī jāatzīmē, ka pašvaldības dzimtsarakstu nodaļu pieņemšanas laiki ir būtiski samazināti. Tāpat, piemēram, Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības no personām, kuras uzturas ārvalstī, atrodas pat vairāku simtu kilometru attālumā, tādējādi prasība ierasties klātienē ir apgrūtinoša un nesamērīga. Turklāt iespēju robežās joprojām ir samazināma klātienes kontaktēšanās. Personas identitāti var pārbaudīt arī ar citiem līdzekļiem.
Tāpēc tiek paredzēts, ka iesniegumu var iesniegt uzreiz Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā pa pastu, elektroniski, parakstītu ar drošu elektronisko parakstu, vai elektroniski, izmantojot portāla Latvija.lv e-pakalpojumu "Iesniegums iestādei". Šāda iesniegšanas kārtība būtiski samazina administratīvo slogu iesnieguma iesniegšanas procesā, kā arī piedāvā sabiedrībai dažādus iesnieguma iesniegšanas kanālus, kas vērsti uz attālināta pakalpojuma nodrošināšanu.
8. panta sesto daļu komentē Finanšu ministrijas Juridiskā departamenta Tiesību aktu nodaļas vadītāja Dana Aleksandrova:
Minētais nosacījums saistīts ar regulējuma specifiku – lēmums par dīkstāves pabalstu ir jāizdod piecu darba dienu laikā, savukārt uzziņa tiek sniegta, pirms iestāde ir uzsākusi administratīvo procesu (tas ir par uz nākotni vērstu rīcību), un tā ir izdodama 30 dienu laikā.
Atbilstoši šobrīd spēkā esošajam normatīvajam regulējumam dīkstāves periods ilga līdz 2020. gada 30. jūnijam. Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 165 dīkstāves pabalsta iesniegums par laikposmu no 1. jūnija līdz 30. jūnijam iesniedzams līdz 30. jūnijam, bet saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 179 – līdz nākamā mēneša 25. datumam, savukārt Valsts ieņēmumu dienests (VID) dīkstāves pabalstu izmaksā piecu darbadienu laikā pēc iesnieguma iesniegšanas (tātad līdz 7. jūlijam vai attiecīgi līdz 3. augustam). Ņemot vērā, ka iestāde var atteikt izsniegt uzziņu vai vispār neizskatīt iesniegumu, ja uzziņu prasa par jau izdotu administratīvo aktu vai notiek tiesvedība par jau izdotu administratīvo aktu, kā arī uzsāktu vai pabeigtu administratīvo procesu u.c. gadījumos, tad attiecīgi secināms, ka nosacījums par uzziņu nesniegšanu dīkstāves pabalsta gadījumā ir aktuāls līdz 7. jūlijam (par dīkstāves pabalstu darba devējiem) vai līdz 3. augustam (par dīkstāves pabalstu pašnodarbinātām personām). Tomēr šajā gadījumā ir jāņem vērā dīkstāves palīdzības pabalsta regulējums, kas nenosaka konkrētus termiņus tā izmaksai (t.i., administratīvā akta pieņemšanai). Proti, saskaņā ar minēto regulējumu VID informē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) par personām, kurām atteikts dīkstāves pabalsts vai piešķirtais dīkstāves pabalsts ir mazāks par dīkstāves palīdzības pabalsta apmēru. Tā kā nav noteikts konkrēts termiņš, kādā VID sniedz informāciju VSAA, ne termiņš, kādā izmaksājams dīkstāves palīdzības pabalsts, attiecīgi secināms, ka pēdējais termiņš, kad VSAA var pieņemt administratīvo aktu, ir vairākas dienas pēc 7. jūlija vai 3. augusta, kad ir pēdējā diena VID administratīvā akta pieņemšanai.
Administratīvā procesa likums (APL) nosaka, ka privātpersonai ir tiesības saņemt uzziņu par savām tiesībām konkrētajā tiesiskajā situācijā. Līdz ar to privātpersonai zūd tiesības prasīt uzziņu, kad iestājas iepriekš minētie apstākļi, proti, ir pieņemts iestādes administratīvais akts. Kad uz privātpersonu ir pieņemts administratīvais akts, tā ar savu rīcību vairs nevar ietekmēt tiesisko situāciju, līdz ar to uzziņas par tās tiesībām konkrētajā situācijā, pretendējot uz dīkstāves pabalstu vai dīkstāves palīdzības pabalstu, sniegšana zaudē savu jēgu un neatbilst APL regulējumam.
9. pants
(1) Institūcija (amatpersona) administratīvā pārkāpuma lietu var izskatīt rakstveida procesā, ja tā nav atzinusi par nepieciešamu lietu izskatīt mutvārdu procesā. Institūcija (amatpersona) rakstveida procesa būtībai atbilstošā veidā nodrošina procesa dalībniekiem tādu pašu tiesību apjomu kā mutvārdu procesā.
(2) Ja administratīvā pārkāpuma lietu izskata rakstveida procesā, iepazīšanos ar šīs lietas materiāliem nodrošina attālināti. Iestāde triju darbdienu laikā pēc personas parakstīta attiecīga pieteikuma saņemšanas nosūta uz personas norādīto e-pasta adresi skenētas lietas materiālu kopijas vai informāciju par piekļuvi lietas materiāliem elektroniski (iespēju iepazīties ar lietas materiāliem vai iegūt kopiju).
(3) Administratīvā komisija lietu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu var izskatīt rakstveida procesā, ja tā nav atzinusi par nepieciešamu lietu izskatīt mutvārdu procesā. Administratīvā komisija rakstveida procesa būtībai atbilstošā veidā nodrošina procesa dalībniekiem tādu pašu tiesību apjomu kā mutvārdu procesā.
(4) Ja ir pietiekams pamats domāt, ka transportlīdzekļa vadītājs, kā arī kuģa vadītājs un gaisa kuģa lidojumu apkalpes loceklis atrodas alkohola ietekmē vai reibumā, amatpersona veic alkohola koncentrācijas pārbaudi personas izelpas gaisā ar šim nolūkam paredzētu mēraparātu. Minēto personu ārstniecības iestādē medicīniskās pārbaudes veikšanai nogādā tikai tad, ja alkohola koncentrācijas pārbaudi personas izelpas gaisā ar amatpersonas rīcībā esošo mēraparātu veikt nav iespējams.
Komentē TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja Jolanta Laura:
Likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību"16 5. panta pirmajā daļā bija noteikts: ja administratīvā pārkāpuma lietu neizskata uzreiz pēc pārkāpuma konstatēšanas, administratīvā pārkāpuma protokolu var sastādīt bez tās personas klātbūtnes, kuru sauc pie administratīvās atbildības, un institūcija (amatpersona) administratīvā pārkāpuma lietu izskata un lēmumu lietā pieņem rakstveida procesā, pamatojoties uz lietā esošajiem dokumentiem.
Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma17 9. pantā vairs netiek regulēts jautājums par administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu.
Ņemot vērā, ka administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana ir pielīdzināma "apsūdzības uzrādīšanai" un ikvienam, kurš tiek saukts pie administratīvās atbildības, ir tiesības tikt nekavējoties informētam par viņa izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu, institūcijām (amatpersonām) ir pienākums nodrošināt personas, kuru sauc pie administratīvās atbildības, piedalīšanos protokola sastādīšanā.
Likuma 9. panta pirmajā daļā ir ietverta institūcijas (amatpersonas) iespēja lemt par to, vai administratīvā pārkāpuma lietu konkrētajā gadījumā var izskatīt rakstveida procesā. Ja institūcija (amatpersona) uzskata par nepieciešamu, ka administratīvā pārkāpuma lieta ir izskatāma mutvārdu procesā, lietu izskata mutvārdu procesā. Minētais regulējums neattiecas uz lietām, kuras izskata pārkāpuma konstatēšanas vietā, bet uz tām lietām, kuras izskata iestādē. Ja lieta tiek izskatīta iestādē, procesa dalībnieki tiek aicināti ierasties uz vietas iestādē.
"Vienas lietas izskatīšanas laikā vienuviet var pulcēties samērā liels cilvēku skaits (persona, kuru sauc pie atbildības, aizstāvis, amatpersona, cietušais, ja tāds ir lietā, vai tā pārstāvis, liecinieki utt.). Epidemioloģiskās drošības risku mazināšanai nepieciešams pēc iespējas samazināt personu kontaktēšanos klātienē, tādējādi mazinot arī inficēšanās risku."18
Institūcijai (amatpersonai), lemjot par konkrētā procesa veida izvēli, ir jāvadās no administratīvā pārkāpuma lietā esošajiem dokumentiem. Ja lietā esošo dokumentu klāsts ir pietiekams, lai lietu varētu pareizi izlemt, tad lietu var izskatīt rakstveida procesā. Attiecīgi, ja no lietā esošajiem dokumentiem ir redzams, ka tie pilnībā neatspoguļo izskatāmos jautājumus, tad ir nepieciešama lietas izskatīšana klātienē, pieaicinot un uzklausot procesa dalībniekus.
Ja institūcija (amatpersona) izlemj lietu izskatīt rakstveida procesā, tā nodrošina procesa dalībniekiem tādu pašu tiesību apjomu kā mutvārdu procesā, bet atbilstoši rakstveida procesa būtībai. Institūcijai (amatpersonai) saglabājas uzklausīšanas pienākums, taču lietā iesaistīto personu viedokļi tiek pieprasīti rakstveidā.
Ar likuma 9. panta pirmajā daļā paredzēto institūciju (amatpersonu) saprot iestādi, kas pieņem sākotnējo lēmumu pēc būtības, tajā skaitā arī rajona (pilsētu) tiesu tiesnešus.
Likuma 9. panta otrā daļa paredz, ka, ja administratīvo pārkāpumu lietu izskata rakstveida procesā, iepazīšanās ar administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem tiek nodrošināta attālināti pēc attiecīga personas parakstīta pieteikuma nosūtīšanas iestādei. Tas ir nepieciešams, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka personām nav pienākuma ierasties iestādē klātienē. Iestāde triju darbdienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas uz personas norādīto e-pasta adresi nosūta skenētas lietas materiālu kopijas vai arī, lai nodrošinātu, ka personas dati un lietas materiāli nenonāk trešo personu lietošanā, kā arī ērti nodrošinātu pieeju liela apjoma failiem, videoierakstiem u.tml., iestāde var izvietot lietas materiālus savā mākonī, bet personai uz e-pasta adresi nosūtīt tikai paziņojumu ar saiti, kur materiāli ir pieejami. Lai ieietu mākonī un piekļūtu lietas materiāliem, personai jāidentificējas, tādā veidā tiek nodrošināti drošības pasākumi, lai personas dati nenonāk trešo personu lietošanā. Ja personai ir e-adrese, tad iestāde šādu paziņojumu var nosūtīt uz e-adresi.19
Likuma 9. panta trešajā daļā ir ietverts analoģisks regulējums kā 9. panta pirmajā daļā, tikai attiecībā uz pašvaldību administratīvajām komisijām, kas izskata lietas par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērnam. Likums "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem" paredz administratīvo komisiju pienākumu lietu izskatīt klātienē (mutvārdu procesā), turklāt atbilstoši likumā noteiktajam lietas izskatīšanā obligāti ir jāpiedalās bērnam, vienam no viņa vecākiem (aizbildnim) vai bāriņtiesas pārstāvim, sociālā dienesta vai citas pašvaldības institūcijas, kura veic likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem, pārstāvim un policijas pārstāvim. Administratīvā komisija, ja nepieciešams, uz sēdi var uzaicināt bāriņtiesas, izglītības iestādes, sociālās palīdzības iestādes vai ārstniecības iestādes pārstāvi, lai uzklausītu viņu viedokli par piemērojamo audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, tāpat administratīvā komisija var uz sēdi uzaicināt arī citas personas, kuras var sniegt ziņas par bērnu un viņa izdarīto administratīvo pārkāpumu, lai uzklausītu šo personu paskaidrojumus. Līdz ar to administratīvās komisijas sēdes laikā vienuviet var pulcēties samērā liels cilvēku skaits un epidemioloģiskās drošības risku mazināšanai pēc iespējas jāsamazina personu kontaktēšanās klātienē, tādējādi mazinot arī inficēšanās risku. Projekts paredz iespēju administratīvajai komisijai izlemt, vai konkrētajā gadījumā lietu ir nepieciešams izskatīt mutvārdu vai rakstveida procesā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Ja administratīvā komisija nesaskata nepieciešamību lietu izskatīt mutvārdu procesā, piemēram, lietā ir maz dalībnieku, un no lietas materiāliem skaidri redzams, ka lietu var izskatīt rakstveida procesā, tad tā var noteikt rakstveida procesu. Rakstveida process pēc iespējas mazāk aizskar personu tiesības tikt uzklausītai, jo administratīvajai komisijai saglabājas uzklausīšanas pienākums, taču tas tiek realizēts, noskaidrojot personu viedokļus rakstveidā.20
10. pants
Civillietu tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē. Par civillietas iztiesāšanu rakstveidā tiesa laikus informē lietas dalībniekus, nosakot termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesniegšanai.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Ņemot vērā personu tiesības uz veselību un sabiedrības drošības intereses, kā arī šī likuma 2. pantā noteikto, ka saistībā ar Covid-19 izplatību valsts institūcijas iespēju robežās turpina sniegt pakalpojumus attālināti, tiek paredzēts, ka civillietas tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja ir iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē.
Vispārīgi jāmin, ka Civilprocesa likums jau līdz šim pieļauj vairāku kategoriju lietu izskatīšanu rakstveida procesā – tas paredzēts vienkāršotās procedūras lietās to pārsūdzību izskatīšanā apelācijas instancē, vairāku pieteikumu izskatīšanai, kā arī tiesvedībai kasācijas instancē, ja vien tiesas ieskatā lieta nav izskatāma mutvārdu procesā jeb tiesas sēdē. Ņemot vērā sabiedrības veselības un drošības apsvērumus Covid-19 izplatības laikā, ir būtiski paredzēt iespēju izskatīt arī citu kategoriju civillietas rakstveida procesā, kur pēc tiesas ieskata procesuālo tiesību īstenošana no lietas dalībnieku viedokļa to pieļauj. Gadījumā, ja tiesa uzskata, ka lietu nevar izskatīt rakstveida procesā, jo tādējādi nevar nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu vai arī ir papildu apstākļi, kas tiesai jānoskaidro tiesas sēdē, – tiesa lietas izskata mutvārdu procesā, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības. Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pieļauj noteiktos gadījumos atkāpes no tiesvedības atklātības principa, kas sevī ietver tiesības piedalīties tiesas sēdē klātienē. Šīs tiesības nav absolūtas un pie noteiktiem nosacījumiem nacionālās tiesas var no tā atkāpties. Līdz ar to tiesām šāda iespēja tiek paredzēta, turklāt katrs gadījums tiek izvērtēts individuāli.
Attiecībā uz 10. panta tiesību normas mērķi kopsakarā ar Civilprocesa likuma 10., 74. panta otrajā daļā noteiktajām pušu procesuālajām tiesībām vispārējās prasības tiesvedības kārtības lietu izskatīšanā jāmin sekojošais. Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas – tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu lietu izspriešanā, kas nodrošināmas arī Covid-19 izplatības apstākļos. Gadījumā, ja tiesa uzskata, ka mutvārdu lietu nevar izskatīt rakstveida procesā, jo tādējādi nevar nodrošināt lietas dalībnieku pilnvērtīgu procesuālo tiesību ievērošanu, vai arī ir papildu apstākļi, kas tiesai jānoskaidro tiesas sēdē, – tiesa lietu izskata mutvārdu procesā, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības. Tas nozīmē, ka tiesa, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, izvērtē, vai taisnīgai lietas izspriešanai mutiska lietas izskatīšana noteikti ir vajadzīga, tātad vai Civilprocesa likuma 74. panta otrajā daļā noteiktās pušu civilprocesuālās tiesības (piedalīšanās tiesas sēdē (2. punkts), tiesības dot tiesai mutvārdu paskaidrojumus (7. punkts), piedalīšanās pierādījumu pārbaudē (5. punkts) un Civilprocesa likuma 10. panta otrajā daļā noteiktās tiesības (piedalīšanās liecinieku un ekspertu nopratināšanā, piedalīšanās tiesu debatēs) var ietekmēt faktisko apstākļu noskaidrošanu un pareizu strīda izšķiršanu. Tiesai, pieņemot lēmumu iztiesāt mutvārdu lietu rakstveida procesā, savlaicīgi par to jāinformē lietas dalībnieki un jānosaka termiņš papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu, piemēram, par lietas skatīšanu mutvārdu procesā, iesniegšanai. Minētais nozīmē, ka personai tiek dota iespēja sniegt savu viedokli par lietas skatīšanu mutvārdu procesā, kā arī tiek nodrošināta iespēja iesniegt papildu paskaidrojumus, kas varētu būt būtiski lietas taisnīga noregulējuma izspriešanā.
11. pants
(1) Tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt elektroniski, to parakstot atbilstoši Elektronisko dokumentu likuma 3. panta prasībām.
(2) Civilprocesa likumā noteiktajos gadījumos ierakstu par elektroniski iesniegta pieteikuma saņemšanu attiecīgā pieteikuma reģistrā veic tikai saņēmējs.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Civilprocesa likums noteic, ka tiesiskās aizsardzības procesa pieteikumu, ka arī maksātnespējas procesa pieteikumu tiesa pieņem no personas, kuras vārdā tiek iesniegts pieteikums, vai no personas, kura ir pilnvarota pieteikuma iesniegšanai. Tiesa pārbauda pieteikuma iesniedzēja personību un pieteikumu reģistrē atsevišķā reģistrā, kurā parakstās pieteikuma iesniedzējs un saņēmējs (Civilprocesa likuma 341.3, 363.7 un 363.24 pants). Minētā kārtība laikā, kad iespēju robežās iestāžu pakalpojumu saņemšana organizējama attālināti, neatbilst valstī noteiktajiem piesardzības pasākumiem un rada papildu riskus gan pieteikumu iesniedzēju, gan tiesas darbinieku veselībai. Ievērojot minēto, tiek paredzēta iespēja šos pieteikumus iesniegt tiesā elektroniski ar drošu elektronisku parakstu (iesniedzot tos tiešsaistes sistēmā manas.tiesas.lv vai izmantojot e-pastu).
12. pants
(1) Krimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī Kriminālprocesa likumā neminētos gadījumos, ja pret to neiebilst prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar.
(2) Procesa virzītājs var apturēt kriminālprocesu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 378. pantā noteikto kārtību, ja veiktas visas procesuālās darbības, kas iespējamas bez aizdomās turētā vai apsūdzētā, un ja noskaidroti apstākļi, kas liedz aizdomās turētajam vai apsūdzētajam piedalīties kriminālprocesā saistībā ar valstī noteiktajiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai.
(3) Ieslodzīto pārņemšana no ārvalstīm un nodošana ārvalstīm un Eiropas aresta ordera izpilde var tikt atlikta Latvijā vai ārvalstī noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu dēļ.
(4) Ieslodzīto konvojēšanai, tai skaitā pēc procesa virzītāju pieprasījuma vai uz tiesas sēdēm, nodrošina pēc iespējas īsāku konvojēšanas maršrutu un ieslodzītā atgriešanos vai nokļūšanu ieslodzījuma vietā tajā pašā dienā, ja vien tas ir iespējams.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Ņemot vērā valstī noteiktos drošības pasākumus, ir jāparedz speciāls regulējums atsevišķiem jautājumiem kriminālprocesā saistībā ar krimināllietu izskatīšanu un ar to saistītajiem procesiem.
Panta pirmā daļa paredz paplašināt rakstveidā izskatāmo krimināllietu uzskaitījumu apelācijas instancē. Lai gan Kriminālprocesa likuma 559. panta ceturtā daļa jau šobrīd paredz vairākus gadījumus, kad lieta apelācijas kārtībā var tikt izskatīta rakstveida procesā, tomēr šis uzskaitījums ir pārāk šaurs un būtu paplašināms, nodrošinot raitu kriminālprocesu norisi un vienlaikus mazinot riskus gan lietu dalībnieku, gan tiesnešu un tiesu darbinieku veselībai.
Panta otrā daļa paredz paplašināt to gadījumu loku, kad procesa virzītājs var apturēt kriminālprocesu. Šobrīd atbilstoši Kriminālprocesa likumā 378. panta pirmajai daļai procesa virzītājs aptur kriminālprocesu, ja ir veiktas visas procesuālās darbības, kas iespējamas bez aizdomās turētā vai apsūdzētā, un ja aizdomās turētais vai apsūdzētais saslimis ar slimību, kura uz ilgāku laiku ir par šķērsli procesuālo darbību veikšanai ar šīs personas piedalīšanos, un to apliecina ārstniecības iestādes izdots atzinums, aizdomās turētais vai apsūdzētais slēpjas un nav zināma viņa atrašanās vieta, aizdomās turētā vai apsūdzētā atrašanās vieta ir zināma, bet viņš atrodas ārpus Latvijas teritorijas, personai, kura saucama pie kriminālatbildības, ir kriminālprocesuālā imunitāte un nav saņemta kompetentas institūcijas atļauja uzsākt kriminālvajāšanu, un citos šajā likumā noteiktos gadījumos. Tomēr, ņemot vērā Covid-19 izplatību valstī, var rasties situācijas, ka persona saistībā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem nevar piedalīties procesuālajā darbībā (piemēram, saistībā ar obligāto pašizolāciju), līdz ar to ir nepieciešams papildināt pašreizējo regulējumu arī attiecībā uz tādiem gadījumiem, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem Covid-19 izplatības ierobežošanai objektīvu iemeslu dēļ nevar piedalīties kriminālprocesā.
Panta trešā daļa paredz noteikt, ka ieslodzīto pārņemšana no ārvalstīm un ieslodzīto nodošana ārvalstīm var tikt atlikta. Ievērojot pasaulē noteiktos ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību, tostarp ceļošanas ierobežojumus, valstu robežu slēgšanu, izmaiņas satiksmē u.tml., var veidoties situācija, ka nav iespējams ievērot Kriminālprocesa likumā noteiktos termiņus ieslodzīto pārņemšanai no ārvalsts vai nodošanai ārvalstij, tostarp saistībā ar Eiropas apcietinājuma ordera izdošanu, līdz ar to ir jāparedz iespēja šādu darbību atlikšanai. Ņemot vērā, ka Kriminālprocesa likuma C daļa paredz ieslodzīto pārņemšanu no ārvalstīm un ieslodzīto nodošanu ārvalstīm dažādās kriminālprocesa stadijās, minētais regulējums attiecas uz jebkuru ieslodzīto, proti, gan apcietinājumā esošu personu, gan notiesāto.
Panta ceturtajā daļā ir iekļauti pārejas perioda īpašie nosacījumi, kuru mērķis ir mazināt iespējamu ieslodzīto inficēšanos ar vīrusu Covid-19 un infekcijas nonākšanu ieslodzījuma vietās.
Lielāko risku vīrusa Covid-19 nonākšanai ieslodzījuma vietās rada visu veidu personu plūsmas uz/no ieslodzījuma vietas – un viena no tām ir ieslodzīto konvojēšana pēc procesa virzītāju pieprasījuma, tajā skaitā uz tiesas sēdēm. Ieslodzītais konvojēšanas laikā, ko nodrošina Valsts policija, nonāk saskarsmē ar citiem ieslodzītajiem konvoja transportā, t.sk. no citām ieslodzījuma vietām, konvoja darbiniekiem, viņš pa nakti tiek izmitināts īslaicīgās aizturēšanas vietā, kur saskaras ar citiem ieslodzītajiem un aizturētajiem, īslaicīgās aizturēšanas vietas darbiniekiem, tiesas telpās nonāk saskarsmē ar tiesas darbiniekiem, apmeklētājiem, tiesas sēdes dalībniekiem u.tml. Apzinoties risku, ko radītu situācija, ja vīruss Covid-19 nonāktu ieslodzījuma vietās (liels saslimušo skaits ieslodzīto kopumā sliktā veselības stāvokļa dēļ, strauja izplatība specifiskās vides un infrastruktūras dēļ), un tādas situācijas iespējamo ietekmi uz veselības aprūpes sistēmas spēju vispār nodrošināt veselības aprūpi pārējai sabiedrībai, ārkārtējās situācijas laikā tika apturēta ieslodzīto konvojēšanas īstenošana (Ministru kabineta rīkojuma Nr. 103 4.10.3. apakšpunkts paredz atteikšanos no ieslodzīto personu konvojēšanas pēc procesa virzītāju pieprasījumiem, tai skaitā uz tiesas sēdēm, atbilstoši iespējām nosakot tiesas sēdes videokonferenču režīmā).
Situācijai uzlabojoties, ar 2020. gada 14. maija grozījumiem Ministru kabineta rīkojumā Nr. 103 tika noteikta šī ierobežojuma neliela mīkstināšana, paredzot, ka konvojēšanas ierobežojums neattiecas uz personām, kas apcietinātas krimināllietā, kuras materiālos iekļauts valsts noslēpumu saturošs objekts. Tāpat tika noteikts, ka šādā gadījumā, kā arī konvojējot ieslodzītos starp ieslodzījuma vietām, nodrošina pēc iespējas īsāku konvojēšanas maršrutu un ieslodzītā atgriešanos vai nokļūšanu ieslodzījuma vietā tajā pašā dienā. Arī pēc ārkārtējās situācijas beigām, kamēr vien pastāvēs inficēšanās riski ar vīrusu Covid-19, ieslodzīto konvojēšanas jautājums ir jārisina tādā veidā, kas mazina inficēšanās risku.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Panta trešā daļa paredz, ka ieslodzīto pārņemšana no ārvalstīm un ieslodzīto nodošana ārvalstīm, kā arī Eiropas aresta ordera izpilde var tikt atlikta. Ievērojot pasaulē noteiktos ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību, tostarp ceļošanas ierobežojumus un valstu robežu slēgšanu, ir iespējama situācija, ka nav iespējams ievērot KPL noteiktos termiņus ieslodzīto pārņemšanai no ārvalsts vai nodošanai ārvalstij, līdz ar to ir jāparedz iespēja šādu darbību atlikšanai saistībā ar Covid-19 izplatību.
Panta ceturtajā daļā paredzēti īpaši nosacījumi ieslodzīto konvojēšanai, kas pamatā saistīti ar iemesliem, kuri sīkāk aprakstīti pie IV nodaļas komentāriem. Lielāko risku vīrusa Covid-19 nonākšanai ieslodzījuma vietās rada visu veidu personu plūsmas uz/no ieslodzījuma vietas – un viena no tām ir ieslodzīto konvojēšana pēc procesa virzītāju pieprasījuma, tajā skaitā uz tiesas sēdēm, kā arī starp ieslodzījuma vietām. Ieslodzītais konvojēšanas laikā, ko nodrošina Valsts policija, nonāk saskarsmē ar citiem ieslodzītajiem konvoja transportā (t.sk. no citām ieslodzījuma vietām), konvoja darbiniekiem, viņš pa nakti tiek izmitināts Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietā, kur saskaras ar citiem ieslodzītajiem un aizturētajiem, īslaicīgās aizturēšanas vietas darbiniekiem, tiesas telpās nonāk saskarsmē ar tiesas darbiniekiem, apmeklētājiem, tiesas sēdes dalībniekiem u.tml.
Apzinoties risku, ko radītu situācija, ja vīruss Covid-19 nonāktu ieslodzījuma vietās, un tādas situācijas iespējamo katastrofālo ietekmi uz veselības aprūpes sistēmas spēju vispār nodrošināt veselības aprūpi pārējai sabiedrībai, ārkārtējās situācijas laikā tika apturēta ieslodzīto konvojēšanas īstenošana (Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 4.10.3 punkts paredzēja atteikšanos no ieslodzīto personu konvojēšanas pēc procesa virzītāju pieprasījumiem, tai skaitā uz tiesas sēdēm, atbilstoši iespējām nosakot tiesas sēdes videokonferenču režīmā). Situācijai uzlabojoties, ar 2020. gada 14. maija grozījumiem Ministru kabineta rīkojumā Nr. 103 tika paredzēta šī ierobežojuma neliela mīkstināšana, paredzot, ka konvojēšanas ierobežojums neattiecas uz personām, kas apcietinātas krimināllietā, kuras materiālos iekļauts valsts noslēpumu saturošs objekts. Tas tika darīts tāpēc, ka šādās krimināllietās nav pieļaujams izmantot videokonferences saziņu ar tiesu un, turpinoties ārkārtējai situācijai, pieauga risks, ka šādām personām rastos nopietni cilvēktiesību ierobežojumi. Turklāt šādu gadījumu bija ļoti maz.
Ņemot vērā pie IV nodaļas aprakstītos riskus, šī panta ceturtajā daļā noteikts, ka, konvojējot ieslodzītos starp ieslodzījuma vietām, nodrošina pēc iespējas īsāku konvojēšanas maršrutu un ieslodzītā atgriešanos vai nokļūšanu ieslodzījuma vietā tajā pašā dienā. Šādas prasības pastāvēšana ir jāņem vērā procesa virzītājiem, nosakot ieslodzīto konvojēšanas nepieciešamību, atbilstoši pārkārtojot un pārorganizējot procesuālās darbības. Šī prasība attiecas arī uz Valsts policiju, kas nodrošina ieslodzīto konvojēšanu – kamēr pastāv vīrusa Covid-19 izplatīšanās riski, nav pieļaujami "garie" konvoja maršruti, kuros ieslodzītais atrodas līdz pat divām nedēļām, šādas prombūtnes laikā saskaroties ar ļoti daudzām citām personām. Kamēr vien pastāvēs inficēšanās riski ar vīrusu Covid-19, ieslodzīto konvojēšanas jautājums jārisina tādā veidā, kas mazina inficēšanās risku gan ieslodzīto vidū, gan sabiedrībā kopumā.
13. pants
Ja likums paredz, ka tiesas spriedums ir pieejams tiesas kancelejā, spriedumu nosūta personai, ja saņemts tās lūgums.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Norma vērsta uz to, lai tiesas sprieduma noraksts personām būtu pieejams bez nepieciešamības ierasties tiesas kancelejā, tādējādi nodrošinot distancēšanās iespēju. Lai personai tiktu nodrošināta iespēja saņemt tiesas spriedumu bez ierašanās klātienē tiesas kancelejā, tai ir jāvēršas attiecīgajā tiesā ar lūgumu tiesas spriedumu saņemt attālināti.
14. pants
Zvērinātu tiesu izpildītāju disciplinārlietu komisijas pārstāvim, kuru ievēlējusi zvērinātu tiesu izpildītāju kopsapulce un kuram pilnvaru termiņš beidzies ārkārtējās situācijas laikā, ar šā likuma spēkā stāšanos atjauno pilnvaru termiņu līdz brīdim, kad zvērinātu tiesu izpildītāju kopsapulce viņu ievēlē atkārtoti vai zvērinātu tiesu izpildītāju disciplinārlietu komisijas sastāvā ievēlē citu zvērinātu tiesu izpildītāju.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
2020. gada 14. martā beidzās termiņš vienam no zvērinātu tiesu izpildītāju disciplinārlietu komisijas locekļiem, bet kopsapulci, kurā bija jāievēl jauns disciplinārlietu komisijas loceklis, valstī noteiktās ārkārtējās situācijas dēļ nācās atcelt. Tā kā nav zināms, kad varēs tikt sasaukta zvērinātu tiesu izpildītāju kopsapulce, lai pilnībā tiktu ievērotas visas valstī noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības sakarā ar noteiktajiem pulcēšanās ierobežojumiem, un alternatīvas ievēlēšanas procedūras ārpus kopsapulces ne Tiesu izpildītāju likumā, ne Zvērinātu tiesu izpildītāju kolēģijas statūtos nav paredzētas, attiecīgi tiek noteikts, ka ievēlētajam zvērinātam tiesu izpildītājiem tiek atjaunotas pilnvaras pildīt savus amata pienākumus līdz jauna disciplinārlietu komisijas locekļa ievēlēšanai, kad tas būs iespējams.
15. pants
Zvērinātam notāram var piešķirt atvaļinājumu līdz 12 mēnešiem. Zvērināts notārs iesniegumā par atvaļinājumu norāda, ka tā pamatā ir ārkārtējās situācijas ekonomiskās sekas saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību, un pamato nespēju uzturēt praksi. Šādā gadījumā Notariāta likuma 176. panta otrajā daļā minētās darbības tiek veiktas nekavējoties.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Nepieciešams rast risinājumu situācijai, kad zvērināts notārs negūst ienākumus saistībā ar Covid-19 izplatību valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas ekonomisko seku dēļ. Notariāta likumā un likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" noteiktie amatu savienošanas ierobežojumi tiek saistīti ar zvērināta notāra kā valsts amatpersonas pienākumu izpildi, un tie nodrošina, ka amatpersona, pildot valsts amatpersonas amata pienākumus, nenonāk interešu konfliktā. Ņemot vērā, ka ārkārtējās situācijas laikā un tās radīto ekonomisko seku dēļ problēma ar strauju zvērinātu notāru ienākumu samazinājumu ir aktuāla, tiek paredzēta iespēja noteikt, ka saistībā ar Covid-19 izplatību valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas ekonomisko seku dēļ zvērinātam notāram ir tiesības doties ilgākā atvaļinājumā, nekā to pieļauj Notariāta likuma 173. panta otrā daļa. Šāds risinājums zvērinātam notāram ļautu samazināt izdevumus par prakses uzturēšanu (telpu nomu utt.) līdz minimumam, zvērināts notārs saglabātu amatu un drīz pēc ekonomiskās situācijas valstī uzlabošanās varētu atgriezties amatā. Šādā gadījumā zvērināta notāra, kas dotos atvaļinājumā, grāmatas, lietas, akti un glabājamās vērtības tiktu nodotas aizvietotājam nekavējoties, nevis kā tas šobrīd noteikts Notariāta likuma 176. panta otrajā daļā. Līdz ar to pēc iesnieguma saņemšanas Latvijas Zvērinātu notāru padome nekavējoties uzdos aizstāt zvērinātu notāru citam zvērinātam notāram vai cita zvērināta notāra palīgam (proti, regulējums paredzēts gadījumiem, kad zvērinātu notāru neaizvieto šī konkrētā zvērinātā notāra palīgs), un tieslietu ministrs ar rīkojumu aizstājamā zvērināta notāra grāmatas, lietas, aktus un glabājamās vērtības uz laiku, kamēr zvērināts notārs nepilda savus pienākumus, Notariāta likuma 61.1 un 62. pantā noteiktajā kārtībā uzdos nekavējoties nodot zvērinātam notāram, kurš aizstāj zvērinātu notāru vai kura palīgs aizstāj zvērinātu notāru. Tā zvērināta notāra zīmogu, kura grāmatas, lietas, akti un glabājamās vērtības pārņemamas, nodos tieslietu ministram neievīlētu. Norādāms, ja atbilstoši esošajam regulējumam notāram ir jāglabā lietas četrus mēnešus, tas nozīmē, ka zvērinātam notāram lietu glabāšanai ir jāsaglabā arī biroja telpas. Jebkurā laikā kāds iepriekšējais klients var gribēt saņemt kāda akta izrakstu, līdz ar to zvērināts notārs būs spiests veikt saimniecisku darbību, lai neciestu personas tiesiskās intereses. Tādējādi, nododot lietas nekavējoši zvērinātam notāram vai kāda cita zvērināta notāra palīgam, zvērināta notāra prakse vairs nenotiek un zvērināts notārs ir tiesīgs slēgt sava biroja telpas, tādējādi arī ieekonomējot savus personiskos finanšu līdzekļus.
Līdz ar to panta mērķis ir radīt tiesisko risinājumu konkrētai dzīves situācijai, lai rastu risinājumus īstermiņā, neatstājot iespaidu uz notariāta sistēmu ilgtermiņā.
16. pants
Zvērināta notāra palīgs ir atbrīvots no zvērināta notāra palīga eksāmena kārtošanas, ja darba tiesiskās attiecības ar zvērinātu notāru izbeigtas Covid-19 infekcijas ārkārtējās situācijas ekonomisko seku dēļ un jaunas darba tiesiskās attiecības ar zvērinātu notāru uzsāktas ne vēlāk kā vienu gadu no darba tiesisko attiecību izbeigšanās. Zvērināts notārs, Notariāta likuma 154. panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā informējot tieslietu ministru par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar zvērināta notāra palīgu, norāda, vai darba tiesiskās attiecības izbeigtas Covid-19 infekcijas ārkārtējās situācijas ekonomisko seku dēļ.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Zvērinātu notāru amata darbību skaits un ienākumi ir būtiski samazinājušies. Daži zvērināti notāri jau ārkārtējās situācijas laikā ir pieņēmuši un, ekonomiskajai situācijai neuzlabojoties, var pieņemt lēmumus uzteikt darba tiesiskās attiecības ar zvērināta notāra palīgu nevis zvērināta notāra palīga profesionālo iemaņu un prasmju dēļ, bet Covid-19 ārkārtējās situācijas vai tās rezultātā radušos ekonomisko seku dēļ. Kad sabiedrības ekonomiskā aktivitāte valstī pēc tās lejupslīdes atkal uzlabosies, darba tiesiskās attiecības, visticamāk, tiks atjaunotas, tomēr saskaņā ar esošo Notariāta likumu atbrīvotajiem zvērināta notāra palīgiem būtu atkārtoti jākārto zvērināta notāra palīga eksāmens. Šāda kārtība nebūtu taisnīga, turklāt palīgu korpusa atjaunošana būtu laikietilpīga. Salīdzinājumā Tiesu izpildītāju likuma 111.8 panta paredz līdzīgu risinājumu: persona, kura no zvērināta tiesu izpildītāja palīga amata atbrīvota saskaņā ar likuma 111.7 panta otro daļu, atsākot pildīt zvērināta tiesu izpildītāja palīga amata pienākumus, saņem zvērināta tiesu izpildītāja palīga amata apliecību bez atkārtota zvērināta tiesu izpildītāja palīga eksāmena kārtošanas, ja no atbrīvošanas dienas pagājis ne vairāk kā viens gads.
Ievērojot minētos apsvērumus, līdzīgs regulējums tiek noteikts arī zvērinātu notāru palīgiem. Ilgtermiņā minētais regulējums tiktu iekļauts Notariāta likumā, attiecinot to uz dažādiem darba tiesisko attiecību pārtraukšanas iemesliem, tomēr šobrīd to ir nepieciešams nekavējoši attiecināt uz gadījumiem, kuru pamatā ir Covid 19 krīzes radītā ietekme.
17. pants
Informāciju par 2020. gadā plānotā kārtējā mediatoru sertifikācijas pārbaudījuma rīkošanu un norises dienu, kā arī termiņu, kādā iesniedzams iesniegums par mediatoru sertifikācijas pārbaudījuma kārtošanu, Sertificētu mediatoru padome normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsludina līdz 2020. gada 31. decembrim. Mediatoru sertifikācijas pārbaudījumu rīko ne vēlāk kā līdz 2021. gada 31. maijam. Pieteikšanās termiņš mediatoru sertifikācijas pārbaudījuma kārtošanai beidzas ne agrāk kā divus mēnešus pirms izsludinātās pārbaudījuma norises dienas.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Saskaņā ar Mediācijas likuma 19. panta pirmās daļas 6. punktu viens no priekšnosacījumiem sertificēta mediatora statusa iegūšanai ir sertifikācijas pārbaudījuma sekmīga nokārtošana. Mediatoru sertifikācijas pārbaudījumu organizē Sertificētu mediatoru padome (Mediācijas likuma 21. panta otrā daļa). Savukārt kārtību, kādā persona, kura vēlas kļūt par sertificētu mediatoru (turpmāk – kandidāts), piesakās mediatora sertifikācijas pārbaudījumam, kā arī sertifikācijas pārbaudījuma saturu un norises kārtību nosaka Ministru kabineta 2014. gada 5. augusta noteikumi Nr. 433 "Mediatoru sertifikācijas un atestācijas kārtība". Atbilstoši minēto noteikumu 16. punktam sertifikācijas pārbaudījumu Sertificētu mediatoru padome rīko ne retāk kā reizi gadā, informāciju par sertifikācijas pārbaudījuma rīkošanu un norises dienu ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms sertifikācijas pārbaudījuma norises dienas izsludinot oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un publicējot padomes interneta vietnē, kā arī nosūtot Tieslietu ministrijai. Kandidāts sertifikācijas pārbaudījumam piesakās ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc sertifikācijas pārbaudījuma norises dienas izsludināšanas (noteikumu 17. punkts).
Kārtējā sertifikācijas pārbaudījuma rīkošanas termiņš iestājas šā gada 25. septembrī. Attiecīgi sertifikācijas pārbaudījuma rīkošana bija izsludināma ne vēlāk kā līdz šā gada 25. jūnijam. Lai kandidāts tiktu pielaists sertifikācijas pārbaudījumam, tam Sertificētu mediatoru padomē cita starp jāiesniedz apliecinājums par mediatora apmācības kursa apguvi ne mazāk kā 100 akadēmisko stundu apmērā. Saistībā ar Covid-19 pandēmijas dēļ Latvijā izsludināto ārkārtējo situāciju, kuras laikā bija noteikti vairāki ierobežojumi un aizliegumi, iespēja apmeklēt mediatoru apmācības bijusi ļoti ierobežota. Šā iemesla dēļ būtiskai daļai kandidātu, kuri sertifikācijas pārbaudījumu bija iecerējuši kārtot šogad, objektīvu iemeslu dēļ nav bijusi iespēja iziet nepieciešamo mediācijas apmācību programmu un attiecīgi nebūs iespēja pieteikties sertifikācijas pārbaudījumam šā gada septembrī. Ņemot vērā minēto un ievērojot paredzamo kandidātu lielo skaitu, kuriem būs liegta iespēja pieteikties pārbaudījuma kārtošanai, un tai pašā laikā, lai nesamērīgi nekavētu iespēju kandidātiem sertificēties, šogad plānotā sertifikācijas pārbaudījuma rīkošanas termiņš pagarināms ne vēlāk kā līdz 2021. gada jūnijam. 17. panta regulējums nosaka pienākumu Sertificētu mediatoru padomei līdz 2020. gada 31. decembrim normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsludināt informāciju par kārtējā mediatoru sertifikācijas pārbaudījuma rīkošanu, norises dienu, kā arī kārtību, kādā iesniedzams iesniegums par mediatoru sertifikācijas pārbaudījuma kārtošanu.
18. pants
Patentu valdei Patentu likumā, Preču zīmju likumā un Dizainparaugu likumā noteiktajos gadījumos, lemjot par termiņa pagarināšanu, tiesību atjaunošanu vai lietvedības turpināšanu, ja attiecīgos termiņus nav iespējams ievērot sakarā ar Covid-19 izplatību valstī, ir tiesības līdz 2020. gada 31. decembrim nepiemērot minētajos normatīvajos aktos noteikto maksu par termiņa pagarināšanu, tiesību atjaunošanu vai lietvedības turpināšanu.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta direktore Olga Zeile:
Regulējums paredz izņēmumu no ierastās prakses attiecībā uz attiecīgās maksas piemērošanu, Patentu valdei lemjot par termiņa pagarināšanu, tiesību atjaunošanu vai lietvedības turpināšanu Patentu likumā, Preču zīmju likumā un Dizainparaugu likumā noteiktajos gadījumos.
Proti, Patentu likumā, Preču zīmju likumā un Dizainparaugu likumā ir paredzētas Patentu valdes tiesības gan pagarināt šajos likumos noteiktos termiņus, gan atjaunot noteiktās tiesības, gan arī lemt par lietvedības turpināšanu pēc termiņu neievērošanas, bet pie nosacījuma, ka tiek samaksāta arī atbilstoša maksa.
Šīs maksas apmēru nosaka Ministru kabineta 2015. gada 15. decembra noteikumi Nr. 723 "Patentu valdes maksas pakalpojumu cenrādis".21
Saistībā ar Pasaules veselības organizācijas izsludināto globālo pandēmiju sakarā ar Covid-19 vairākās pasaules valstīs, t.sk. Latvijā, tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis, kas bija saistīts ar reāliem fiziskiem ierobežojumiem. Šie ierobežojumi ir būtiski apgrūtinājuši vai pat padarījuši par neiespējamu normatīvajos aktos noteikto termiņu ievērošanu un procesuālo darbību veikšanu, t.sk. rūpnieciskā īpašuma tiesību jomā.
Sakarā ar šo apstākli Patentu valdē tiek saņemta informācija no tiesību īpašniekiem vai to pārstāvjiem, ka Latvijā un citur pasaulē saistībā ar Pasaules veselības organizācijas izsludināto globālo pandēmiju sakarā ar Covid-19 un šo valstu pieņemtajiem ierobežojumiem tiesību īpašniekiem (īpaši no Spānijas, Itālijas, Francijas, Vācijas) ir būtiski apgrūtināta vai pat kļuvusi neiespējama normatīvajos aktos noteikto termiņu ievērošana un procesuālo darbību veikšana.
Tādējādi, lai pēc iespējas mazinātu Covid-19 krīzes ekonomisko ietekmi, ir paredzētas tiesības Patentu valdei tajos gadījumos, kad tiesību īpašnieki vai to pārstāvji spēj objektīvi pamatot, ka Patentu likumā, Preču zīmju likumā un Dizainparaugu likumā noteikto un pagarināmo termiņu kavējums ir saistāms ar Covid-19, nepiemērot minētajos normatīvajos aktos noteikto maksu par termiņa pagarināšanu, tiesību atjaunošanu vai lietvedības turpināšanu. Proti, tajos gadījumos, kad tiesību īpašnieki vai to pārstāvji spēj objektīvi pamatot, ka Patentu likumā, Preču zīmju likumā un Dizainparaugu likumā noteikto un pagarināmo termiņu kavējums ir saistāms ar Covid-19, Patentu valde var nepiemērot minētajos normatīvajos aktos noteikto maksu par termiņa pagarināšanu, tiesību atjaunošanu vai lietvedības turpināšanu.
19. pants
(1) Juridiskās palīdzības administrācija papildus Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā noteiktajiem uzdevumiem organizē speciālas konsultācijas (atbilstoši Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā noteiktajām lietu kategorijām) telefoniski vai rakstveidā, izmantojot bezmaksas informatīvo tālruni 116006 "Palīdzības dienests noziegumu upuriem" un tiešsaistes konsultāciju rīku.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētā atbalsta pasākuma izpildei Juridiskās palīdzības administrācija norīko juridiskās palīdzības sniedzējus, ar kuriem ir noslēgts juridiskās palīdzības līgums. Atlīdzību juridiskās palīdzības sniedzējam par darbu stundā nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību.
(3) Pakalpojumu nodrošina līdz brīdim, kad tiek izlietots atvēlētais finansējums.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas seku rezultātā personām rodas dažādi juridiski risināmi jautājumi, kas saistīti ar ģimenes tiesībām, aizsardzību no vardarbības, cietušo tiesībām, darba strīdiem, saistību izpildi, zaudējumu piedziņu u.c. Minēto jautājumu risināšanai nereti ir nepieciešams saņemt kvalificēta speciālista konsultāciju. Konsultāciju mērķis ir veicināt personu informētību par savām tiesībām un tiesisko interešu aizsardzību apstākļos, kas radušies ārkārtējās situācijas seku rezultātā, lai savlaicīgi novērstu iespējamo tiesību aizskārumu vai iespējami ātri un ar mazākiem zaudējumiem atrisinātu radušos tiesību aizskārumu.
Ņemot vērā, ka pašreizējais valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pakalpojums ir pieejams tikai noteiktam personu lokam pie noteiktiem kritērijiem (piemēram, maznodrošinātas vai trūcīgas personas statuss, valsts apgādībā esošas personas), apzinoties ārkārtējās situācijas rezultātā radīto seku ietekmi uz ievērojami lielāku sabiedrības daļu un tās šā brīža iespējām sev nodrošināt kvalificēta juridiskās palīdzības sniedzēja konsultāciju, ir rasts risinājums īslaicīgi nodrošināt ātru un kvalificētu juridisko konsultāciju saņemšanu ikvienam, kuram ārkārtējās situācijas apstākļu un seku ietekmē ir radusies tāda nepieciešamība.
Šī mērķa sasniegšanai ir jāorganizē juridisku konsultāciju sniegšana, piesaistot juridiskās palīdzības sniedzējus, kuri ir noslēguši līgumus ar Juridiskās palīdzības administrāciju. Minēto palīdzību personas varētu saņemt pa bezmaksas informatīvo tālruni 116006 "Palīdzības dienests noziegumu upuriem" (telefonlīnija un interaktīva rakstveida komunikācijas platforma), kas izveidots un darbojas atbilstoši 2015. gada 30. septembrī noslēgtajam deleģēšanas līgumam starp Juridiskās palīdzības administrāciju un biedrību "Skalbes". Juridiskās palīdzības sniedzēji biedrības "Skalbes" birojā vai, pāradresējot uz saviem tālruņiem, savos birojos, izmantojot minētā atbalsta tālruņa infrastruktūru sniegtu telefonkonsultācijas un rakstiskas atbildes tiešsaistē uz iedzīvotāju juridiska rakstura jautājumiem speciālajā komunikācijas platformā.
Minētais risinājums ir Juridiskās palīdzības administrācijas organizēts papildpakalpojums sabiedrības atbalstam ārpus šā brīža Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā noteiktā regulējuma. Šā atbalsta pasākuma laiks ir plānots īslaicīgs, t.i., līdz brīdim, kad tiek izlietots šim mērķim novirzītais finansējums.
Precīzākas informācijas iegūšanai par telefonkonsultāciju organizēšanas laikiem jāseko līdzi aktuālajai informācijai Juridiskās palīdzības administrācijas tīmekļvietnē https://jpa.gov.lv/, kā arī citās sociālo tīklu vietnēs.
20. pants
(1) Vides normatīvajos aktos noteikto publisko apspriešanu, izņemot vietējās pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumenta vides pārskata apspriešanu, organizē neklātienes formā (attālināti).
(2) Dabas resursu ieguvējs, piesārņojošās darbības operators, paredzētās darbības ierosinātājs, dabas aizsardzības plāna vai plānošanas dokumenta vides pārskata izstrādātājs vai atbildīgā persona sagatavo videoprezentāciju par piesārņojošo darbību, tai skaitā tās būtiskām izmaiņām, paredzēto darbību, dabas aizsardzības plānu, plānošanas dokumenta vides pārskatu, drošības pārskatu vai rūpniecisko avāriju novēršanas programmu un ievieto to savā un vietējās pašvaldības tīmekļvietnē.
(3) Neklātienes apspriešana notiek ne mazāk kā piecas darbdienas, kuru laikā dabas resursu ieguvējs, piesārņojošās darbības operators, paredzētās darbības ierosinātājs, dabas aizsardzības plāna vai plānošanas dokumenta vides pārskata izstrādātājs vai atbildīgā persona nodrošina interesentiem iespēju uzdot jautājumus un saņemt atbildes norādītajā e-pasta adresē un izmantojot tiešsaistes videokonferences sarunu rīku vai citu tiešsaistes sarunu rīku. Jautājumi un atbildes tiek fiksēti un saglabāti sabiedrībai pieejamā veidā.
(4) Publisko apspriešanu šajā pantā minētajos gadījumos organizē tā, lai nosacījumi par sabiedrības līdzdalību atbilstu vides normatīvajos aktos noteiktajam.
Komentēja Vides pārraudzības valsts biroja Ietekmes uz vidi novērtējumu daļas vadītāja Iveta Jēgere:
Likuma 20. panta regulējums izstrādāts ar mērķi noteikt samērīgu alternatīvu klātienes sabiedriskās apspriešanas sanāksmēm, kuru organizēšanu paredz normatīvie akti vides aizsardzības jomā, lai pamatota piesardzība saistībā ar infekcijas Covid-19 izplatību neatturētu sabiedrības pārstāvjus no līdzdalības ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā. Regulējums paredz līdzvērtīgas informācijas uzzināšanas un interesējošo jautājumu noskaidrošanas iespējas, kā to paredz normatīvie akti vides aizsardzības jomā, – atšķirība ir tā, ka tās tiek realizētas veidā, kas informācijas uzzināšanas nolūkā neliek sabiedrības pārstāvjiem doties uz pulcēšanās vietām.
Vides aizsardzības likuma 8. panta pirmā daļa paredz, ka sabiedrībai ir tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā un plānošanas dokumentu sagatavošanā, arī grozījumu sagatavošanā tajos, kuri var ietekmēt vidi. Sabiedrība šīs tiesības var īstenot, pirms ir pieņemts attiecīgais lēmums vai dokuments. Savukārt Vides aizsardzības likuma 8. panta otrā daļa paredz, ka sabiedrībai ir tiesības sniegt priekšlikumus vai izteikt viedokli pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas vai dokumenta galīgās redakcijas sagatavošanas. Vides aizsardzības likumā noteiktais regulējums iet kopsolī ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas konvencijas "Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem" jeb Orhūsas konvencijas nosacījumiem, kas nosaka sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu sadarbību ar vidi saistītos jautājumos – tiesības piekļuvei tiesu iestādēm, tiesības pieprasīt un saņemt vides informāciju un tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā ar vidi saistītos jautājumos.
Saskaņā ar normatīvajiem aktiem vides aizsardzības jomā – lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas, piesārņojošu darbību veikšanas atļauju vai dabas resursu lietošanas licenču un atļauju izsniegšanas gaitā, kā arī līdzdalību dabas aizsardzības plānu, plānošanas dokumentu stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskatu un drošības pārskatu vai rūpniecisko avāriju novēršanas programmu izstrādāšanas gaitā, tiek organizēta sabiedriskā apspriešana, kuras laikā tiek rīkota arī sanāksme klātienē. Sanāksme ir tikai viena no sabiedriskās apspriešanas elementiem, jo sabiedriskā apspriešana pēc būtības ir ar attiecīgo normatīvo aktu vides aizsardzības jomā noteikts laika periods (lielākoties – mēnesis), kura ietvaros paredzētās darbības ierosinātājs, piesārņojošās darbības operators, plānošanas dokumenta izstrādātājs vai cita attiecīga persona veic noteiktas sabiedrības informēšanas darbības, darot tai zināmu, kur un kā var iepazīties ar plānoto ieceri, tās ietekmi uz vidi un sagatavotajiem dokumentiem, dara sabiedrībai zināmu, kā var uzdot jautājumus un saņemt atbildes, sniegt priekšlikumus un ierosinājumus. Šādā veidā tiek realizētas sabiedrības tiesības pieprasīt un saņemt vides informāciju, tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā ar vidi saistītos jautājumos.
Vides normatīvie akti, uz kuriem attiecas pants, noteic, ka, izsludinot sabiedrisko apspriešanu, paziņojumā tiek publicēta informācija pat to, kur sabiedrība var iepazīties ar sagatavotajiem dokumentiem, kad un kur notiks apspriešanas sanāksme, kā arī iespējām uzdot jautājumus. Šādā paziņojumā līdz ar to norādāma arī informācija par neklātienes apspriešanas risinājumiem.
Ievērojot situāciju ar vīrusa Covid-19 izplatību, likums paredz, ka vides normatīvajos aktos noteikto sabiedrisko apspriešanu organizē neklātienes formā (attālināti), tās ietvarā paredzot piecu dienu termiņu, kurā dabas resursu ieguvējs, piesārņojošās darbības operators, paredzētās darbības ierosinātājs, dabas aizsardzības plāna vai plānošanas dokumenta vides pārskata izstrādātājs vai atbildīgā persona sagatavo videoprezentāciju par piesārņojošo darbību (tai skaitā tās būtiskām izmaiņām), paredzēto darbību, dabas aizsardzības plānu, plānošanas dokumenta vides pārskatu, drošības pārskatu vai rūpniecisko avāriju novēršanas programmu un ievieto to savā un vietējās pašvaldības tīmekļvietnē. Šajā termiņā interesentiem nodrošināma arī iespēja uzdot jautājumus un saņemt atbildes norādītajā e-pasta adresē un tiešsaistes videokonferences formāta sarunu rīkā vai citā tiešsaistes sarunu rīkā. Likumā noteikts, ka jautājumi un atbildes tiek fiksēti un saglabāti sabiedrībai pieejamā veidā un ka sabiedrisko apspriešanu šajā pantā noteiktajos gadījumos organizē tā, lai nosacījumi par sabiedrības līdzdalību atbilstu vides normatīvajos aktos noteiktajam.
Sanāksmes gaita, informācija par dalībniekiem, uzdotie jautājumi un saņemtās atbildes tiek atspoguļotas protokolā, ievērojot vides normatīvajos aktos noteiktās prasības sabiedriskās apspriešanas sanāksmes protokolam. Ja tehniski iespējams, kas atkarīgs no izmantotā tiešsaistes sarunu rīka, uzdoto jautājumu un sniegto atbilžu fiksēšanu var veikt arī ierakstā, saglabājot datu nesējā. Šādā gadījumā informāciju par sanāksmes gaitu protokolā var atspoguļot koncentrētā veidā.
Pantā noteiktais izņēmums attiecas uz vietējās pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentu stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskatu sabiedrisko apspriešanu, jo attiecīgo plānošanas dokumentu izstrādei un publiskajai apspriešanai teritoriju attīstības plānošanu regulējošajos normatīvajos aktos ir noteikta īpaša kārtība. Minēto vides pārskatu sabiedriskās apspriešanas nosacījumi salāgoti ar pašu plānošanas dokumentu publiskās apspriešanas kārtību.
21. pants
(1) Vietējā pašvaldība teritorijas attīstības plānošanas dokumentu un plānošanas dokumenta vides pārskata publisko apspriešanu organizē klātienē saskaņā ar normatīvajiem aktiem par teritorijas plānošanas dokumentu un stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādi un atbilstoši noteiktajai pulcēšanās kārtībai.
(2) Vietējās pašvaldības lokālplānojumu un detālplānojumu un to vides pārskatu publisko apspriešanu turpina tikai neklātienes formā (attālināti), ja šo dokumentu publiskā apspriešana uzsākta pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas un klātienē notikusi ne mazāk kā divas nedēļas, tai skaitā ir organizēta publiskās apspriešanas sanāksme. Ja publiskā apspriešana uzsākta ārkārtējās situācijas laikā, tā klātienē turpināma ne mazāk kā divas nedēļas pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, tai skaitā organizējot publiskās apspriešanas sanāksmi.
(3) Nodrošinot vietējās pašvaldības lokālplānojumu un detālplānojumu un to vides pārskatu publisko apspriešanu neklātienes formā (attālināti), pašvaldība nodrošina piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem vietnēs, kas noteiktas normatīvajā aktā par teritorijas plānošanas dokumentu un stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādes kārtību.
(4) Publisko apspriešanu šā panta otrajā daļā noteiktajos gadījumos organizē tā, lai kopējais publiskās apspriešanas laiks atbilstu normatīvajiem aktiem par teritorijas plānošanas dokumentu un stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādi, un šie nosacījumi attiecināmi arī uz lokālplānojuma un detālplānojuma pilnveidotās redakcijas apspriešanu.
(5) Ziņojumu par publiskās apspriešanas laikā saņemtajiem priekšlikumiem, tā izvērtējumu un informāciju par priekšlikumu ņemšanu vērā vai noraidīšanu publicē Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmā un pašvaldības tīmekļvietnē ne vēlāk kā piecas darbdienas pirms pašvaldības lēmuma pieņemšanas par plānošanas dokumenta apstiprināšanu.
Komentē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece Ilze Oša:
Ar 2020. gada 10. jūniju stājies spēkā Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums, kas aizstāj likumu "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" (spēkā no 05.04.2020. līdz 09.06.2020.).
Gan ārkārtējās situācijas laikā, gan arī pieņemot regulējumu Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldībai, ir noregulēts jautājums par teritorijas attīstības plānošanas dokumentu (vietējās pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģija, attīstības programma, teritorija plānojums, lokālplānojums un detālplānojums) publisko apspriešanu.
Būtiskākās izmaiņas šajos laika periodos skāra vietējās pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un attīstības programmas publiskās apspriešanas procesu. Šo dokumentu apspriešanu laika posmā no 2020. gada 5. aprīļa līdz 9. jūnijam varēja organizēt tikai attālināti. Savukārt, sākot no 10. jūnija, minēto dokumentu apspriešanā, tāpat kā pirms ārkārtējās situācijas, piemērojama Ministru kabineta noteikumos Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" noteiktā publiskās apspriešanas organizēšanas kārtība un termiņi, kā arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 157 "Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums" noteiktā sabiedrības informēšanas un apspriešanas kārtība.
Savukārt attiecībā uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu tika noteikts, ka līdz 2020. gada 23. martam uzsākto teritorijas plānojumu publisko apspriešanu termiņos netiek ieskaitīts laiks, kad valsts teritorijā ir ārkārtējā situācija. Teritorijas plānojumu publiskā apspriešana pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas turpināma, ievērojot Ministru kabineta noteikumus Nr. 628.
Savukārt, lai būtiski nepaildzinātu tādu teritorijas plānošana dokumentu kā lokālplānojums un detālplānojums izstrādes un apspriešanas procesu, ar likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 39. panta otro daļu (likums zaudēja spēku no 10.06.2020.) tika noteikta šāda iepriekš minēto dokumentu publiskās apspriešanas kārtība:
1) tikai attālināti, ja šo dokumentu publiskā apspriešana uzsākta pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas un klātienē notikusi ne mazāk kā divas nedēļas, turklāt ir organizēta publiskās apspriešanas sanāksme;
2) attālināti un ne mazāk kā divas nedēļas pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas arī klātienē, organizējot arī publiskās apspriešanas sanāksmi.
Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā saglabātas tiesības gan lokālplānojumu, gan detālplānojumu publisko apspriešanu pēc 2020. gada 10. jūnija turpināt tikai neklātienes formā (attālināti), ja šo dokumentu publiskā apspriešana uzsākta pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas un klātienē notikusi ne mazāk kā divas nedēļas, tai skaitā ir organizēta publiskās apspriešanas sanāksme. Savukārt gadījumā, ja publiskā apspriešana uzsākta ārkārtējās situācijas laikā, tā klātienē turpināma ne mazāk kā divas nedēļas pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, tai skaitā organizējot publiskās apspriešanas sanāksmi. Vienlaikus ir jānodrošina arī tas, lai kopējais lokālplānojuma vai detālplānojuma apspriešanai paredzētais laiks šajā speciālajā gadījumā (likuma 21. panta otrā daļa) nebūtu īsāks, kā to nosaka normatīvie akti par teritorijas attīstības dokumentu publisko apspriešanu.
22. pants
(1) Ja Latvijas Republikā izsniegtam personu apliecinošam dokumentam 30 dienu laikā pirms ārkārtējās situācijas vai ārkārtējās situācijas laikā beidzies derīguma termiņš, šis personu apliecinošais dokuments joprojām ir izmantojams personas identificēšanai divus mēnešus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas Latvijas Republikā. Personu apliecinoša dokumenta turētājs dokumentus jauna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai iesniedz divu mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.
(2) Pagaidu personas apliecību var izmantot divus mēnešus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Pagaidu personas apliecības turētājs šo apliecību nodod izdevējiestādei divu mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.
(3) Izdevējiestāde nekavējoties atsauc pagaidu personas apliecībā iekļautos sertifikātus pēc šīs apliecības nodošanas izdevējiestādei. Ja pagaidu personas apliecības turētājs šā panta otrajā daļā noteiktajā termiņā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas nenodod pagaidu personas apliecību izdevējiestādei, izdevējiestāde nekavējoties atsauc šajā apliecībā iekļautos sertifikātus.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Personu apliecinošu dokumentu likuma 16. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti tie tiesiskie pamati, kuriem iestājoties personu apliecinošs dokuments kļūst lietošanai nederīgs.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumu Nr. 134 "Personu apliecinošu dokumentu noteikumi" 33. punktu Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu un kura rīcībā nav derīga personu apliecinoša dokumenta, šo noteikumu 22. un 23. punktā minētos dokumentus iesniedz vai uzrāda 30 dienu laikā pēc šo noteikumu 16.3.7. apakšpunktā minētā nosacījuma iestāšanās vai konstatēšanas.
Viens no šādiem tiesiskajiem pamatiem ir personu apliecinoša dokumenta derīguma termiņa izbeigšanās. Minētais tiesiskais pamats personu apliecinoša dokumenta nederīgumam ir visbiežākais iemesls jauna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai.
Apzinot iespējamo apmeklētāju skaitu pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas un regulējot apmeklētāju plūsmu atbilstoši epidemioloģiskajām prasībām, tiek paredzēts, ka personu apliecinošs dokuments, kuram ir beidzies derīguma termiņš 30 dienas pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas vai ārkārtējās situācijas laikā, ir izmantojams vēl divus mēnešus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Personai minētā termiņa laikā ir pienākums saņemt (jaunu) personu apliecinošu dokumentu, pēc iespējas attālināti sazinoties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un piesakot apmeklējumu.
Vienlaikus ir vēršama uzmanība, ka personu apliecinošs dokuments, kuram ir beidzies derīguma termiņš, ir izmantojams tikai personas identificēšanai Latvijas Republikā šo divu mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Ceļošanai šāds dokuments nav izmantojams.
Tāpat arī attiecībā uz tām pagaidu personas apliecībām, kuras tika izsniegtas saistībā ar e-paraksta nodrošināšanu, ir noteikts, ka tās var izmantot vēl divus mēnešus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Pagaidu personas apliecībā iekļautie sertifikāti tiks anulēti, līdzko persona būs izpildījusi noteikto pienākumu attiecīgajā termiņā, proti, nodevusi minēto apliecību izdevējiestādei, vai arī divus mēnešus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.
23. pants
Valsts institūciju vai valsts kapitālsabiedrību izdoti sertifikāti, licences, apliecinājumi, apliecības, caurlaides, atļaujas, reģistrācijas dokumenti un citi tamlīdzīgi dokumenti, kuru izsniegšana tika apturēta saskaņā ar likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 17. pantu, izsniedzami ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Covid-19 iestāžu likuma 17. pants paredzēja, ka ārkārtējās situācijas laikā ar atsevišķu lēmumu var apturēt valsts institūciju vai valsts kapitālsabiedrību izdotu sertifikātu, licenču, apliecinājumu, apliecību, caurlaižu, atļauju, dokumentu un citu tamlīdzīgu dokumentu izsniegšanu. Vienlaikus minētā norma paredzēja pieņemt lēmumu, ar kuru tiek noteikts jau izsniegtā sertifikāta, licences, apliecinājuma, apliecības, caurlaides, atļaujas, reģistrācijas dokumenta un cita tamlīdzīga dokumenta izmantošanas termiņš, kas nevarēja būt ilgāks par trim mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām. Tā kā Covid-19 iestāžu likums zaudē spēku, lai noregulētu apturēto licenču, sertifikātu un tamlīdzīgu minētā likuma 17. pantā paredzēto dokumentu izsniegšanu pēc ārkārtējās situācijas beigām, likuma 23. pants paredz, ka šādi dokumenti izsniedzami ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Covid-19 iestāžu likuma 17. panta regulējums tika paredzēts ar mērķi mazināt Covid-19 infekcijas izplatīšanās iespējamību un attiecīgi samazināt iedzīvotāju savstarpējo saskarsmi, piemērojot to gadījumos, kad apliecinošo dokumentu saņemšanai nepieciešama personiska klātbūtne, piemēram, jākārto eksāmens, jāfotografējas, jāierodas uz pārrunām.
Savukārt šā likuma mērķis ir atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām. Likuma 1. pantā paredzētais publisku un sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu pieejamības princips paredz – piesardzības pasākumi nedrīkst liegt pakalpojumu pieejamību vispār, to ierobežošana ir pieļaujama tikai tādā mērā, cik nepieciešams pakalpojumu sniegšanā un saņemšanā iesaistīto personu veselībai un drošībai. Sertifikātu, licenču, apliecinājumu, apliecību, caurlaižu, atļauju, reģistrācijas dokumentu un citu tamlīdzīgu dokumentu izsniegšana skar nozīmīgas sabiedrības intereses, jo apliecina profesionālo sagatavotību, prasmju līmeni, veselības stāvokli un piemērotību kādu tiesību iegūšanai vai darba veikšanai, apliecina pakalpojumu kvalitāti un nosaka citus sabiedriskās dzīves normālai funkcionēšanai nepieciešamus jautājumus dažādās jomās. Šādu dokumentu derīguma pagarināšana var skart arī valsts drošības intereses. Piemēram, ārkārtējās situācijas laikā valsts drošības iestādes vadītājam bija tiesības pagarināt personas vai komersanta pārbaudes termiņu un vienlaikus pagarināt izsniegto speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam derīguma termiņu vai industriālās drošības sertifikāta termiņu. Tāpat ministrs drīkstēja pieņemt lēmumus arī par tādu atļauju un dokumentu termiņa pagarināšanu, kuru izsniegšana ir deleģēta privātpersonām (piemēram, medicīniskā izziņa vai atzinums, kas nepieciešams transportlīdzekļu vadītāja tiesību izmantošanai vai ieroču atļaujai). Kā redzams, minētajā situācijā netiek pilnvērtīgi pārbaudīta personas piemērotība valsts noslēpuma aizsardzībai vai arī transportlīdzekļa vadīšanai, kas var radīt riskus valsts un sabiedrības drošībai, un attiecīgi šāda kārtība pēc ārkārtējās situācijas beigām vairs nav turpināma.
Atsākot likuma 23. pantā paredzēto dokumentu izsniegšanu, ievērojami likuma 2. pantā paredzētie nosacījumi un valstī noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības. Trīs mēnešu termiņš dokumentu izsniegšanai noteikts, ievērojot Covid-19 iestāžu likumā paredzēto jau izsniegto dokumentu izmantošanas maksimālo termiņu.
24. pants
(1) Pašvaldības saistošos noteikumus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību un paskaidrojuma rakstu izsludina, tos publicējot oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Ministru kabinets nosaka maksas apmēru, maksas iekasēšanas kārtību un atvieglojumus par saistošo noteikumu publicēšanu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".
(2) Šā panta pirmajā daļā minētie pašvaldības saistošie noteikumi stājas spēkā nākamajā dienā pēc to izsludināšanas, ja tajos nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš.
(3) Šā panta pirmajā daļā minētos pašvaldības saistošos noteikumus pašvaldība triju dienu laikā pēc to parakstīšanas elektroniski nosūta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai zināšanai.
Komentē TM Normatīvo aktu kvalitātes nodrošināšanas departamenta juriste Ilze Brazauska:
Komentējamā panta regulējuma mērķis ir nodrošināt operatīvu pašvaldības domes lēmumu pieņemšanu un izpildi un pašvaldības saistošo noteikumu pieejamību sabiedrībai Covid-19 izplatības jautājumos, nosakot īpašu spēkā stāšanos, publicēšanu un tiesiskuma pēcpārbaudes pasākumu pašvaldību saistošajiem noteikumiem par Covid-19 izplatības jautājumiem.
Vispārējā kārtībā22 dome saistošos noteikumus un to paskaidrojuma rakstu triju darba dienu laikā pēc to parakstīšanas rakstveidā un elektroniskā veidā nosūta atzinuma sniegšanai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kura ne vēlāk kā mēneša laikā no saistošo noteikumu saņemšanas izvērtē pašvaldības pieņemto saistošo noteikumu tiesiskumu un nosūta pašvaldībai attiecīgu atzinumu.
Republikas pilsētu domju izdotos saistošos noteikumus publicē oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" (izdevuma laidieni tiek izdoti katru darbdienu un ārkārtējā situācijā arī brīvdienās), bet novada domes – vairums izsludina saistošos noteikumus papīra formāta vietējos laikrakstos vai bezmaksas izdevumos, kurus pārsvarā izdod vienu reizi mēnesī. Oficiālo izdevumu "Latvijas Vēstnesis" par pašvaldību saistošo noteikumu oficiālo publicēšanas vietu atbilstoši normatīviem ir izvēlējušās četras novada pašvaldības – Mārupe, Smiltene, Talsi un Tērvete.23
Likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību"24 paredzēja īpašu spēkā stāšanos, publicēšanu un tiesiskuma pēcpārbaudes pasākumu pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kas izdoti, lai noteiktu ārkārtējās situācijas laikā īstenojamos pasākumus. Likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 36. pants paredzēja, ka pašvaldības saistošie noteikumi, kas izdoti, lai noteiktu ārkārtējās situācijas laikā īstenojamos pasākumus, stājas spēkā nākamajā dienā pēc to parakstīšanas, ja tajos nav noteikts cits spēkā stāšanās laiks. Republikas pilsētas domes un novada domes saistošos noteikumus un to paskaidrojuma rakstu publicē oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un pašvaldības mājaslapā. Saistošos noteikumus pašvaldība triju dienu laikā rakstveidā vai elektroniski nosūta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai zināšanai.
Lai nodrošinātu Epidemioloģiskās drošības likumā25 noteikto pašvaldību kompetenci epidemioloģiskās drošības jomā un dažādus Covid-19 izplatības rezultātā nepieciešamos pašvaldības darbības pielāgošanas un sabiedrības atbalsta pasākumus, pašvaldības arī turpmāk operatīvi izdos saistošos noteikumus Covid-19 infekcijas izplatības jautājumos. Tāpēc arī šajā likumā ar nelielām izmaiņām ir saglabāts ārkārtējās situācijas regulējums, attiecinot to arī turpmāk uz pašvaldību saistošajiem noteikumiem Covid-19 infekcijas izplatības jautājumos. Mainīta ir pašvaldību saistošo noteikumu spēkā stāšanās kārtība. Pašvaldību saistošie noteikumi, kas izdoti ārkārtējās situācijas laikā īstenojamo pasākumu noteikšanai, stājās spēkā nākamajā dienā pēc to parakstīšanas, ja tajos nav noteikts cits spēkā stāšanās laiks. Šobrīd komentējamais pants noteic, ka pašvaldību saistošos noteikumus par Covid-19 infekcijas izplatību, tāpat kā citus ārējos normatīvos aktus izsludina, publicējot oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", un tie stājas spēkā nākamajā dienā pēc to izsludināšanas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", ja tiesību aktā nav noteikts cits tā spēkā stāšanās termiņš. Tādējādi atgriežoties pie vispārējās spēkā stāšanās kārtības, ka ārējie normatīvie akti no sākuma tiek oficiāli paziņoti (publiskoti) un tikai tad tie stājas spēkā.
Komentējamais pants paredz pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt maksas apmēru, maksas iekasēšanas kārtību un atvieglojumus par saistošo noteikumu publicēšanu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Šis regulējums arī ir saglabāts no ārkārtējās situācijas laika. Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"26 4.57. apakšpunkts noteica, ka ārkārtējās situācijas laikā tieslietu ministrs nosaka atvieglojumus pašvaldību saistošo noteikumu publicēšanai oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Uz pilnvarojuma pamata tika izdots tieslietu ministra 2020. gada 15. aprīļa rīkojums Nr. 1-1/102 "Par atvieglojumu piemērošanu to novada domju saistošo noteikumu publikācijai oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", kuri izdoti ārkārtējās situācijas laikā īstenojamo pasākumu noteikšanai",27 kas noteica, ka par novada domes saistošo noteikumu un to paskaidrojuma raksta publikāciju oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", ja saistošie noteikumi izdoti ārkārtējās situācijas laikā īstenojamo pasākumu noteikšanai saistībā ar Covid-19 izplatību, novada dome maksā Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumu Nr. 65 "Oficiālo publikāciju noteikumi" (MK noteikumi Nr. 65) 2. pielikuma 18. punktā noteikto maksu, bet ne vairāk par 75 eiro par vienu novada domes saistošo noteikumu un tā paskaidrojuma rakstu. Šajā rīkojumā paredzēto oficiālās publikācijas maksas atvieglojumu nepiemēro novada domei, kuras saistošo noteikumu konsolidāciju saskaņā ar savstarpēji noslēgto līgumu par saistošo noteikumu sistematizēšanu tiesību aktu portālā www.likumi.lv nodrošina VSIA "Latvijas Vēstnesis".
Šajā rīkojumā noteikto oficiālās publikācijas maksas atvieglojumu piemēro, ja novada dome, iesniedzot publicēšanai grozījumus saistošajos noteikumos, vienlaikus iesniedz grozīto saistošo noteikumu konsolidēto redakciju word formātā (ar datnes paplašinājumu .docx), kurā ietverti arī publicēšanai iesniegtie grozījumi. Šādi atvieglojumi ir saglabājami, ņemot vērā, ka vairums novada pašvaldību nebija rēķinājušās ar šādiem publicēšanas izdevumiem.
Tā kā, beidzoties ārkārtējai situācijai, iepriekš minētais regulējums zaudēja spēku un nepieciešamība pēc tā bija saglabājusies, likums nodrošina pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt no MK noteikumiem Nr. 65 atšķirīgu maksas iekasēšanas kārtību, jo šobrīd noteikumi nosaka, ka samaksu par oficiālo publikāciju veic pirms oficiālās publikācijas publicēšanas, ja citi ārējie normatīvie akti vai vienošanās ar oficiālā izdevuma izdevēju nenosaka citu maksāšanas kārtību (noteikumu 13. punkts), taču priekšapmaksas sagaidīšana vai vienošanās slēgšana kavētu operatīvu pašvaldības lēmumu pieejamību Covid-19 izplatības jautājumos.
Saglabājama arī īpašā saistošo noteikumu tiesiskuma pēcpārbaudes kārtība, jo pašreizējā pēcpārbaude (likuma "Par pašvaldībām" 45. panta otrā, trešā un ceturtā daļa) ir laikietilpīga un neļauj domēm operatīvi izdot saistošos noteikumus tad, kad nepieciešami tūlītēji lēmumi, informācijas pieejamība un rīcība. Konstatējot nelikumības saistošajos noteikumos, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs varēs izmantot savu kompetenci regulējuma apturēšanā (piem., skat. likuma "Par pašvaldībām" 49. pantu).
Kopumā šis īpašais regulējums ļauj pašvaldībām operatīvi darboties Covid-19 izplatības jautājumos, kā arī sabiedrībai savlaicīgi saņemt informāciju par Covid-19 izplatības jautājumiem attiecīgajā pašvaldībā. Jāuzsver, ka šis pants neattiecas uz pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kas nav saistīti ar Covid-19 infekcijas izplatību.
Nobeigumā jāpiemin, ka oficiālais izdevējs (VSIA "Latvijas Vēstnesis") tiesību aktu vortāla likumi.lv ietvaros izveidojis tematisko atvērumu, kurā apkopoti valsts institūciju tiesību akti, kas saistīti ar izsludināto ārkārtējo situāciju Covid-19 dēļ. Arī pašvaldību saistošie noteikumi apkopoti atsevišķā tematiskajā atvērumā "Covid-19 pašvaldībās".28
25. pants
(1) Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs veic individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču centralizētu iegādi, nepiemērojot Publisko iepirkumu likumu. Ministru kabinets nosaka iegādājamo individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču kategorijas un to apjomu. Attiecībā uz veiktajām iegādēm Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs savā pircēja profilā, kas atrodas valsts informācijas sistēmas tīmekļvietnē, ievieto informāciju par noslēgtajiem līgumiem, norādot piegādātāja nosaukumu, reģistrācijas numuru un iepirkuma priekšmetu, līguma noslēgšanas datumu un kopējo summu, kā arī pievienojot līgumu un tā grozījumus.
(2) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests uztur prioritāro institūciju un vajadzību sarakstu, kurā pēc attiecīgās ministrijas priekšlikuma iekļautas valsts iestādes, pašvaldību institūcijas un iestādes, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, biedrība "Latvijas Sarkanais Krusts", reliģiskās savienības (baznīcas), Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām atbalsta izdalē iesaistītās partnerorganizācijas, ārstniecības iestādes, sociālās aprūpes centri, ģimenes ārstu prakses, farmaceiti un mikrobioloģijas references laboratorijas.
(3) Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nodrošina šā panta pirmajā daļā minēto individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču un to epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas resursu, kuri iegādāti ārkārtējās situācijas laikā, transportēšanu un izsniegšanu prioritāro institūciju un vajadzību sarakstā iekļautajām institūcijām.
(4) Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra vadītājs pieņem lēmumu par individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču un to epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas resursu, kuri iegādāti ārkārtējās situācijas, kā arī šā likuma darbības laikā, nodošanu bez atlīdzības šā panta otrajā daļā minētajā sarakstā iekļautajām institūcijām. Šīs mantas nodošana tiek fiksēta, parakstot pieņemšanas un nodošanas aktu. Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs savā tīmekļvietnē ievieto informāciju par mantas saņēmēju, nodotās mantas aprakstu, apjomu un bilances vērtību. Kustamo mantu, kas nodota šajā pantā noteiktajā kārtībā, bet šā likuma darbības laikā nav izlietota, nodod atpakaļ.
(5) Ministru kabinets nosaka individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādes, uzglabāšanas un izsniegšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā tiek uzglabāti un izsniegti jau centralizēti iegādātie epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas resursi.
(6) Ministru kabinets nosaka uz piegāžu drošības kritērijiem pamatotu atvieglotu atbilstības novērtēšanas kārtību individuālajiem aizsardzības līdzekļiem un medicīniskajām ierīcēm, kuras ir tiesības iegādāties publisko personu organizētajos iepirkumos.
Komentē Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta direktors Vitālijs Rakstiņš:
Šis likuma pants nosaka būtiskākos individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādes principus:
– atbildības sadalījumu starp iestādēm, veicot individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādi un izdali;
– principu, ka individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādes tiek veiktas, nepiemērojot Publisko iepirkumu likumu un atsevišķas Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma prasības;
– identificē jomas jeb procesus, kuru organizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Atbildības sadalījums – likumā noteikts atbildības sadalījums starp iestādēm individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādei un izdalei pēc līdzīgiem principiem, kā tas iepriekš bijis noteikts 2020. gada 12. marta Ministru kabineta rīkojumā Nr. 103, saskaņā ar kuru iepriekš tika veiktas centralizētas individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādes.
Individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādes tiek veiktas, nepiemērojot Publisko iepirkumu likumu – šāds regulējums izveidots, lai atvieglotu iepirkumu procesu un to padarītu elastīgāku. Līdzīgs princips iepriekš bijis noteikts 2020. gada 12. marta Ministru kabineta rīkojumā Nr. 103, kura ietvaros centralizētās individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iegādes arī veiktas, nepiemērojot Publisko iepirkumu likumu. Svarīgi norādīt, ka iegādes veicamas, ievērojot vispārpieņemtos iepirkumu principus – iepirkumu atklātums, informācijas par iegādes procesu pieejamība, piegādātāju brīva konkurence, kā arī vienlīdzīgas iespējas pieteikties dalībai iepirkumos un līdzekļu efektīva izmantošana, maksimāli kā piedāvājumu izvēles kritēriju izmantojot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju. Vienlaikus svarīgi nodrošināt, ka piedāvājumu izvērtēšana notiek pēc iepriekš skaidri definētiem, izmērāmiem un saprotamiem kritērijiem. Tāpat, ņemot vērā vispārējo situāciju ar individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču pieejamību tirgū Covid-19 infekcijas izraisītās globālās pandēmijas laikā, ne mazāk nozīmīgi individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču iepirkumos ir izvirzīt tādas prasības, kas iespējami samazinātu pasūtītāja risku, kā piemēram, priekšroku dodot tādiem piegādātājiem, kas nodrošina individuālo aizsardzības līdzekļu ražošanu Latvijā, kuriem jau ir pieejami individuālo aizsardzības līdzekļu uzkrājumi uz vietas Latvijā vai arī tie var garantēti nodrošināt piegādes iespējami īsākos termiņos.
Individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču izdale tiek veikta, nepiemērojot atsevišķas Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma normas – šāds regulējums izveidots, lai atvieglotu individuālo aizsardzības līdzekļu un medicīnisko ierīču izdali visām likumā noteiktajām iestādēm un institūcijām saskaņā ar VUGD izveidoto prioritāro institūciju un vajadzību sarakstu.
Identificē jomas jeb procesus, kuru organizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets – šāda norma likumā iestrādāta, jo atsevišķu procesu realizācijai būtu nosakāma skaidra/detalizēta kārtība, saskaņā ar kuru šie procesi būtu realizējami. Šādu detalizētu kārtību būtu sarežģīti iestrādāt likumā jau tā tapšanas gaitā, tādēļ likumā ir sākotnēji identificētas šīs jomas jeb procesi, lai pēc likuma spēkā stāšanās šādu skaidru/detalizētu kārtību būtu iespējams izstrādāt un apstiprināt Ministru kabineta līmenī.
26. pants
Ārlietu ministrija sadarbībā ar Veselības ministriju un Ekonomikas ministriju Eiropas Savienības regulu piemērošanas ietvaros veic to individuālo aizsardzības līdzekļu un citu preču eksporta kontroli, kuras nepieciešamas Covid-19 infekcijas apkarošanai.
Komentē Latvijas pārstāve Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja Kristīne Līce:
Normas mērķis ir noteikt atbildīgās institūcijas, kuras nepieciešamības gadījumā īstenos Eiropas Savienības ietvaros ieviestos pasākumus, lai kontrolētu tādu preču eksportu, kuras nepieciešamas Covid-19 infekcijas apkarošanai.
Līdz ar Covid-19 izraisīto krīzi 2020. gada februārī un martā būtiski pieauga pieprasījums pēc individuālajiem aizsarglīdzekļiem. Kā atzina Eiropas Savienības Komisija, situācijā, kad "ir jānovērš slimības tālāka izplatīšanās un jāaizsargā inficēto pacientu ārstēšanā iesaistīto medicīnisko darbinieku veselība", individuālie aizsardzības līdzekļi, "ņemot vērā to funkciju un pašreizējos apstākļus, ir pirmās nepieciešamības preces". Taču šādus aizsarglīdzekļus ražo tikai dažās ES valstīs, tādēļ visā pasaulē pieaugošais pieprasījums radīja risku, ka ES valstīs individuālie aizsarglīdzekļi būs deficīts.
Lai novērstu šo risku, 2020. gada 14. martā Eiropas Savienības Komisija pieņēma Īstenošanas regulu 2020/402, ar ko uz noteiktu ražojumu eksportu attiecina prasību uzrādīt eksporta atļauju.29 2020. gada 23. aprīlī šo Īstenošanas regulu aizstāja Īstenošanas regula 2020/568,30 kura bija spēkā līdz 2020. gada 25. maijam. Ārkārtējās situācijas laikā lēmumus par eksporta licencēm šajās Īstenošanas regulās uzskaitītajām precēm pieņēma Ārlietu ministrija sadarbībā ar Veselības ministriju un Ekonomikas ministriju, izmantojot ārlietu ministra pakļautībā esošās Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejas ietvaru. 26. pants paredz saglabāt šo kārtību arī nākotnē, ja atkal tiks noteikti Eiropas Savienības līmeņa pagaidu eksporta kontroles pasākumi un būs nepieciešams lemt par eksporta licenču izsniegšanai.
27. pants
(1) Ārlietu ministrs, ievērojot Covid-19 izplatības dēļ noteiktos ierobežojumus vai epidemioloģisko situāciju valstīs, kurās atrodas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, ar rīkojumu var noteikt Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likumā paredzētās konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanas kārtību, ja nepieciešams, pārtraucot to sniegšanu klātienē.
(2) Pieteikumu pieņemšana diplomātisko un dienesta pasu izsniegšanai Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā un dokumentu izsniegšana personai var tikt organizēta ar Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ārvalstīs konsulāro amatpersonu starpniecību.
Komentē Latvijas pārstāve Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja Kristīne Līce:
Panta pirmā daļa pilnvaro ārlietu ministru noteikt kārtību, kādā Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs tiek sniegta Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likumā31 (KPKPL) paredzētā konsulārā palīdzība un konsulārie pakalpojumi, ņemot vērā ārvalstī spēkā esošos epidemioloģiskās drošības pasākumus un faktisko epidemioloģiskās drošības situāciju.
Konsulārā palīdzība ir veids, kā tiek īstenota Latvijas Republikas Satversmes 98. pantā paredzētā Latvijas valstspiederīgo aizsardzība ārpus Latvijas. Savukārt KPKPL 6. pants konsulāro palīdzību definē kā atbalstu valstspiederīgajam, kurš atrodas ārkārtas situācijā ārvalstī, ja viņam ir neatliekami nepieciešams atbalsts un nav iespējas saņemt citu palīdzību. Konsulārās palīdzības sniegšana nevar tikt pilnībā pārtraukta, jo tās ir konstitucionāli garantētās tiesības, tomēr epidemioloģiskā situācija uzņemošajā valstī var likt mainīt tās sniegšanas veidu, nepieciešamības gadījumā ierobežojot tās sniegšanu klātienē, ņemot vērā, ka lielākajā daļā gadījumu konsulāro palīdzību ir iespējams sniegt attālināti. Turklāt jāņem vērā, ka, balstoties uz Konsulārās direktīvas32 nosacījumiem, ārlietu dienests var vienoties par šāda veida konsulārās palīdzības sniegšanu citu ES dalībvalstu pārstāvniecībās.
Konsulārie pakalpojumi KPKPL 15. panta izpratnē ir pakalpojumi, kas tiek sniegti, lai ārvalstīs esošām personām nodrošinātu Latvijas iestāžu sniegto pakalpojumu pieejamību Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs. To sniegšanas kārtība tiek noteikta attiecīgo pakalpojumu regulējošos normatīvajos aktos. Lielākā daļa konsulāro pakalpojumu jau pašlaik ir pieejami arī attālināti e-pakalpojumu veidā vai ar ārpakalpojumu sniedzēju starpniecību. Vienlaikus nav iespējamas pakalpojuma satura izmaiņas, piemēram, nevar neievākt biometrijas datus, pieņemot personu apliecinošu dokumentu pieteikumus. Tādēļ iespējams, ka uzņemošās valsts epidemioloģiskās situācijas dēļ atsevišķus konsulāros pakalpojumus Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs nebūs iespējams sniegt. Ja šī pakalpojuma saņemšanu nav iespējams ieplānot citā laikā un ja persona atrodas ārkārtas situācijā ārvalstī, un pakalpojuma saņemšana ir nepieciešama tās risināšanai, panta redakcija pieļauj ar ārlietu ministra rīkojumu paredzēt šādu izņēmumu izdarīšanu.
Uz normas pamata 2020. gada 11. jūnijā ārlietu ministrs izdeva rīkojumu LV-126 "Par konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanas kārtību".33
Panta otrās daļas mērķis ir ļaut pieteikumus diplomātisko un dienesta pasu saņemšanai iesniegt arī Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs, ne tikai Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā.
Ārvalstīs pastāvīgi uzturas diplomātiskā un konsulārā dienesta diplomāti un darbinieki, kā arī citu dienestu amatpersonas, kurām ir tiesības saņemt diplomātiskās vai dienesta pases un kurām dienesta pienākumi ir jāpilda ārvalstīs. Taču dažādie ceļošanas ierobežojumi var kavēt amatpersonas ierasties Latvijā, lai Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā iesniegtu pieteikumus jaunu diplomātisko vai dienesta pasu saņemšanai. Bez biometrijas datu nodošanas, kas ir veicama vienīgi klātienē, jauna pieteikuma noformēšana nav iespējama. Gadījumos, ja personai dienesta pienākumu veikšanai ir nepieciešama akreditācija uzņemošajā ārvalstī, diplomātiskās vai dienesta pases termiņa beigšanās var radīt grūtības dienesta turpināšanai šajā ārvalstī.
Pieteikumu diplomātisko un dienesta pasu saņemšanai pieņemšanas un pasu izsniegšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 2007. gada 30. janvāra noteikumos Nr. 85 "Noteikumi par Latvijas Republikas diplomātiskajām pasēm"34 un Ministru kabineta 2012. gada 3. aprīļa noteikumos Nr. 239 "Noteikumi par Latvijas Republikas dienesta pasi".35 Atbilstoši šiem noteikumiem pieteikumi iesniedzami un pases saņemamas Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā. Gadījumos, ja amatpersona, kurai ir nepieciešams saņemt jaunu diplomātisko vai dienesta pasi ārvalstu noteikto ceļošanas ierobežojumu dēļ nevar ierasties Latvijā, lai Konsulārajā departamentā veiktu dokumentu maiņu, to praktiski būtu iespējams izdarīt arī ar to Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ārvalstīs starpniecību, kuru tehniskais aprīkojums ļauj veikt biometrijas datu noņemšanu pieteikuma noformēšanai (pārliecināšanās par personas identitāti, biometrisko datu noņemšana, nepieciešamības gadījumā – papildu dokumentu pieņemšana, dokumentā ierakstīto ziņu pareizības apliecinājuma pieņemšana) un dokumentu izsniegšanu personām.
Taču iepriekšminētie Ministru kabineta noteikumi paredz tikai Konsulārā departamenta iesaisti pieteikumu diplomātisko un dienesta pasu izsniegšanai pieņemšanā un dokumentu izsniegšanā, jo konsulārās amatpersonas pārstāvniecībās ārvalstīs nav Konsulārā departamenta darbinieki. 27. panta otrās daļas norma tādēļ pilnvaro konsulārās amatpersonas Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs pieņemt pieteikumus diplomātisko un dienesta pasu saņemšanai. Vienlaikus 27. panta otrajā daļā ietvertais regulējums saglabā Konsulārā departamenta amatpersonu kontroli pār diplomātisko un dienesta pasu izsniegšanu, to kompetencē atstājot lēmumu par pieteikuma pieņemamību un dokumentā ierakstāmo ziņu pareizības pārbaudi.
28. pants
Ārlietu ministrs, ņemot vērā situāciju ārvalstī, kurā atrodas Latvijas diplomātiskā un konsulārā pārstāvniecība, var lemt par diplomātu un diplomātiskā un konsulārā dienesta ierēdņu un darbinieku pārcelšanu uz laiku no viņu dienesta vietas ārvalstī uz Latviju, nesaglabājot normatīvajos aktos paredzēto algas pabalstu, pabalstu par laulātā uzturēšanos ārvalstī, pabalstu par bērna uzturēšanos ārvalstī un pabalstu dienesta vajadzībām izmantojamā transporta izdevumu segšanai. Aprēķinot prombūtni 2020. gadā, ārkārtējās situācijas laikposms netiek ņemts vērā.
Komentē Latvijas pārstāve Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja Kristīne Līce:
Normas mērķis ir radīt mehānismu, lai nepieciešamības gadījumā uz Latviju varētu tikt pārcelti Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta diplomāti un darbinieki (turpmāk – diplomāti), kuri šobrīd strādā ārvalstīs, ja epidemioloģiskā situācija un citi apstākļi šajā ārvalstī rada risku diplomātu veselībai. Pārcelšana uz Latviju neapturētu šo diplomātu akreditāciju uzņemošajās valstīs, un attiecīgās amata vietas Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās tiek saglabātas. Taču Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums36 un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta 2010. gada noteikumi Nr. 602 "Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēriem diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonām (darbiniekiem), valsts tiešās pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), karavīriem, prokuroriem un sakaru virsniekiem par dienestu ārvalstīs un to izmaksas kārtību"37 vairāku pabalstu un kompensāciju izmaksu diplomātiem sasaista ar atrašanos dienesta vietā ārvalstī (piemēram, pabalsti atspoguļo arī dzīves dārdzību konkrētajā valstī, īpašos bīstamos apstākļus), tādēļ nepieciešama speciālā norma par minēto pabalstu izmaksas apturēšanu, ja diplomāti tiek uz laiku pārcelti uz Latviju.
Tāpat jāņem vērā, ka saistībā ar Covid-19 izplatības ierobežošanu daudzās pasaules valstīs ir noteikti ierobežojumi, kas liedz Latvijas diplomātu ģimenes locekļiem atgriezties diplomāta dienesta valstī, vai arī ārvalstī noteikto ierobežojumu dēļ diplomātu ģimenes locekļiem uz laiku ir jāatgriežas Latvijā. Tādējādi ir risks, ka objektīvu iemeslu dēļ diplomātu ģimenes locekļi pārsniegs Ministru kabineta noteikumos Nr. 602 noteikto maksimālo prombūtnes termiņu (120 dienas kalendārajā gadā / 150 dienas kalendārajā gadā ar atsevišķu atļauju) un viņu uzturēšanās diplomāta dienesta valstī vairs netiks uzskatīta par pastāvīgu šo Ministru kabineta noteikumu izpratnē. Tas savukārt negatīvi ietekmē diplomātu ģimenes locekļu sociālās garantijas, piemēram, veselības apdrošināšanu. Lai diplomātu ģimenes locekļi nezaudētu normatīvajos aktos noteiktās sociālās garantijas, nepieciešams noteikt, ka ārkārtas situācijas laiks netiek ņemts vērā, aprēķinot prombūtnes dienas 2020. gadā.
29. pants
Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. maija regula (ES) 2020/698, ar ko nosaka īpašus un pagaidu pasākumus saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu attiecībā uz dažu sertifikātu, apliecību, licenču un atļauju atjaunošanu vai pagarināšanu un dažu periodisku pārbaužu un periodisku mācību atlikšanu dažās transporta tiesību aktu jomās nav attiecināma uz vadītāju apliecībām, tahogrāfu regulārajām pārbaudēm, vadītāju kartēm, tehniskajām apskatēm, Eiropas Kopienas atļaujām starptautiskajiem kravu un pasažieru pārvadājumiem un to kopijām, kā arī transportlīdzekļu vadītāju atestātiem, pamatojoties uz šīs regulas 3. panta 4. punktā, 4. panta 6. punktā, 5. panta 5. punktā, 7. panta 5. punktā un 8. panta 5. punktā noteikto.
Komentē Satiksmes ministrijas valsts sekretāre Ilonda Stepanova:
2020. gada 27. maijā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. maija Regula (ES) Nr. 2020/698, ar ko nosaka īpašus un pagaidu pasākumus saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu attiecībā uz dažu sertifikātu, apliecību, licenču un atļauju atjaunošanu vai pagarināšanu un dažu periodisku pārbaužu un periodisku mācību atlikšanu noteiktās transporta tiesību aktu jomās (turpmāk – Regula). Saskaņā ar Regulu ir noteikts automātisks vairāku dokumentu derīguma termiņu pagarinājums, kuriem tas beidzies, un pakalpojumu atlikšana.
Regulas 3. pants paredz, ka vadītāja apliecību derīguma termiņš, kurš beidzas starp 2020. gada 1. februāri un 31. augustu, tiek automātiski pagarināts uz septiņiem mēnešiem. Lai nodrošinātu iedzīvotāju mobilitāti, kā arī kravu un pasažieru pārvadājumus pandēmijas laikā, Latvijā joprojām turpinās vadītāju eksāmenu pieņemšana un vadītāja apliecību izdošana, kas notiek, ievērojot visas infektoloģijas speciālistu noteiktās drošības prasības. Tāpēc arī vadītāja apliecību maiņa nav kāds īpašs papildu apgrūtinājums. Apliecību derīguma termiņa automātiska pagarināšana būtu saistīta ar negatīvu ietekmi uz attiecīgā pakalpojuma sniedzēja darbību, kā arī lielā apjoma dēļ būtiski apgrūtinātu vadītāja apliecību apmaiņas procesu pēc 2020. gada 31. augusta.
Regulas 5. pants paredz to tehnisko apskašu termiņus, kuras saskaņā ar minētajiem noteikumiem būtu bijis jāveic vai būtu jāveic laikā starp 2020. gada 1. februāri un 2020. gada 31. augustu, par pagarinātiem vai bijušiem pagarinātiem par septiņu mēnešu laikposmu. Latvijā visu Covid-19 izplatības laiku nepārtraukti ir nodrošināta tehniskās apskates pakalpojuma sniegšana atbilstoši infektoloģijas speciālistu norādījumiem drošai pakalpojuma sniegšanai gan klientiem, gan pakalpojuma sniedzēju darbiniekiem. Attiecīgo drošības pasākumu īstenošanā jau ieguldīti ievērojami finanšu līdzekļi. Īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvas 2014/45/ES par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju periodiskajām tehniskajām apskatēm un par Direktīvas 2009/40/EK atcelšanu prasības, pakalpojumu sniedzēji – komersanti pēdējā laikā ir veikuši nozīmīgas investīcijas tehniskās apskates staciju pielāgošanai, tai skaitā arī izveidojot jaunas tehniskās apskates stacijas. Termiņa pagarinājums izraisīs pakalpojuma sniedzēju dīkstāvi, radīs draudus uzņēmumu maksātspējai, pārkāps ārvalstu investīciju aizsardzības nosacījumus. Tas skartu arī uzņēmumos nodarbinātos darbiniekus, kuriem valstij būtu jānodrošina attiecīgi atbalsta pasākumi no valsts budžeta, mazinot finanšu atbalsta iespējas vīrusa apkarošanai, ekonomikas atveseļošanai u.c. aktuālām lietām.
Jāņem vērā arī apskates termiņa pagarināšanas negatīvā ietekme uz ceļu satiksmes drošību, īpaši ievērojot vidējo Latvijas autoparka vecumu, kas ir 13 gadi, kā arī neapmierinošo ceļu satiksmes negadījumu statistiku valstī.
Pēc noteiktā pagarinājuma beigām tehniskās apskates pakalpojumu sniegšana būtu nodrošināma gan tiem, kam ir laiks kārtējai tehniskai apskatei, gan tiem, kuriem piemērots šis pagarinājums, pārslogojot tehniskās apskates stacijas. Līdz ar to tehniskās apskates pakalpojuma pieejamība klientiem būtu būtiski apgrūtināta.
Bez tam Latvijā transportlīdzekļu tehniskā apskate ir ne tikai transportlīdzekļa tehniskā stāvokļa pārbaude, bet arī citu kontroles pasākumu īstenošana, kas saistīta ar transportlīdzekļa un tā vadītāja dalību ceļu satiksmē. Piemēram, nodokļu un naudas sodu samaksas kontrole, kā rezultātā valsts budžets šajā laikā nesaņemtu apmēram 70 miljonus eiro.
Regulas 4. panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ka līdz digitālā tahogrāfa vadītāja kartes saņemšanai transportlīdzekļa vadītājam ir tiesības vadīt transportlīdzekli, neizmantojot digitālā tahogrāfa karti. Tāpat arī Regulas 7. un 8. pants paredz, ka starptautisko kravu un pasažieru pārvadājumu Kopienas atļaujas, Kopienas atļauju kopijas, vadītāju atestāti tiek automātiski pagarināti.
VSIA "Autotransporta direkcija" (Direkcija) kompetencē saskaņā ar Autopārvadājumu likuma 5.1 panta pirmās daļas 6., 7., 8., 14. un 17. punktu ietilpst vairāku Eiropas Savienības regulējumā noteiktu dokumentu izsniegšana, tostarp digitālā tahogrāfa karšu, Eiropas Kopienas atļauju, Eiropas Kopienas atļauju kopiju starptautiskajiem pasažieru un kravas pārvadājumiem, autovadītāju atestātu un pasažieru pašpārvadājumu sertifikātu izsniegšana (turpmāk – transporta dokumenti).
Ārkārtējās situācijas laikā Direkcija spēja nodrošināt iepriekšminēto transporta dokumentu izsniegšanu, ievērojot piesardzības pasākumus Covid-19 izplatības mazināšanai, kā arī nodrošinot pieteikumu pieņemšanu elektroniski (attālināti) un pēc tam nodrošinot direkcijas apmaksātu dokumentu piegādi pa pastu. Ar 2020. gada 9. aprīļa satiksmes ministra rīkojumu Nr. 01-03/96 "Par sertifikātu, apliecību un citu dokumentu izsniegšanu ārkārtējās situācijas laikā" tika noteikta profesionālās kompetences sertifikātu komercpārvadājumiem ar autotransportu (pasažieru pārvadājumiem un kravu pārvadājumiem) izsniegšanas apturēšana, ņemot vērā, ka eksāmenu kārtošanu dokumentu saņemšanai esošajos apstākļos nav iespējams nodrošināt.
Līdz ar to Latvijā ir iespējams nodrošināt Regulā noteikto dokumentu izsniegšanu, ievērojot visus piesardzības pasākumus.
Regula paredz: ja dalībvalsts nav saskārusies un, iespējams, nesaskarsies ar grūtībām, kuru dēļ Regulā minēto dokumentu izsniegšana vai pakalpojumu nodrošināšana Covid-19 uzliesmojuma izraisīto ārkārtējo apstākļu dēļ laikposmā no 2020. gada 1. februāra līdz 2020. gada 31. augustam nav praktiski iespējama, vai ja tā ir veikusi atbilstīgus valsts pasākumus, lai mazinātu šādas grūtības, dalībvalsts pēc tam, kad tā vispirms ir informējusi Komisiju, var nolemt nepiemērot attiecīgus Regulas pantus.
30. pants
Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kurām ir tiesības saņemt Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centra apmaksātu medicīniskās rehabilitācijas kursu viena gada laikā pēc nelaimes gadījuma darbā, pārciestas traumas vai ķirurģiskas operācijas un kurām šā kursa saņemšanas termiņš beidzas ārkārtējās situācijas laikā vai mēneša laikā pēc medicīniskās rehabilitācijas saņemšanas ierobežojumu atcelšanas, ir tiesības saņemt Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centra apmaksātu medicīniskās rehabilitācijas kursu triju mēnešu laikā pēc minēto ierobežojumu atcelšanas.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 39. panta pirmo daļu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm ir tiesības saņemt apmaksātu veselības aprūpi.
Apmaksātās veselības aprūpes saņemšanas nosacījumus, apmaksājamo pakalpojumu veidus un apmaksas kārtību nosaka Ministru kabineta 2010. gada 21. jūnija noteikumi Nr. 569 "Kārtība, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi saņem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus". Saskaņā ar minēto noteikumu 2.5. apakšpunktu apmaksāta veselības aprūpe ietver arī medicīniskās rehabilitācijas kursu, ne ilgāku par divām nedēļām, viena gada laikā pēc nelaimes gadījuma darbā, pārciestas traumas vai ķirurģiskas operācijas.
Ņemot vērā, ka saskaņā ar veselības ministres 2020. gada 25. marta rīkojumu Nr. 59 "Par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas ierobežošanu ārkārtējās situācijas laikā" tika ierobežota iespēja saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp arī medicīnisko rehabilitācijas kursu, līdz ar to likumā tika paredzētas amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi tiesības saņemt apmaksāto medicīnisko rehabilitācijas kursu trīs mēnešus pēc attiecīgo ierobežojumu atcelšanas. Trīs mēnešu pagarinājums dos iespēju Iekšlietu ministrijas sistēmas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi saņemt apmaksātu medicīniskās rehabilitācijas kursu līdz 2020. gada 2. septembrim.
31. pants
Nodarbinātības valsts aģentūra var saīsināt Darba likuma 107. panta pirmajā daļā noteikto termiņu paziņojumam par kolektīvo atlaišanu, nosakot to īsāku par 30 dienām. Par termiņa saīsināšanu Nodarbinātības valsts aģentūra nekavējoties rakstveidā paziņo darba devējam un darbinieku pārstāvjiem.
Komentē Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktora vietniece Ineta Vjakse:
Komentējamais pants ir ietverts likuma trešajā nodaļā "Īpašie nosacījumi tiesu sistēmas, valsts un pašvaldību iestāžu darbībai un pakalpojumu saņemšanai" un paredz īpašu regulējumu attiecībā uz Nodarbinātības valsts aģentūras darbību situācijās, kad darba devējs ir iecerējis veikt kolektīvo atlaišanu. Tā kā minētā panta normā ir ietverta atsauce uz citu normatīvo aktu, tad ir būtiski vērst uzmanību uz Darba likumā ietverto regulējumu.
Darbinieku kolektīvās atlaišanas (īpaša procedūra darba tiesisko attiecību izbeigšanai darbinieku skaita samazināšanas gadījumā, ja atlaižamo darbinieku skaits ir būtisks salīdzinājumā ar uzņēmumā nodarbināto skaitu) detalizēts regulējums ir ietverts Darba likuma 105., 106. un 107. pantā, nosakot gan kolektīvās atlaišanas situācijas iestāšanās kritērijus, informēšanas un konsultēšanās pasākumu īstenošanas nepieciešamību un kārtību, kā arī kolektīvās atlaišanas uzsākšanas kārtību. Šāds kolektīvās atlaišanas regulējums ir noteikts, lai pārņemtu Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu.
Lai gan Darba likums pamatā regulē darba devēju un darbinieku (darbinieku pārstāvju) savstarpējās attiecības, tomēr tas skar arī valsts pārvaldes iestāžu iesaisti un rīcību kolektīvās atlaišanas gadījumā.
Atbilstoši Darba likuma 107. pantā ietvertajam regulējumam darba devējs kolektīvo atlaišanu var uzsākt ne agrāk kā 30 dienas pēc paziņojuma iesniegšanas Nodarbinātības valsts aģentūrai, ja darba devējs un darbinieku pārstāvji nav vienojušies par vēlāku kolektīvās atlaišanas uzsākšanas termiņu. Informācijas iesniegšana Nodarbinātības valsts aģentūrā tādējādi ir atskaites punkts turpmākām darba devēja rīcībām saistībā ar darba līgumu uzteikšanu.
Vienlaikus ir noteikts, ka izņēmuma gadījumos Nodarbinātības valsts aģentūra var pagarināt noteikto termiņu līdz 60 dienām un par šādu termiņa pagarināšanu un iemesliem tai ir jāpaziņo darba devējam un darbinieku pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka Nodarbinātības valsts aģentūra ir apveltīta ar tiesībām objektīvas nepieciešamības gadījumā atkāpties no pamata regulējuma un pagarināt termiņu.
Komentējamā panta norma, neietekmējot kolektīvās atlaišanas regulējumu kā tādu, paredz, ka Nodarbinātības valsts aģentūra var arī saīsināt Darba likuma 107. panta pirmajā daļā noteikto termiņu paziņojumam par kolektīvo atlaišanu, nosakot to īsāku par 30 dienām. Vienlaikus ir paredzēts arī Nodarbinātības aģentūras pienākums par termiņa saīsināšanu nekavējoties rakstveidā paziņot darba devējam un darbinieku pārstāvjiem.
Būtiski ir uzsvērt, ka pantā minētā termiņa samazināšana ir noteikta kā Nodarbinātības valsts aģentūras tiesība, bet ne pienākums. Tas nozīmē, ka Nodarbinātības aģentūra katru gadījumu vērtē atsevišķi un tikai objektīvas nepieciešamības gadījumā atkāpjas no Darba likuma 107. pantā ietvertā pamata regulējuma. Nodarbinātības valsts aģentūras iesaiste kolektīvās atlaišanas procesā galvenokārt ir saistīta ar nepieciešamību monitorēt nodarbinātības situāciju un meklēt plānotās kolektīvās atlaišanas izraisīto problēmu risinājumus, proti, organizēt un īstenot aktīvos nodarbinātības pasākumus un preventīvos bezdarba samazināšanas pasākumus, t.i., veikt nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas efektīvāk un ātrāk dotu iespēju atlaistajiem darbiniekiem atrast jaunu darbu, pārkvalificēties u.tml.
Šāda regulējuma ieviešanai ir objektīvs un tiesisks pamatojums. Ar Covid-19 izplatību saistītās ārkārtējās situācijas izsludināšana un ieviestie ierobežojumi radīja un vēl joprojām rada arī būtisku ekonomisku ietekmi uz uzņēmējdarbību un darba tirgu. Daudzi darba devēji objektīvu apstākļu dēļ ir spiesti pārveidot vai pat izbeigt savu uzņēmējdarbību, kas tiešā veidā ir saistīta arī ar darbinieku atlaišanu un papildu izdevumu rašanos.
Satura ziņā identisks regulējums bija ietverts likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 26. pantā. Likuma anotācijā tika norādīts, ka, "ievērojot ārkārtējās situācijas novēršanai noteiktos pasākumus, to ietekmi uz uzņēmējdarbību, būtu lietderīgi un pamatoti noteikt Nodarbinātības valsts aģentūrai tiesības saīsināt sākotnējo 30 dienu periodu, ja tiek secināts, ka tādējādi var mazināt negatīvo ekonomisko ietekmi uz uzņēmumiem".
Tā kā ar Covid-19 izplatību saistītie ierobežojumi joprojām atstāj negatīvu ekonomisko ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi, bija objektīva nepieciešamība saglabāt komentējamā panta regulējumu. Būtiski ir uzsvērt, ka komentējamā panta norma, līdzīgi kā citas likuma normas, savā būtībā ir terminētas. Tas nozīmē, ka šāds regulējums būs spēkā tikai uz noteiktu laiku – līdz brīdim, kad šo likumu Saeima atzīs par spēku zaudējušu ar atsevišķu likumu.
Attiecībā uz Nodarbinātības valsts aģentūrai noteiktajām tiesībām jānorāda, ka tiesības noteikt īsāku vai garāku termiņu salīdzinājumā ar pamata termiņu ir atbilstīgas arī direktīvā ietvertajam regulējumam, proti, direktīva paredz, ka dalībvalstis var pilnvarot kompetento valsts iestādi samazināt direktīvā paredzēto 30 dienu laikposmu vai arī to pagarināt.
Vienlaikus jāatzīmē, ka izmaiņas attiecībā uz Nodarbinātības valsts aģentūras darbību neskar noteikumus, kas reglamentē darbinieka vai darbinieku pārstāvju tiesības un darba devēja pienākumus saistībā ar darba līguma uzteikumu un kolektīvās atlaišanas procesu. Darbinieku tiesības kā tādas paliek neskartas, proti, darbinieku darba līguma uzteikšana notiek Darba likumā noteiktajā kārtībā. Šāda termiņa saīsināšana pati par sevi neietekmē arī informēšanas un konsultēšanās pienākuma izpildi, proti, darba devējam, kas paredzējis veikt kolektīvo atlaišanu, tāpat saglabājas Darba likuma 106. pantā minētais pienākums laikus uzsākt konsultēšanos ar darbinieku pārstāvjiem.
32. pants
(1) Ārzemnieki, kuriem valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā beidzies likumīgās uzturēšanās termiņš, līdz diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas ir tiesīgi turpināt uzturēties Latvijas Republikā bez jaunas uzturēšanās atļaujas vai vīzas saņemšanas, saglabājot tiesības uz nodarbinātību, ja tādas bija noteiktas.
(2) Līdz 2020. gada 31. decembrim ārzemnieka uzaicinātājs – fiziskā vai juridiskā persona – dokumentus ielūguma vai izsaukuma apstiprināšanai iesniedz, izmantojot portālā www.latvija.lv pieejamo pakalpojumu "Ielūguma vai izsaukuma apstiprināšana vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai Latvijas Republikā". Ja ārzemnieka uzaicinātājs ir juridiskā persona vai uzaicināšanas iemesls ir saistīts ar nodarbinātību, dokumentus ielūguma vai izsaukuma apstiprināšanai var iesniegt elektroniski, pieteikumu un pievienotos dokumentus apstiprinot ar drošu elektronisko parakstu.
(3) Līdz 2020. gada 31. decembrim ārzemnieki, kas uzturas Latvijas Republikā, dokumentus uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai vai reģistrēšanai iesniedz, nosūtot pa pastu vai elektroniski, pieteikumu un pievienotos dokumentus apstiprinot ar drošu elektronisko parakstu. Šis nosacījums attiecas arī uz tiem ārzemniekiem, kuri neuzturas Latvijas Republikā un vēlas pieprasīt atkārtotu uzturēšanās atļauju vai reģistrēt uzturēšanās atļauju, vai ir Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņi.
(4) Izskatot ārzemnieka iesniegumu uzturēšanās atļaujas izsniegšanai vai reģistrēšanai vai jautājumu par uzturēšanās atļaujas anulēšanu ārzemniekam, nav piemērojama Imigrācijas likuma prasība par pietiekamu finanšu līdzekļu esību, lai persona uzturētos Latvijas Republikā, kā arī prasība veikt aktīvu saimniecisko darbību 2020. gadā (tai skaitā noteikta apjoma nodokļu summas samaksu). Šis noteikums neattiecas uz ārzemniekiem, kuri dokumentus pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesnieguši pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas Latvijā.
(5) Lēmuma par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai reģistrāciju derīguma termiņā neieskaita ārkārtējās situācijas laiku, ja šis lēmums pieņemts pirms ārkārtējās situācijas vai ārkārtējās situācijas laikā.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Ņemot vērā ārkārtējās situācijas laikā ierobežoto pakalpojumu pieejamību un ierobežotās izceļošanas iespējas, likumā ir noteikts, ka ārzemnieks, kuram ārkārtējās situācijas laikā ir beidzies likumīgās uzturēšanās termiņš, līdz diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas ir tiesīgs turpināt uzturēties Latvijas Republikā bez jaunas uzturēšanās atļaujas vai vīzas saņemšanas. Minētajām personām ir noteikts divu mēnešu termiņš, kura laikā ir dota iespēja veikt nepieciešamās procedūras, kas dotu pamatu arī turpmāk likumīgi uzturēties Latvijas Republikā, vai kura laikā dota iespēja likumīgi izceļot no Latvijas Republikas.
Savukārt šā panta otrajā un trešajā daļā ir ietvertas procesuāla rakstura tiesību normas, proti, nosakot attālināti nodrošināto pakalpojumu apjomu, kas ir pieejams fiziskai vai juridiskai personai.
Tāpat arī apzinoties šobrīd esošos apstākļus nodarbinātības un komercdarbības jomā, šā panta ceturtā daļa paredz, ka finanšu līdzekļu esamības pietiekamības un aktīvas ekonomiskās darbības kritērijs 2020. gadā netiek ievērots, pieņemot attiecīgo lēmumu. Savukārt uz ārzemniekiem, kuri dokumentus pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesnieguši pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas Latvijā, šis nosacījums netiek attiecināts.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 21. jūnija noteikumu Nr. 564 "Uzturēšanās atļauju noteikumi" 75. punktu lēmums par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu ir derīgs trīs mēnešus no tā spēkā stāšanās dienas vai no lēmumā norādītās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas dienas. Ja šajā laikā uzturēšanās atļauju nesaņem, ārzemnieks dokumentus uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesniedz atkārtoti. Analoģisks tiesiskais regulējums ir ietverts minēto noteikumu 88. pantā par lēmumu par uzturēšanās atļaujas reģistrāciju.
Ievērojot ārkārtējās situācijas laikā ierobežoto pakalpojumu pieejamību un ierobežotās ceļošanas iespējas, šā panta piektajā daļā attiecīgi tiek pagarināts lēmuma par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai lēmuma par uzturēšanās atļaujas reģistrāciju termiņš, neieskaitot tajā ārkārtējās situācijas laiku.
33. pants
Ārzemnieks, kura dokumentam, kas dod tiesības ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, beidzies derīguma termiņš, divu mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas var tranzītā ieceļot Latvijas Republikā un izceļot no tās, lai atgrieztos savā mītnes valstī.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Apzinoties situāciju, kura radusies saistībā ar Covid-19 izplatību arī ārpus Latvijas Republikas, ir secināts, ka ir iespējami gadījumi, kad Eiropas Savienības valstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu vai Šveices Konfederācijas valstspiederīgiem un citiem ārzemniekiem, kuri pastāvīgi dzīvo šajās valstīs vai arī tiem ir likumīgs ieceļošanas vai uzturēšanās pamatojums šajās valstīs, var beigties personu apliecinoša dokumenta, kas vienlaikus ir arī ceļošanas dokuments, vai cita dokumenta, kas piešķir tiesības ieceļot un uzturēties, derīguma termiņš. Līdz ar to var būt apgrūtināta šo ārzemnieku pārvietošanās, proti, iespēja atgriezties mītnes valstī, kurā personai būs iespējas saņemt jaunu personu apliecinošu (ceļošanas) dokumentu vai dokumentu, kas piešķir tiesības ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā.
Līdz ar to saskaņā ar likumu ir nodrošināta iespēja ārzemniekam, kura dokumentam, kas dod tiesības ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, beidzies derīguma termiņš, divu mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas tranzītā ieceļot Latvijas Republikā un izceļot no tās, lai atgrieztos savā mītnes valstī.
34. pants
(1) Elektronisko sakaru komersants, kas nodrošina publisko mobilo elektronisko sakaru tīklu, atbilstoši tehniskajām iespējām nosūta personai (viesabonentam, kurš ir reģistrējies Latvijas mobilo sakaru operatora tīklā, un Latvijas mobilo sakaru operatora balss pakalpojuma lietotājam, kurš ir reģistrējies sava operatora tīklā pēc viesabonēšanas), kura ir ieradusies Latvijā, automātisko paziņojumu ar Veselības ministrijas sagatavoto vienotā paziņojuma nosaukumu, saturu un paziņojumā norādāmo sūtītāju, kuru minētajam komersantam iesniedz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
(2) Elektronisko sakaru komersants, sniedzot balss telefonijas pakalpojumus, nodrošina lietotājiem tālruņa numura 8303 bezmaksas izsaukumu.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Lai nodrošinātu attiecīgu epidemioloģisko prasību ievērošanu, iesākumā šīs prasības ir jādara zināmas attiecīgajam personu lokam, proti, personām, kuras ir ieradušās Latvijas Republikā. Minētās personas savā mobilajā telefonā saņems attiecīgu paziņojumu, kuru tekstu sagatavos Veselības ministrija. Savukārt minēto paziņojumu personai nosūtīs mobilo sakaru operatori pēc Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta saņemtā ierosinājuma.
35. pants
Par droša un attālināta darba nodrošināšanu valsts pārvaldē ir atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
Komentē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Elektroniskās pārvaldes departamenta Valsts informācijas sistēmu nodaļas vadītājs Rihards Guds:
Projektā paredzētais regulējums izstrādāts ar mērķi noteikt atbildīgo institūciju attiecībā uz droša un attālināta darba nodrošināšanu valsts pārvaldē. Ņemot vērā iestāžu vajadzību pielāgoties darbam attālināti, izmantojot dažādus IKT resursus ar dažādu tehnisko risinājumu specifiku un atšķirīgu drošības līmeni, VARAM tiek noteikta par institūciju, kura nodrošinās droša attālinātā darba tehniskā nodrošinājuma ieviešanas koordinēšanu, apkopos un analizēs informāciju par esošo situāciju, kā arī sniegs priekšlikumus turpmākajai rīcībai valsts pārvaldes institūcijām, kuru droša attālinātā darba tehniskajam nodrošinājumam ir nepieciešami pilnveidojumi, kā arī vadīs šo pilnveidojumu ieviešanu. Grozījumu mērķis ir panākt, ka valsts pārvalde ir spējīga pilnvērtīgi funkcionēt, darbiniekiem veicot savus darba pienākumus attālināti, ja vien veicamo darba pienākumu raksturs nenosaka nepieciešamību darba pienākumus veikt konkrētā darba veikšanas vietā un šī nepieciešamība nav saistīta ar informācijas sistēmu vai biroja tehnisko aprīkojumu.
36. pants
(1) Uzņēmumu reģistram iesniedzamo pieteikumu un tam pievienotos dokumentus iesniedz elektroniski, izmantojot Uzņēmumu reģistra tīmekļvietnē pieejamo speciālo tiešsaistes formu, ja tāda ir izveidota, vai papīra formā pa pastu.
(2) Ja likumā noteikts, ka personas paraksts uz Uzņēmumu reģistram iesniedzamā dokumenta (pieteikuma, pieteikumam pievienojama vai cita dokumenta) apliecināms notariāli, šī prasība ir izpildīta, ja parakstu apliecinājis zvērināts notārs vai, ja dokuments sastādīts elektroniskā formā, tas parakstīts ar drošu elektronisko parakstu.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta direktora Olga Zeile:
Regulējums paredz turpināt Uzņēmumu reģistra (Reģistrs) pakalpojumus nodrošināt attālinātā režīmā arī pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Reģistrs jau vairākus gadus mērķtiecīgi ir strādājis, lai uzlabotu tā pakalpojumus sabiedrībai un nodrošinātu tam uzticēto funkciju efektīvu izpildi. Reģistrs bija viena no pirmajām valsts institūcijām, kas sāka pieņemt ar drošu elektronisko parakstu parakstītus dokumentus, un gadu gaitā ir veikti ieguldījumi, lai digitalizētu pakalpojumus. Jau vairākus gadus ir nodrošināta situācija, ka visus pieteikumus ierakstu izdarīšanai Reģistra vestajos reģistros var iesniegt elektroniski – lielākajam gadījumu skaitam ir izveidots e-pakalpojums, kas pieejams portālā www.latvija.lv. Savukārt atlikušajos gadījumos (piemēram, komersantu reorganizācija), kuros e-pakalpojums nav izveidots, nepieciešamo informāciju un dokumentus var iesūtīt e-pastā vai oficiālajā elektroniskajā adresē.
Līdz šim Reģistrs pieteikumu iesniegšanu nodrošināja dažādos kanālos – elektroniski: e-pakalpojums, e-pasts un starpsistēmu saskarnes, un papīra formā: pasts un klātiene.
Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikti principi, ka valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi, procedūras vienkāršo un uzlabo, un īsteno sapratīgā laikā, kā arī nodrošina samērīgu sabiedrības interešu ievērošanu, un Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanu (Valdības rīcības plāns) 177.2. punkts, kas paredz Reģistra pakalpojumu modernizāciju, lai ieviestu klientu pašapkalpošanās principa ieviešanu, kā arī fakts, ka paralēlu pakalpojumu sniegšanas kanālu darbības un uzturēšanas nodrošināšana ir resursietilpīga, likumsakarīgi noved līdz Reģistra izvirzītajam stratēģiskajam mērķim – virzīšanās uz pakalpojumu sniegšanas kanālu skaita samazināšanu, primāri nodrošinot elektronisko risinājumu attīstību un klientu pašapkalpošanās principa ieviešanu.
Ministru kabinetā un Saeimas Juridiskajā komisijā38 ir konceptuāli atbalstīti priekšlikumi par atteikšanos no vairāku pakalpojumu sniegšanas, kas līdz šim bijuši pieejami klātienē Reģistrā (parakstu apliecināšana un komercķīlas pieteikuma iesniegšana klātienē). Līdz ar to līdz brīdim, kad tiks pieņemti visi nepieciešamie normatīvo aktu grozījumi, lai noteiktu, ka Reģistrs savus pakalpojumus sniedz tikai attālināti, ir nepieciešama arī pagaidu pēckrīzes norma, kas ļauj Reģistram neatgriezties pie klātienes pakalpojumu sniegšanas, tieši paredzot alternatīvus pakalpojuma sniegšanas kanālus.
Komentējamā panta pirmā daļa noteic, ka pieteikumi un tiem pievienojamie dokumenti ir iesniedzami Reģistrā attālināti – elektroniski, izmantojot Reģistra tīmekļvietnē pieejamo speciālo tiešsaistes formu, ja tāda ir izveidota, vai papīra formā. Minētais nosacījums ir attiecināms arī uz pieprasījumiem par informācijas saņemšanu no reģistriem. Līdz ar to arī atbildi (lēmumu, izziņu, dokumenta kopiju) Reģistrs klientam sniedz attālinātā veidā – elektroniski vai papīra formā.
Savukārt otrā daļa ietver nosacījumu attiecībā uz speciālajām prasībām par noteiktu dokumentu notariālu apliecināšanu, izslēdzot likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" un Komerclikumā ietverto alternatīvu parakstu apliecināšanu veikt pie reģistra amatpersonas. Tādējādi klientiem tiek saglabātas divas alternatīvas – drošs elektroniskais paraksts vai zvērināts notārs.
37. pants
Laiku, kad zemessargs pildījis dienesta pienākumus, sniedzot atbalstu valsts un pašvaldību institūcijām Covid-19 infekcijas izplatības radītā valsts apdraudējuma un tā seku novēršanā un pārvarēšanā, neieskaita Zemessardzes likuma 6. panta otrajā daļā noteiktajā Zemessardzes dienesta uzdevumu izpildes vai apmācības laikā. Šāda atbalsta sniegšanu uzskaita dienās, un zemessargam par katru uzdevumu izpildes dienu izmaksā dienesta uzdevumu izpildes un apmācību kompensāciju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Komentē Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma un aizsardzības investīciju politikas departamenta Iepirkumu plānošanas, metodoloģijas un atbalsta nodaļas vadītājs Māris Ķuda:
Šī panta būtība ir balstīta uz to, ka Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 6. panta otrā daļa paredz, ka zemessargu atbilstoši līgumam par dienestu Zemessardzē iesaista Zemessardzes uzdevumu izpildē un apmācībā līdz 30 dienām gadā. Vienlaikus šā likuma 6. panta trešā daļa paredz, ka zemessargu var iesaistīt Zemessardzes uzdevumu izpildē un apmācībā arī vairāk par 30 dienām gadā ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa izsludināšanas gadījumā.
Pastāvot šādam ierobežojumam, tiek krietni samazinātas iespējas nepieciešamības gadījumā iesaistīt zemessargus atbalsta sniegšanā infekcijas slimības izplatības ierobežošanā, neietekmējot zemessargu ikdienas apmācības procesu, kā arī zemessargu iesaisti Zemessardzes primāro uzdevumu izpildē, tajā skaitā dalību militārās mācībās "Namejs 2020".
Līdz šim iepriekš izsludinātās ārkārtas situācijas laikā Zemessardzes iesaiste un atbalsts Covid-19 ārkārtējās situācijas pārvarēšanā ir bijis ļoti nozīmīgs, sniedzot atbalstu gan Valsts robežsardzei Latvijas robežu apsardzībā, gan iesaistoties citu uzdevumu izpildē, tādējādi šāda panta iestrādāšana Likumā noteikti veicinātu iespējas arī turpmāk piesaistīt zemessargus iespējamās ārkārtas situācijas, ja tāda nākotnē izveidotos, pārvarēšanā, vienlaicīgi neierobežojot iespējas nodrošināt Zemessardzes ikdienas pamatfunkciju izpildi.
IV nodaļa. Kriminālsodu izpildes īpašie nosacījumi
Vispārīgs komentārs par visiem nodaļas pantiem.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Kriminālsodu izpildes iestāžu loma cīņā pret vīrusa Covid-19 izplatīšanos lielākoties sabiedrībai palika nemanāma, bet tomēr tā lielā mērā nodrošināja kopumā Latvijas veiksmīgo reakciju inficēšanās risku mazināšanai. Vīrusa Covid-19 kontekstā tikai retais iedomājās, ka ieslodzījuma vietas no infekcijas izplatības iespējamības ir īsta riska zona, kur bija un arī šobrīd ir nepieciešami specifiski un no sabiedrībā pastāvošajiem atšķirīgi epidemioloģiskās drošības pasākumi inficēšanās mazināšanai.
Izšķirošs ir apstāklis, ka ieslodzītie pārsvarā gadījumu ir personas no sociāli nelabvēlīgiem apstākļiem, personas ar atkarībām, garīgās veselības problēmām, personas ar neveselīgu dzīvesveidu, hroniskām un neārstētām slimībām u.tml. Minētais nozīmē, ka tā ir sabiedrības daļa ar būtiski sliktāku veselības stāvokli nekā sabiedrībā kopumā un tādējādi uzņēmīgāka pret inficēšanos ar jebkuru infekcijas slimību, bet, ņemot vērā inficēšanās veidu, jo īpaši ar Covid-19. Dažādi gan starptautiski, gan vietējie pētījumi pierāda, ka ieslodzījuma vietas ir dažādu infekcijas slimību transmisijas (pārneses) riska zona, un to pierāda arī ārvalstu ieslodzījuma vietu pieredze Covid-19 gadījumā.
Ieslodzījuma vietas ir īpaša vide, kur jau minētā ieslodzīto veselības stāvokļa, ieslodzījuma vietu infrastruktūras (daudzvietīgas kameras, daudz personu ierobežotās telpās un teritorijā, ikdienas aktivitāšu režīms u.tml.) un ieslodzījuma izpildes īpatnību (regulāra konvojēšana, jo parasti ieslodzītajiem ir vairākas krimināllietas, liela personu plūsma uz/no cietuma utt.) dēļ ir viegli izplatīties infekcijas slimībām. Lielāko risku Covid-19 infekcijas nonākšanai ieslodzījuma vietās rada visu veidu personu plūsmas uz/no ieslodzījuma vietas, piemēram, radinieku ierašanās uz ilgstošo satikšanos ar ieslodzīto, skolotāju ierašanās ieslodzījuma vietā izglītības nodrošināšanai, ieslodzīto konvojēšana pēc procesa virzītāju pieprasījuma, tajā skaitā uz tiesas sēdēm. Turklāt, ja infekcija nokļūst ieslodzīto vidē, tad tā izplatīsies daudz straujāk nekā sabiedrībā, kas potenciāli draud ar lielu pacientu skaitu, kas var destabilizēt sabiedrības veselības aprūpi kopumā.
Šeit jāņem vērā fakts, ka 2020. gada 8. jūnijā Latvijā bija 3112 ieslodzīto.39 Strikto ierobežojumu dēļ, kas tika nekavējoties noteikti ieslodzījuma vietās, ārkārtējās situācijas laikā neviens inficēšanās gadījums ar Covid-19 ieslodzījuma vietās netika konstatēts.
Apzinoties risku, ko radītu situācija, ja vīruss Covid-19 nonāktu ieslodzījuma vietās (liels saslimušo skaits ieslodzīto kopumā sliktā veselības stāvokļa dēļ, strauja izplatība specifiskās vides un infrastruktūras dēļ), un tādas situācijas iespējamo ietekmi uz veselības aprūpes sistēmas spēju vispār nodrošināt veselības aprūpi pārējai sabiedrībai, ārkārtējās situācijas laikā tika būtiski ierobežotas un apturētas personu plūsmas ieslodzījuma vietā, kā arī noteikti ieslodzīto tiesību ierobežojumi.
Par situācijas nopietnību attiecībā uz ieslodzījuma vietām liecina arī tas, ka visu pandēmijas laiku situāciju cietumos neatlaidīgi monitorē un analizē, sagatavo ieteikumus dažādas starptautiskās institūcijas – piemēram, Eiropas Padomes Penoloģiskās sadarbības padome,40 Eiropas Spīdzināšanas, necilvēcīgas attieksmes vai soda novēršanas komiteja, EuroPris u.c. EuroPris sniegtā informācijas analīze41 liecina, ka tikai 6 no 21 Eiropas valsts, kuras atbildēja uz aptauju, ir norādījušas, ka vīruss Covid-19 nav konstatēts ieslodzījuma vietās (ne ieslodzītajiem, ne darbiniekiem). Savukārt medijos lasāmā informācija liecināja, ka atsevišķos ASV cietumos inficēto ieslodzīto īpatsvars sasniedzis pat 70 %. Varam parēķināt, kā pieaugtu Latvijā inficēto skaits, ja būtu pieļauta šāda vīrusa Covid-19 izplatība Latvijas ieslodzījuma vietās. Un retorisks ir jautājums: vai Latvijas veselības aprūpes sistēma spētu tikt galā ar šādu inficēto ieslodzīto personu skaitu un nodrošināt pārējās sabiedrības veselības aprūpi?
Ļoti līdzīga situācija ir arī attiecībā uz probācijas klientiem, jo daļa no ieslodzītajiem pēc atbrīvošanas nonāk Valsts probācijas dienesta uzraudzībā, arī probācijas klientiem kopumā ir diezgan raksturīgas minētās veselības problēmas, un nereti tās ir personas ar antisociālu dzīvesveidu, vairākām sodāmībām, ļoti neveselīgiem ieradumiem (atkarības) u.tml. Valsts probācijas dienesta darba specifika ar probācijas klientiem (uzraudzība un kontrole vienlaikus ar uzvedības korekciju un atbalsta sniegšanu), piemēram, dzīvesvietas apmeklēšana un izvērtēšana, nakts vizītes pie klienta dzīvesvietā, klientu pieņemšana klātienē, probācijas programmu ilgstoša vadīšana klātienē utt.) arī ir īpašā riska zona inficēšanās mazināšanas kontekstā.
Jāņem vērā, ka Valsts probācijas dienests gada ietveros uzrauga42 apmēram 18 000 probācijas klientu. Ārkārtējās situācijas laikā arī attiecībā uz probācijas klientiem tika noteikti būtiski tiesību ierobežojumi, kas kopumā nodrošināja adekvātu reakciju uz pandēmijas situāciju. Apzinoties probācijas klientu riskus pandēmijas sakarā, Eiropas Probācijas dienestu konfederācija (CEP) regulāri publicē informāciju43 par situāciju Eiropas valstīs.
Šajā kontekstā nedrīkst aizmirst, ka gan ar ieslodzītajiem, gan probācijas klientiem ikdienas pienākumu veikšanas ietvaros saskaras ieslodzījuma vietu un Valsts probācijas dienesta darbinieki.
Ņemot vērā minēto, arī pēc ārkārtējās situācijas beigām, kamēr vien pastāvēs inficēšanās riski ar Covid-19 infekciju, ieslodzījuma vietās un attiecībā uz probācijas klientiem ir jāievēro lielāka piesardzība un ikdienas aktivitātes jānodrošina tādā veidā, kas mazina inficēšanās risku. Ņemot vērā minēto, šajā likumā ir noteikti īpaši noteikumi.
38. pants
(1) Epidemioloģiskās drošības nodrošināšanai ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka rīkojumu uz laiku var tikt ierobežota ieslodzījuma vietu apmeklēšana un likumā noteiktās ieslodzīto tiesības.
(2) Epidemioloģiskās drošības nodrošināšanai ar Valsts probācijas dienesta vadītāja rīkojumu uz laiku var tikt ierobežotas likumā noteiktās probācijas klientu tiesības, tai skaitā tiesības izbraukt no valsts, kā arī var tikt apturēta vai ierobežota atsevišķu Valsts probācijas dienesta funkciju īstenošana noteiktā teritorijā vai visā valsts teritorijā.
(3) Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks vai viņa pilnvarota persona pārvalda visu veidu krīzes situācijas ieslodzījuma vietā.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Šajā pantā noteiktas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka un Valsts probācijas dienesta vadītāja īpašās tiesības epidemioloģiskās drošības pasākumu noteikšanai. Nosakot šos ierobežojumus, jānodrošina, ka tie ir samērīgi ar situāciju, tie nav bargāki, nekā nepieciešams, kā arī ir absolūti nepieciešami situācijas risināšanai. Šādām tiesībām jābūt spēkā, kamēr vien pastāv epidemioloģiskās drošības riski, ko rada vīrusa Covid-19 izraisītā saslimšana, lai mazinātu inficēšanās risku sabiedrībā, ieslodzīto un probācijas klientu vidēs. Jebkura kavēšanās ar nepieciešamo ierobežojumu noteikšanu šādās situācijās var ietekmēt masveidīgu inficēšanos ieslodzīto, probācijas klientu vai darbinieku vidē, ja likums tieši neteiktu šādas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks un Valsts probācijas dienesta vadītāja tiesības (respektīvi, ja būtu jāgaida valsts reakcija uz epidemioloģisko situāciju). Turklāt ir iespējamas situācijas, ka šādi lēmumi jāpieņem arī tādā gadījumā, kad infekcijas slimība ir izplatījusies tikai ieslodzījuma vietā vai starp probācijas klientiem, bet tās izplatība sabiedrībā kopumā ir zema. Ņemot vērā minēto, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam un Valsts probācijas dienesta vadītājam ir jānodrošina iespēja rīkoties nekavējoties.
39. pants
(1) Ieslodzījuma vietu pārvalde viena mēneša laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas nosūta ierakstītu vēstuli personai, kura notiesāta ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, ja spriedums stājies spēkā vai nodots izpildīšanai ārkārtējās situācijas laikā, vēstulē norādot brīvības atņemšanas iestādi un laiku, kad personai jāierodas īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanai.
(2) Ieslodzījuma vietu pārvalde nodrošina, ka šā panta pirmajā daļā minētās personas īslaicīgo brīvības atņemšanas sodu uzsāk izciest ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Šajā pantā noteikti nepieciešamie noteikumi Ieslodzījuma vietu pārvaldei, lai tā spētu nodrošināt īslaicīgās brīvības atņemšanas soda izpildes atsākšanu personām, kurām šī soda izpilde netika uzsākta ārkārtējās situācijas laikā. Lai atsāktu pilnvērtīgu notiesāto ierobežoto tiesību īstenošanu pilnā apjomā, ir nepieciešams pārejas laiks, lai ieslodzījuma vietas spētu sagatavoties un noorganizēt visu nepieciešamo tiesību īstenošanas atjaunošanai. Turklāt tiek pateikts maksimālais laika periods, kurā jānodrošina šī soda izpildes uzsākšana.
40. pants
Ja ieslodzījuma vietā uzņem ieslodzīto, kurš pārņemts no ārvalsts, viņu ievieto karantīnas kamerā uz laiku līdz 14 dienām. Šajā laikā uz ieslodzīto attiecas šā likuma 42. panta pirmajā daļā minētie tiesību ierobežojumi.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Regulējums nepieciešams, lai paredzētu pārejas periodā Ieslodzījuma vietu pārvaldei tiesības izvietot atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem tādus ieslodzītos, kuri ir bijuši pakļauti ļoti augstam inficēšanās riskam, jo ieslodzīto pārņemšana var notikt arī no valstīm, kurās ir augsta vīrusa izplatība. Tāpat norma paredz atsauci uz ieslodzīto tiesību ierobežojumiem minētajam laika posmam, kas vērsti uz inficēšanās riska mazināšanu.
41. pants
(1) Brīvības atņemšanas iestāde, nodrošinot notiesāto īslaicīgo un ilgstošo satikšanos ar radiniekiem un citām personām, ņem vērā datumu, kad iesniegts iesniegums par satikšanos. Prioritāri nodrošina satikšanās organizēšanu notiesātajiem, kuriem satikšanās netika nodrošināta ārkārtējās situācijas izsludināšanas dēļ.
(2) Ieslodzītā pārvešana uz ārstniecības iestādi ārpus ieslodzījuma vietas veselības aprūpes pakalpojumu, tai skaitā plānveida ārstu speciālistu konsultāciju, diagnostisko izmeklējumu un stacionārās ārstēšanas, saņemšanai notiek rindas kārtībā pēc tam, kad ārstniecības iestāde ir apstiprinājusi attiecīgā pakalpojuma sniegšanu ieslodzītajam.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Šajā pantā noteikti nepieciešamie noteikumi ieslodzījuma vietām, lai tās spētu samērīgā veidā nodrošināt ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu, paredzot nepieciešamo pārejas laiku.
42. pants
(1) Ieslodzīto, kas atzīts par kontaktpersonu, un ieslodzīto, kam konstatēta Covid-19 infekcija vai ir aizdomas par inficēšanos, izvieto atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem uz laiku līdz 14 dienām. Šajā laikā ieslodzītais atrodas ārstniecības personu uzraudzībā, ar viņu neveic kriminālprocesuālās darbības, ieslodzīto nekonvojē pēc procesa virzītāju pieprasījuma, tai skaitā uz tiesas sēdēm, neiesaista resocializācijas pasākumos, viņam nenodrošina īslaicīgās un ilgstošās satikšanās, tiesības uzņemt pie sevis viesus, kā arī tiesības uz telefonzvaniem, videosaziņu, tiesības īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi un laulību reģistrāciju.
(2) Ja noteiktā ieslodzījuma vietā vai visā ieslodzījuma vietu sistēmā tiek izsludināta karantīna, uz visiem attiecīgās vietas ieslodzītajiem sākotnēji attiecas šā panta pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi. Karantīnas laikā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks regulāri pārskata ieslodzītajiem noteiktos ierobežojumus.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Ņemot vērā, ka šobrīd nav skaidrs, kāda būs vīrusa Covid-19 turpmākā izplatība, ir jāparedz risinājums situācijām, ja infekcija nokļūst ieslodzījuma vietās, bet valstī ir atcelta ārkārtējā situācija. Var veidoties situācija, ka kādā no ieslodzījuma vietām ir daži inficēti ieslodzītie, kas nekavējoties jānošķir no pārējiem ieslodzītajiem un jāierobežo tās tiesības, kuras paredz kontaktēšanos ar citām personām. Šādos gadījumos paredzēts izmantot panta pirmajā daļā ietverto regulējumu.
Tomēr var būt arī situācijas, ka konkrētā cietumā vai visā ieslodzījuma vietu sistēmā ir daudz inficēto, un ir jānosaka attiecīgo tiesību ierobežojumi visiem cietumā vai cietumu sistēmā esošajiem ieslodzītajiem, lai mazinātu sabiedrības inficēšanās risku. Šo būs iespējams risināt, izmantojot Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam Epidemioloģiskās drošības likumā noteiktās tiesības izsludināt karantīnu ieslodzījuma vietā vai ieslodzījuma vietu sistēmā un šī panta otrajā daļā paredzot atsauci uz ieslodzīto tiesību sākotnējiem ierobežojumiem karantīnas gadījumā. Šāds regulējums nepieciešams, lai paredzētu iespēju pārejas periodā (kamēr vien pastāv inficēšanās riski) Ieslodzījuma vietu pārvaldei tiesības izvietot atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem tādus ieslodzītos, kuri ir bijuši pakļauti ļoti augstam inficēšanās riskam un/vai inficēti. Tāpat norma paredz ieslodzīto tiesību ierobežojumus minētajam laika posmam. Te jāņem vērā, ka karantīnas laiks vienmēr būs terminēts un tiek paredzēta noteikto ierobežojumu regulāra pārskatīšana, lai neveidotos ieslodzīto cilvēktiesību pārkāpums.
43. pants
(1) Valsts probācijas dienests klātienes tikšanos ar probācijas klientu var aizstāt ar attālinātu saziņu.
(2) Valsts probācijas dienesta vadītāja lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 14. panta pirmo daļu, ir spēkā līdz lēmumā noteiktā termiņa beigām.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Pantā ir paredzēts nosacījums par iespēju turpināt noteiktas daļas probācijas klientu attālinātu saziņu ar Valsts probācijas dienesta amatpersonu, kas ir pierādījis savu efektivitāti ārkārtējās situācijas laikā. Šāds nosacījums tiks piemērots atsevišķām probācijas klientu grupām ar zemāku bīstamību. Tāpat pants paredz nosacījumu par ārkārtējās situācijas laikā noteikto izvērtēšanas ziņojuma sagatavošanas ilgāka termiņa spēkā esamību.
44. pants
(1) Vispārējās izglītības iestādēm, profesionālās izglītības iestādēm un eksaminācijas centriem (izņemot koledžas), kā arī vispārējās izglītības programmām un profesionālās izglītības programmām (izņemot profesionālās augstākās izglītības programmas), kurām akreditācijas termiņš beidzas līdz 2020. gada 31. augustam, akreditācijas termiņš tiek pagarināts līdz 2020. gada 31. decembrim.
(2) Licencēta vispārējās izglītības programma vai licencēta profesionālās izglītības programma (izņemot profesionālās augstākās izglītības programmu), kas akreditējama līdz 2020. gada 31. augustam, tiek pielīdzināta akreditētai izglītības programmai uz laiku līdz 2020. gada 31. decembrim, ja Izglītības kvalitātes valsts dienestā līdz likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" spēkā stāšanās dienai saņemts izglītības iestādes akreditācijas iesniegums un izglītības iestādē tiek īstenota cita akreditēta vispārējās izglītības programma vai profesionālās izglītības programma (izņemot profesionālās augstākās izglītības programmu). Izglītības iestāde, kura īsteno šādu izglītības programmu, ir tiesīga līdz 2020. gada 31. decembrim izsniegt valsts atzītus izglītības dokumentus par izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi.
(3) Izglītības iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšana, kas veicama līdz 2020. gada 31. augustam, tiek pagarināta līdz 2020. gada 31. decembrim.
(4) Ja valsts pedagoģiski medicīniskās komisijas un pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumā par izglītojamam ar speciālām vajadzībām atbilstošāko izglītības programmu norādīts, ka atkārtots izglītojamā veselības stāvokļa, spēju un attīstības līmeņa izvērtējums veicams līdz 2020. gada 31. augustam, izvērtējuma termiņš tiek pagarināts līdz 2020. gada 31. decembrim un līdz tam ir piemērojams esošais atzinums.
(5) Sporta speciālistiem un šaušanas instruktoriem, kuriem sertifikāta termiņš beidzas līdz 2020. gada 31. augustam, sertifikāta termiņš tiek pagarināts līdz 2020. gada 31. decembrim.
Komentē Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktors Juris Zīvarts un Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs:
1. Likuma 44. pantā noteiktais, kas pēc būtības ir identisks (ar atsevišķiem papildinājumiem) spēku zaudējušā likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 18. panta noteiktajam, paredz spēkā esošā vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu un izglītības programmu akreditācijas termiņa pagarinājumu.
Akreditācija, ievērojot Izglītības likuma 1. pantā noteikto, ir izglītības iestādes darbības un izglītības programmas īstenošanas kvalitātes izvērtējums. Akreditācijas rezultātā izglītības iestāde iegūst tiesības "izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi". Savukārt akreditētās privātās izglītības iestādes ir tiesīgas pretendēt uz valsts finansējumu, piemēram, pedagogu atlīdzībai, mācību līdzekļiem utt.
Akreditāciju nodrošina Izglītības kvalitātes valsts dienests, izveidojot akreditācijas ekspertu komisiju, kura izglītības iestādē pārliecinās par izglītības iestādes darbības un izglītības programmas īstenošanas kvalitāti. Šī komisija vizītes laikā izglītības iestādē tiekas ir visām iesaistītajām pusēm – izglītojamajiem, viņu vecākiem, pedagogiem, izglītības iestādes vadību, izglītības iestādes dibinātāja pārstāvjiem, vēro mācību stundas un nodarbības, analizē mācību sasniegumu vērtēšanu, iepazīstas ar iestādes ikdienas darba organizāciju, vērtē atbalstu izglītojamajiem, materiāltehnisko nodrošinājumu, vadības darbu utt.
Laikā, kad mācību process notika attālināti (pārsvarā izmantojot dažādus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risinājumus), pastāvēja vairāki ierobežojumi izglītības iestādes darbībai, personāla un citu personu klātesamībai, nebija iespējams pilnvērtīgi nokomplektēt akreditācijas komisijas un pilnā apjomā, atbilstoši kvalitātes vērtēšanas metodikai akreditēt izglītības iestādes un izglītības programmas (īpaši nebija iespējams vērot mācību stundas un nodarbības, t.i., vērot pedagogu un izglītojamo ikdienas (sa)darbību). Tādējādi akreditācijas termiņa pagarinājums ir likumsakarīgs, lai izglītības iestādes, kurām akreditācijas termiņš ir beidzies/drīzumā beigsies, varētu pabeigt mācību gadu, izsniegt valsts atzītus izglītību apliecinošus dokumentus, uzņemt izglītojamos, pieteikties finansējumam, kā arī Izglītības kvalitātes valsts dienests jaunajā mācību gadā samērīgi varētu nodrošināt akreditācijas norisi.
Ievērojot, ka informācija par akreditētām izglītības iestādēm un izglītības programmām ir pieejama Valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS), Izglītības kvalitātes valsts dienests ir ievadījis atbilstošas izmaiņas.
Jāatzīmē, ka ieraksti VIIS ir publiski pieejami, t.i., jebkurai personai ir tiesības iegūt informāciju no VIIS, kā arī ieraksts VIIS ir uzskatāms par publiski ticamu, līdz ar to trešās personas var paļauties uz šo ierakstu pareizību, atbilstoši rīkoties, tostarp izmantojot šo informāciju savu tiesību un interešu aizsardzībai.
Papildus jānorāda, ka 2020. gada 24. aprīlī Saeima ir pieņēmusi Grozījumus Augstskolu likumā, pagarinot studiju virzienu akreditācijas termiņus par sešiem mēnešiem.
2. Izglītības programmas licencēšana atbilstoši Izglītības likuma 1. pantā noteiktajam ir tiesību piešķiršana izglītības iestādei īstenot noteiktu izglītības programmu. Tātad ar licencēšanas brīdi izglītības iestāde var uzsākt izglītības programmas īstenošanu – mācību procesu. Ievērojot, ka izglītības kvalitātes vērtēšana nav iespējama, lai nodrošinātu iespēju iegūt izglītību / valsts atzītu izglītības dokumentu un aizsargātu izglītojamo tiesības, šāda licencēta vispārējās vai profesionālās izglītības programma (izņemot profesionālās augstākās izglītības programmu), kas akreditējama līdz 2020. gada 31. augustam, tika pielīdzināta akreditētai izglītības programmai uz laiku līdz 2020. gada 31. decembrim.
3. Izglītības iestāžu (izņemot augstskolas, koledžas, interešu izglītības un pieaugušo neformālās izglītības iestādes) vadītāju profesionālās darbības novērtēšana ir vistiešāk saistīta ar izglītības kvalitātes vērtēšanu, jo tā tiek organizēta vienlaikus ar akreditāciju (izņemot pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja profesionālās darbības novērtēšanu, kuru organizē reizi sešos gados, un tāda izglītības iestādes vadītāja profesionālās darbības novērtēšanu, kurš stājies amatā pirmo reizi, – to organizē divu gadu laikā, bet ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem no amatā stāšanās dienas). Pozitīvais novērtējums ir pamats, lai izglītības iestādes vadītājs varētu turpināt savu darbību, savukārt, ja kaut vienā kritērijā izglītības iestādes vadītāja darbība novērtēta ar vērtējumu "neapmierinoši", Izglītības kvalitātes valsts dienests par to informē izglītības iestādes dibinātāju, rosinot izbeigt darba tiesiskās attiecības ar izglītības iestādes vadītāju.
Ievērojot, ka ārkārtējā situācija un turpmākie ierobežojumi tieši ietekmē ikdienas izglītības iestādes un tās vadītāja darbību, klātienes akreditācijas neiespējamību, likumsakarīgi, ka līdztekus izglītības iestādes un izglītības programmas akreditācijas termiņa pagarinājumam tika pagarināts izglītības iestādes vadītāja profesionālās darbības novērtēšanas termiņš.
4. Lai nodrošinātu atbilstošu mācību norisi un iespēju saņemt nepieciešamo atbalstu, likumā ietverts nosacījums pagarināt valsts pedagoģiski medicīniskās komisijas un pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas izsniegto atzinumu izvērtējuma termiņu, kā arī noteikts, ka līdz šim termiņam ir piemērojams esošais atzinums, jo valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas ietvaros nebija iespējama vai bija būtiski apgrūtināta izglītojamo veselības stāvokļa, spēju un attīstības līmeņa izvērtēšana pedagoģiski medicīniskajās komisijās un līdz ar to arī atzinumu saņemšana. Jāatzīmē, ka spēkā neesoša atzinuma gadījumā ir apšaubāmas izglītojamā tiesības apgūt speciālās izglītības programmu. Turklāt atzinuma ar izglītojamam ieteikto speciālās izglītības programmu neesamības gadījumā būs apgrūtinātas izglītības iestādes iespējas saņemt papildu valsts finansējumu speciālās izglītības programmas īstenošanai.
Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija, sākot ar 2020. gada 10. jūniju, ir atsākusi savu darbību, klātienē nodrošinot izglītojamo ar speciālām vajadzībām izvērtēšanu.
5. Līdzīgs termiņa pagarinājums ir attiecināms uz sporta speciālistu un šaušanas instruktoru sertifikāciju (kurai ir jānotiek klātienē). Arī šajā gadījumā izsniegtie sertifikāti ir terminēti un ir noteikts to darbības pagarinājums.
45. pants
(1) Vispārējās izglītības likuma 46. panta 2. punkts neattiecas uz 2019./2020. mācību gada ilgumu 12. klasei. 2019./2020. mācību gads 12. klases izglītojamiem ilgst līdz 2020. gada 7. jūlijam.
(2) 2019./2020. mācību gadā valsts pārbaudes darbi par vispārējās pamatizglītības ieguvi nenotiek, izņemot centralizēto eksāmenu latviešu valodā mazākumtautību izglītības programmās izglītojamiem, kuri šo eksāmenu vēlas kārtot.
(3) Izglītojamiem par vispārējās pamatizglītības ieguvi 2019./2020. mācību gadā tiek izsniegta apliecība par vispārējo pamatizglītību un sekmju izraksts. Izglītojamiem, kuri kārto šā panta otrajā daļā minēto eksāmenu, par vispārējās pamatizglītības ieguvi tiek izsniegts arī pamatizglītības sertifikāts.
Komentē Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktors Juris Zīvarts un Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs:
Regulējums ir pārņemts no likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 18.1 panta, faktiski nosakot, ka valsts pārbaudes darbi, beidzot 12. klasi, netiek atcelti. Tomēr, ievērojot, ka 2019./2020. mācību gadā nav iespējams ievērot Vispārējās izglītības likuma 46. panta 2. punktā noteikto mācību gada ilgumu 12. klasei (38 nedēļas), mācību gada ilgums 12. klasei pagarināts par 10 darbdienām.
Papildus jāatzīmē, ka šajā mācību gadā izvēles eksāmenu kārtošana nav obligāta – vispārējo vidējo izglītību izglītojamie var iegūt, nokārtojot trīs obligātos centralizētos eksāmenus: svešvalodas, latviešu valodas un matemātikas eksāmenu, kā arī, ja ir nepieciešams (visbiezāk, lai iestātos izvēlētajā studiju programmā), kārtot izvēles eksāmenu, piemēram, Latvijas un pasaules vēsturē, ķīmijā, fizikā, bioloģijā. Savukārt jūlija sākumā centralizēto eksāmenus papildu termiņā kārtos tie izglītojamie, kuriem objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējas ierasties uz eksāmenu.
Sertifikātus par vispārējo vidējo izglītību plānots izsniegt 2020. gada 24. jūlijā, bet tiem izglītojamajiem, kuri centralizētos eksāmenus kārtos papildu termiņā, sertifikātus plānots izsniegt 2020. gada 30. jūlijā.
2. 2019./2020. mācību gadā valsts pārbaudes darbi, beidzot 9. klasi, nenotiek, izņemot centralizēto eksāmenu latviešu valodā mazākumtautību izglītības programmā.
Šis izņēmums ir noteikts, ievērojot Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija noteikumu Nr. 733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi" 12. punktā noteikto, ka valsts valodas prasmes pārbaudi nekārto personas, kuras apguvušas akreditētu mazākumtautību izglītības programmu un kārtojušas centralizēto eksāmenu latviešu valodā (mazākumtautību izglītības programmās 9. klasei) vai centralizēto eksāmenu latviešu valodā 12. klasei, ko apliecina pamatizglītības vai vispārējās vidējās izglītības sertifikāts. Šo eksāmenu izglītojamais kārto, ja ir izteicis vēlmi to darīt. Tādējādi izglītojamais, kurš kārto centralizēto eksāmenu latviešu valodā mazākumtautību izglītības programmās, varēs nekārtot valsts valodas pārbaudījumu, kas nepieciešams, lai apliecinātu valsts valodas prasmes, piemēram, profesionālo un amata pienākumu veikšanai.
Valsts izglītības satura centra informācija liecina, ka latviešu valodas eksāmenu mazākumtautību izglītības programmās ir kārtojis 1681 izglītojamais.
Ievērojot, ka valsts pārbaudes darbi ir atcelti, izglītojamiem par vispārējās pamatizglītības ieguvi 2019./2020. mācību gadā tiek izsniegta apliecība par vispārējo pamatizglītību un sekmju izraksts, kā arī tiem, kuri kārtoja latviešu valodas eksāmenu, tiek izsniegts arī pamatizglītības sertifikāts.
46. pants
(1) Ja ceļotājam ir noslēgts līgums par kompleksu tūrisma pakalpojumu un kāda no pusēm ir vienpusēji izbeigusi līgumu Covid-19 infekcijas izplatības radītās ārkārtējās situācijas izsludināšanas dēļ Latvijas Republikā vai nepārvaramas varas apstākļu dēļ ceļojuma galamērķī saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību, tūrisma operators, ja tam ir izsniegta speciālā atļauja (licence) un spēkā esošs nodrošinājums, ir tiesīgs ceļotājam naudas atmaksas vietā noformēt apliecinājumu par neizmantotā ceļojuma vērtību (turpmāk – apliecinājums), kuru ceļotājs var izmantot citu ceļojumu iegādei pie konkrētā tūrisma operatora par tādu summu, kādu ceļotājs vai tūrisma aģentūra ceļotāja vārdā ir samaksājusi tūrisma operatoram.
(2) Apliecinājumu izsniedz, ievērojot šādus nosacījumus:
1) apliecinājuma summa atbilst summai, kādu ceļotājs ir samaksājis tūrisma operatoram vai aģentam, ar kura starpniecību iegādāts kompleksais tūrisma pakalpojums;
2) apliecinājumā iekļauj informāciju par izsniedzēju, turētāju, izsniegšanas datumu, naudas summu un izmantošanas termiņu;
3) apliecinājums izmantojams 12 mēnešu laikā no ārkārtējās situācijas atcelšanas dienas valstī;
4) apliecinājumu izsniedz bez maksas;
5) apliecinājums ietver atsauci, ka tas izsniegts saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatības radītajiem apstākļiem.
(3) Ja ceļotājs atsakās saņemt apliecinājumu, tūrisma operators un ceļotājs var vienoties par citu risinājumu, tai skaitā naudas atmaksu un atmaksas termiņu, kas nedrīkst pārsniegt 12 mēnešus no ārkārtējās situācijas atcelšanas dienas valstī.
(4) Ja apliecinājums vai vienošanās par naudas atmaksu tiek panākta par periodu, kad vairs nav spēkā esošais nodrošinājums, tūrisma operatoram ir pienākums mēnesi pirms spēkā esošā nodrošinājuma termiņa beigām informēt ceļotāju par spēkā esošā nodrošinājuma termiņa beigām. Ja tūrisma operators divas nedēļas pirms nodrošinājuma termiņa beigām nav saņēmis jaunu nodrošinājumu, tūrisma operatoram ir pienākums par to informēt ceļotāju un Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kā arī atmaksāt visu ceļotāja iemaksāto naudu līdz spēkā esošā nodrošinājuma termiņa beigām.
(5) Ceļotājs apliecinājumu var nodot citai personai vai personu grupai, par to iepriekš vienojoties ar tūrisma operatoru.
(6) Ja ceļotājs apliecinājumā norādītajā izmantošanas termiņā pilnībā vai daļēji neizmanto apliecinājumā minēto summu cita ceļojuma iegādei, tūrisma operators atmaksā ceļotājam neizmantoto naudas summu 14 dienu laikā pēc apliecinājuma izmantošanas termiņa beigām.
(7) Tūrisma operators veic apliecinājumu uzskaiti, norādot vismaz to turētāju, izsniegšanas datumu, vērtību un derīguma termiņu. Informāciju par izdotajiem apliecinājumiem iesniedz Patērētāju tiesību aizsardzības centram reizi ceturksnī kopā ar ceturkšņa pārskatiem.
(8) Tūrisma operatora nodrošinājums (apdrošinātāja izsniegta apdrošināšanas polise vai kredītiestādes izsniegta garantija) attiecas uz ceļotājiem izsniegtajiem apliecinājumiem atbilstoši nodrošinājumā paredzētajam saistību apjomam.
(9) Nodrošinājuma apmērs tūrisma operatoram ir vismaz ceļotāju iemaksāto naudas summu apmērā, bet ne mazāks kā 15 000 euro, ja tūrisma pakalpojumus sniedz ārpus Latvijas Republikas, Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas teritorijas, vai 5000 euro, ja tūrisma pakalpojumus sniedz tikai Latvijas Republikas, Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas teritorijā, vai 3000 euro, ja tūrisma pakalpojumus sniedz tikai Latvijas Republikas teritorijā.
Komentē Ekonomikas ministrijas Nozaru politikas departamenta vecākā referente Madara Lūka-Ruskulova:
Atbilstoši likuma regulējumam, kā arī ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības izraisīto ārkārtējās situācijas apstākļu ietekmi uz ceļojumu organizēšanu un izpildi, komplekso tūrisma pakalpojumu sniedzēji, ja tiem ir izsniegta speciālā atļauja (licence) un ir spēkā esošs nodrošinājums, ir tiesīgi:
– ceļotājiem noformēt vaučeri par neizmantotā ceļojuma vērtību (turpmāk – apliecinājums), kuru ceļotājs var izmantot citu ceļojumu iegādei pie konkrētā tūrisma operatora par to summu, kuru ceļotājs vai tūrisma aģents ceļotāja vārdā ir samaksājis tūrisma operatoram;
– vienoties ar ceļotāju par samaksātās naudas atmaksas grafiku.
Regulējums attiecas uz visiem ceļojumiem, kas ir tikuši atcelti Covid-19 dēļ, tai skaitā visiem atceltajiem ceļojumiem ārkārtas situācijas laikā un pirms tās. Apliecinājums tiek garantēts ar apdrošinātāja izdotu apdrošināšanas polisi vai kredītiestādes izdotu garantiju – nodrošinājumu atbilstoši nodrošinājumā paredzētajam saistību apjomam. Tūrisma operatora izsniegti apliecinājumi būs derīgi līdz pat 12 mēnešiem no ārkārtējās situācijas valstī atcelšanas dienas. Savukārt, ja ceļotājs neizmantos apliecinājumu tā derīguma termiņā, 14 dienu laikā pēc termiņa beigām viņš varēs saņemt pilnu samaksātās naudas atmaksu.
Tomēr gadījumā, ja puses nespēs panākt vienošanos par apliecinājumu vai citu atmaksas termiņu, ceļotājam pienākas visas naudas atmaksa par nenotikušo ceļojumu.
Komplekso tūrisma pakalpojumu sniegšanu, tai skaitā vaučeru (apliecinājumu) regulējumu, Latvijā uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC). Jautājumu gadījumā aicinām interesēties PTAC, rakstot pasts@ptac.gov.lv vai zvanot 65452554.
47. pants
Ja sociālo pakalpojumu sniedzējs spēj nodrošināt epidemioloģiskās drošības pasākumu ievērošanu, ir atļauta jaunu klientu ievietošana sociālo pakalpojumu institūcijās, kas sniedz sociālos pakalpojumus ar izmitināšanu.
Komentē Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš:
Likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 23. pantā bija noteikts, ka tiek pārtraukta jaunu klientu ievietošana sociālo pakalpojumu institūcijās, kas sniedz sociālos pakalpojumus ar izmitināšanu.
Savukārt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 45. pants nosaka, ka jaunu klientu ievietošana minētajās institūcijās ir atļauta, ja institūcija spēj nodrošināt epidemioloģiskās drošības pasākumus. Likuma 45. pantā noteiktā norma piemērojama kontekstā ar 2020. gada 9. jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 33. un 34. punktu, kas skaidro likuma 45. pantā noteiktos epidemioloģiskās drošības pasākumus un nosaka, ka institūcija pakalpojumu ar izmitināšanu nodrošina, ja personai, kas tiek ievietota institūcijā, ne agrāk kā divas dienas pirms ievietošanas veikts Covid-19 tests un tas ir negatīvs, izņemot bērnus, kuriem nekavējoties nepieciešams nodrošināt uzturēšanos krīzes centrā vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, un pats svarīgākais – persona pēc uzņemšanas institūcijā 14 dienas atrodas pašizolācijā.
Lai saņemtu pakalpojumu citās institūcijās ar izmitināšanu, personai nedrīkst būt elpceļu saslimšanas pazīmju un viņa var uzrādīt dokumentu, ka viņai veikts Covid-19 tests ne agrāk kā trīs dienas pirms iestāšanās institūcijā un tas ir negatīvs, kā arī personai ir ne agrāk kā nedēļu pirms ierašanās institūcijā izsniegta ārstējošā vai ģimenes ārsta izziņa par kontrindikāciju neesību pakalpojuma saņemšanai.
48. pants
Ja ģimenei (personai) noteiktajam trūcīgā vai maznodrošinātā statusam vai maznodrošinātā statusam atbilstoši atbalsta saņemšanas nosacījumiem, ko noteicis Eiropas Atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām (vidējie ienākumi uz vienu ģimenes locekli nepārsniedz 242 euro mēnesī), beidzas termiņš vai to nepieciešams pagarināt triju mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības attiecīgo statusu noteikt, pamatojoties uz iepriekš iesniegtiem dokumentiem. Šajā laikā ģimenei (personai) saglabājas visi pašvaldības un valsts piešķirtie pabalsti un atvieglojumi, uz kuriem šai ģimenei (personai) ir tiesības kā trūcīgai vai maznodrošinātai.
Komentē Labklājības ministrijas Metodiskās vadības un kontroles departamenta direktore Ilze Skrodele-Dubrovska:
Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma pārejas noteikumu 36. punkta pirmajā apakšpunktā noteiktajam uzskatāms, ka uz ārkārtējās situācijas laiku un vienu kalendāra mēnesi pēc ārkārtējās situācijas beigām (attiecīgi līdz 2020. gada 31. jūlijam) ir pagarināts izziņas, kas apliecina ģimenes (personas) atbilstību trūcīgas, maznodrošinātas vai par maznodrošinātu atzītas atbilstoši atbalsta saņemšanas nosacījumiem, ko noteicis Eiropas Atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām (vidējie ienākumi uz vienu ģimenes locekli nepārsniedz 242 eiro mēnesī), ģimenes (personas) statusa un izziņas derīguma termiņš beidzas vienu mēnesi pēc valstī izsludinātā ārkārtējā stāvokļa beigām. Līdz minētajam termiņam derīgas ir izziņas, kas tika izsniegtas jau iepriekš un kuru termiņš tika pagarināts attālināti. Situācijai normalizējoties, no 2020. gada 1. augusta pašvaldību sociālajiem dienestiem būs jāatjauno minētie statusi, kā arī jāizsniedz jaunas izziņas, taču jāņem vērā, ka visām ģimenēm (personām) statusu un izziņu termiņš beidzas vienlaikus.
Tas nozīmē, ka, lai saņemtu jaunu izziņu, kas nepieciešama, gan apmeklējot ārstniecības personas, gan aptiekas u.c., visiem klientiem augustā būtu jāierodas sociālajā dienestā ar iesniegumu un jāaizpilda ienākumu deklarācija. Šāda veida klientu pieplūdums vienā mēnesī sociālajā dienestā radītu neapmierinātību no klientu puses un sociālā dienesta nespēju savlaicīgi apkalpot klientus. Tāpat šādā situācijā nebūtu iespējams nodrošināt nepieciešamos epidemioloģiskās drošības pasākumus, tai skaitā distances ievērošanu, telpu dezinfekciju u.c. Turklāt, piešķirot statusu augustā, tas pats klientu daudzums būtu jāapkalpo, piemēram, novembrī.
Likuma norma paredz dot iespēju sociālajiem dienestiem trūcīgu, maznodrošinātu vai par maznodrošinātu atbilstoši atbalsta saņemšanas nosacījumiem, ko noteicis Eiropas Atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām, noteikt statusu trīs mēnešu periodā, balstoties uz jau iepriekš iesniegtiem dokumentiem un izsniegt jaunas izziņas, tādējādi organizējot klientu plūsmu sociālajos dienestos un neradot neapmierinātību starp klientiem.
49. pants
Ja attiecībā uz personu, kurai šā likuma darbības laikā veicami īpaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, pieņemts policijas lēmums par nošķiršanu vai tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas aizliedz atrasties mājoklī, un tā pati nav spējīga nodrošināt pašizolāciju, pašvaldība iespēju robežās nodrošina šai personai pašizolācijas vietu. Persona (izņemot personu ar invaliditāti un personu, kura atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu) sedz izdevumus, kas saistīti ar pašizolācijas vietas nodrošināšanu.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Likuma "Par policiju" 12. panta pirmās daļas 10.1 punkts nosaka, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus, atbilstoši dienesta kompetencei ir tiesības, ja pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, var nodarīt kaitējumu šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošas personas (turpmāk – aizsargājamā persona) dzīvībai, brīvībai vai veselībai, uz rakstveida pieteikuma pamata pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu pilngadīgai personai, kura rada draudus, atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties šajā mājoklī un tā tuvumā (turpmāk – policijas lēmums par nošķiršanu) tuvāk par lēmumā noteikto attālumu uz laiku līdz astoņām dienām no lēmuma pieņemšanas brīža. Policijas lēmumā par nošķiršanu var noteikt arī aizliegumu personai, kas rada draudus, kontaktēties ar aizsargājamo personu.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.47 panta pirmo daļu tiesa var lemt par vairākiem pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļiem, tai skaitā tādu līdzekli, kas liedz atrašanos mājoklī, kur ir neizbēgama saskare ar vardarbībā cietušo personu, proti, pienākumu atbildētājam atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo prasītājs, un aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā.
Vienlaikus Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumi Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" nosaka personu loku, kurām jāveic īpaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, proti, tās ir personas, kuras ieradušās no attiecīgajām ārvalstīm, personas, kuras Slimību profilakses un kontroles centrs ir noteicis kā Covid-19 infekcijas slimības kontaktpersonas un personas, kurām laboratoriski apstiprināta Covid-19 diagnoze un kuru veselības stāvoklis pieļauj ārstēšanos mājās.
Tādējādi, no vienas puses, jānodrošina draudu novēršana, pieņemot lēmumu par nošķiršanu vai pagaidu aizsardzības līdzekli, no otras puses, jānodrošina pārējo personu drošība saistībā ar noteiktajiem epidemioloģiskajiem drošības pasākumiem. Ja persona, kura ir minēto lēmumu adresāts, ietilpst to personu lokā, kurām jāveic īpaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, pieņemot attiecīgo lēmumu, jābūt nodrošinātai vietai, kurā tā var izpildīt pašizolācijas (mājas karantīnas) pienākumu.
Ievērojot tomēr to, ka ne visām personām pašām būs iespējams pašizolēties ārpus savas dzīvesvietas, pašvaldība iespēju robežās nodrošinās šo personu ar vietu, kurā tā var pašizolēties. Tāpat personai, izņemot personu ar invaliditāti un personu, kura atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu, ir noteikts pienākums segt pašvaldībai izdevumus, kas saistīti ar pašizolācijas vietas nodrošināšanu.
Tāpat, lai tiktu nodrošināta tiesību normas efektīva piemērošana, ir nepieciešama institūciju mērķtiecīga un ātra sadarbība.
50. pants
(1) Par šajā likumā un uz šā likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikto izolācijas vai karantīnas, vai pulcēšanās ierobežojumu neievērošanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai no divām līdz četrsimt naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no divdesmit astoņām līdz tūkstoš naudas soda vienībām.
(2) Par pagaidu personas apliecības nenodošanu izdevējiestādei šajā likumā noteiktajā termiņā piemēro brīdinājumu vai naudas sodu līdz septiņām naudas soda vienībām.
Komentē TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja Jolanta Laura:
Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 50. panta pirmajā daļā ir reglamentēta administratīvā atbildība par šajā likumā un uz šā likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikto izolācijas vai karantīnas, vai pulcēšanās ierobežojumu neievērošanu. Atbildība noteikta par tādiem pārkāpumiem, kas var radīt lielāko apdraudējumu personu veselībai. Sākotnēji atbildība bija paredzēta LAPK 42., 176.2 un 176.3 pantā. Taču 2020 gada 1. jūlijā LAPK zaudēja spēku, jo spēkā stājās Administratīvās atbildības likums, kas paredz, ka turpmāk administratīvo pārkāpumu sastāvi, par pārkāpumiem piemērojamie sodi un amatpersonu kompetence sodu piemērošanā ir reglamentēta nozaru speciālajos normatīvajos aktos.
Lai arī pēc 2020. gada 1. jūlija personas, kas neievēro valstī noteiktos ierobežojumus, kuru mērķis ir ierobežot bīstamās infekcijas slimības izplatību, varētu saukt pie administratīvās atbildības, attiecīgs regulējums jāietver nozares likumā. Likumprojektā paredzētās sankcijas ir noteiktas pēc analoģijas ar LAPK noteiktajiem sodu apmēriem. Tāpat ir saglabāta institūciju kompetence administratīvo sodu piemērošanā, proti, likumprojekts paredz, ka administratīvo pārkāpumu procesu par šā likuma 50. panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem veic Valsts policija, Veselības inspekcija vai pašvaldības policija. Saskaņā ar LAPK noteiktos administratīvos sodus par 42. pantā paredzētajiem pārkāpumiem piemēro Veselības inspekcija, savukārt par 176.2 un 176.3 pantā noteiktajiem pārkāpumiem – Valsts policija vai pašvaldības policija. Līdzīgs kompetenču sadalījums ir saglabājams arī turpmāk.44
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Lai ārkārtējas situācijas apstākļos personai nodrošinātu iespēju apliecināt savu identitāti elektroniskajā vidē un izmantot drošu elektronisko parakstu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde izsniedza personai pagaidu personas apliecību uz tās pieprasījuma pamata.
Saskaņā ar šā likuma 22. panta otro teikumu ir noteikts pienākums personai šo apliecību nodot divu mēnešu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Šāds pienākums ir noteikts, lai nodrošinātu, ka netiek lietoti lietošanai nederīgi dokumenti.
Ņemot vērā Personu apliecinošu dokumentu likumā ietverto administratīvo atbildību par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu, kas stāsies spēkā 2020. gada 1. jūlijā, analoģiska administratīvā atbildība ir paredzēta arī par pagaidu personas apliecības nenodošanu izdevējiestādei noteiktajā termiņā, proti, persona ir sodāma ar brīdinājumu vai ar naudas sodu līdz 35 eiro.
51. pants
(1) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 50. panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem veic Valsts policija, Veselības inspekcija vai pašvaldības policija.
(2) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 50. panta otrajā daļā minēto pārkāpumu veic Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.
Komentē IeM valsts sekretāra vietnieks, Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš:
Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 50. panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem veiks Valsts policija, Veselības inspekcija vai pašvaldības policija, jo šīs ir tās iestādes, ka saskaņā ar šā likuma 6. pantu veic to personu uzraudzību, kurām noteikta mājas karantīna vai izolācija saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu.
Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 50. panta otrajā daļā minētajiem pārkāpumiem veiks tikai Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, jo šī iestāde ir tā, kura izdeva personas pagaidu apliecība, un šajā iestādē tā ir arī nododama.
Pārejas noteikumi
1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" (Latvijas Vēstnesis, 2020, 67.B, 88.B nr.).
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas vairs nav pamatojuma tāda likuma spēkā esamībai, kurš regulē iestāžu darbību ārkārtējās situācijas laikā, tādējādi likumā paredzēts, ka līdz ar likumprojekta spēkā stāšanos spēku zaudē Covid-19 iestāžu likums.
2. Līdz 2020. gada 30. jūnijam administratīvā soda – administratīvais arests – izpildi neveic.
Komentē TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja Jolanta Laura:
Likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 11. pantā noteikts, ka administratīvā soda – administratīvais arests – izpilde neatkarīgi no soda izciešanas noilguma termiņa tiek atlikta. Administratīvais arests, kurš šā iemesla dēļ netiek izpildīts un kuram iestājies noilgums, pēc ārkārtējās situācijas beigām nav izpildāms. Administratīvās atbildības likums,45 kurš stājā spēkā 2020. gada 1. jūlijā, vairs neparedz tādu administratīvo sodu kā administratīvais arests. Ievērojot to, ka šāds soda veids turpmāk netiek paredzēts, būtiski ir pievērst uzmanību Administratīvās atbildības likuma 4. panta regulējumam par likuma spēku laikā, proti, minētā likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka normatīvajam aktam, kas atzīst administratīvo pārkāpumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas attiecas uz pārkāpumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā normatīvā akta spēkā stāšanās dienas. Šajā gadījumā darbojas princips – nav soda bez likuma (nullum crimen, nulla poena sine lege), kas nostiprināts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. panta 1. punktā, kuru savos spriedumos ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Proti, minētais princips ir attiecināms uz sodiem, kam ir kriminālsoda sankcijas raksturs, tajā skaitā uz administratīvo arestu.
Ievērojot to, ka likumdevējs ir izvēlējies šajā gadījumā Administratīvās atbildības likumā pārejas noteikumus neparedzēt, Administratīvās atbildības likuma 4. panta otrā daļa darbojas pati par sevi. Tas nozīmē, ka pēc 2020. gada 1. jūlija administratīvo arestu vairs nevar ne piemērot, ne izpildīt. Visas uzsāktās lietas ir jāizbeidz, un jaunas nedrīkst uzsākt. Ja administratīvā aresta izpilde ir uzsākta un daļēji izpildīta, pēc 2020. gada 1. jūlija administratīvā aresta izpilde ir jāpārtrauc.
Ievērojot to, ka laika posmā no Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma spēkā stāšanās dienas līdz 2020. gada 30. jūnijam vēl bija spēkā LAPK, kurš paredzēja tādu soda veidu kā administratīvais arests, tiesiskās skaidrības nodrošināšanai Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā ir ietverts pārejas noteikums, kas uzsver, ka līdz 2020. gada 30. jūnijam administratīvā soda – administratīvais arests – izpildi neveic.
3. Šā likuma 20. panta ceturtās daļas prasību neklātienes apspriešanas laikā nodrošināt interesentiem iespēju uzdot jautājumus un saņemt atbildes, izmantojot tiešsaistes videokonferences sarunu rīku vai citu tiešsaistes sarunu rīku, nepiemēro, ja vides normatīvajos aktos noteiktā publiskā apspriešana izsludināta līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.
Komentē VARAM Juridiskā departamenta direktors Madars Laurs:
Vides normatīvie akti, kas noteic sabiedrisko apspriešanu kārtību, paredz, ka sabiedrība par līdzdalības iespējām tiek savlaicīgi informēta, tai skaitā ar publikāciju laikrakstā, informējot par laiku un vietu, kur būs iespējams iepazīties ar informāciju un dokumentiem, kā būs iespējams saņemt atbildes uz interesējošiem jautājumiem. Ņemot vērā, ka nosacījumi neklātienes sabiedriskās apspriešanas organizēšanai tiek papildināti arī ar jautājumu uzdošanas iespēju tiešsaistes sarunu rīkā, nepieciešams paredzēt pārejas noteikumu tām neklātienes apspriešanām, kas ārkārtējās situācijas laikā būs jau izsludinātas un uzsākušās, jo par šīm apspriešanām paziņojumi būs jau publicēti vai piecu dienu apspriešana un jautājumu uzklausīšana būs jau notikusi bez nosacījuma par tiešsaistes sarunu rīku, tādēļ tās būtu jāizsludina un jārīko atkārtoti.
4. Lietas, kuru izskatīšana saskaņā ar likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 4. panta pirmo un trešo daļu un 5. panta pirmo, otro un piekto daļu uzsākta rakstveida procesā, pabeidz izskatīt rakstveida procesā.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Diemžēl pārejas noteikumu 4. punktā ir ieviesusies tehniska neprecizitāte atsaucēs – ir nepieciešams atsaukties uz likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 4. panta otro, nevis pirmo daļu, jo regulējums par to, ka tiesa var skatīt civillietas rakstveida procesā, norādīts likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 4. panta otrajā daļā. Minētais nozīmē, ka tiesību normas piemērotājam šīs abas normas ir jāvērtē pēc jēgas un būtības, saprotot, ka likumdevējs likuma izdošanas laikā ir pieļāvis tehnisku kļūdu, atsaucoties uz likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 4. panta pirmo daļu.Tādējādi tiek nodrošināta tiesību normu piemērošana, kopsakarā vērtējot abu likumu tiesību normas saturus pēc to būtības.
Komentē TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja Jolanta Laura:
Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma pārejas noteikumu 4. punktā noteiktais, ka lietas, kuru izskatīšana saskaņā ar likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 5. panta pirmo, otro un piekto daļu uzsākta rakstveida procesā, pabeidz izskatīt rakstveida procesā, ir nepieciešams, lai neradītu pārmērīgu slogu institūcijām (amatpersonām), tiesām, kas izskata administratīvo pārkāpumu lietas, un administratīvajām komisijām, kas izskata lietas par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu. Ja minētās institūcijas (amatpersonas) jau ir nozīmējušas lietas izskatīšanu vai uzsākušas lietas izskatīšanu rakstveida procesā, tad tās turpina pabeigt darbu rakstveida procesā.
5. Šā likuma 19. pantā noteikto samaksu veic no Tieslietu ministrijas apakšprogrammā 03.03.00 "Juridiskās palīdzības nodrošināšana" Juridiskās palīdzības administrācijai piešķirtajiem līdzekļiem saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu 2020. gadam", novirzot šim mērķim finansējumu, kas nepārsniedz 12 000 euro.
Komentē TM Tiesu sistēmas politikas departamenta direktora vietniece Eva Krjukova:
Likuma 19. pantā minēto juridisko konsultāciju sniegšana tiek nodrošināta esošo budžeta līdzekļu ietvaros, un to organizēšanai tiek novirzīta limitēta summa – 12 000 eiro.
6. Ja to pieļauj epidemioloģiskās drošības prasības, ieslodzījuma vieta viena mēneša laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas nodrošina:
1) pamudinājuma – ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju – izpildes uzsākšanu rindas kārtībā;
2) interešu un neformālās izglītības programmu īstenošanas atjaunošanu;
3) notiesāto laulības reģistrācijas atjaunošanu;
4) iepriekš saskaņojot ar attiecīgo darba devēju, atļauju notiesātajam atstāt atklāto cietumu nodarbinātības ietvaros;
5) atļauju atklātajos cietumos esošajiem notiesātajiem uzņemt pie sevis viesus;
6) tās komisijas darbības atsākšanu, kura lemj par notiesāto ar brīvības atņemšanu uz visu mūžu (mūža ieslodzījums) pārcelšanu uz telpām, kurās slēgtajā cietumā sodu izcieš notiesātie, kuri nav notiesāti uz visu mūžu;
7) ieslodzītajiem paredzēto pienesumu pieņemšanas atsākšanu.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Šajā punktā noteikti nepieciešamie termiņi ieslodzījuma vietām, lai tās spētu samērīgā veidā nodrošināt ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu un atgriešanos pie ierastās prakses.
7. Valsts probācijas dienests viena mēneša laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas:
1) pārskata probācijas klientiem noteiktos ierobežojumus un atceļ tos, ja tie noteikti, pamatojoties uz valstī izsludināto ārkārtējo situāciju un vairs nav nepieciešami;
2) uzsāk organizēt kriminālsoda – piespiedu darbs – un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – sabiedriskais darbs – izpildi probācijas klientiem, kuriem uz ārkārtējās situācijas laiku tā izpilde tika apturēta.
Komentē TM Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna:
Šajā punktā noteikti nepieciešamie termiņi Valsts probācijas dienestam, lai tas spētu samērīgā veidā nodrošināt ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu un atgriešanos pie ierastās prakses.
8. Šā likuma 35. pants stājas spēkā ar dienu, kad spēku zaudē likums "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību".
Komentē VARAM Juridiskā departamenta direktors Madars Laurs:
Likumā "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību" Saeima noteica, ka par droša un attālināta darba nodrošināšanu valsts pārvaldē ir atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Iepriekšminētā likuma mērķis bija valsts ekonomikas stimulēšana, nevis valsts institūciju darbība. Līdz ar to tiesību norma pēc būtības neiederējās likumā "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību". Ievērojot minēto, tā tika pārcelta uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu.
Ņemot vērā, ka abi iepriekšminētie likumi negāja vienā likumprojektu paketē, tad, lai novērstu normatīvo aktu dublēšanos, tika paredzēts, ka likumprojekta 35. pants stājas spēkā brīdī, kad spēku zaudē likums "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību".
9. Šā likuma VII nodaļa stājas spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu.
Komentē TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja Jolanta Laura:
Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma pārejas noteikumu 9. punktā paredzētais regulējums, ka likuma VII nodaļa stājas spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu (2020. gada 1. jūlijā), ir nepieciešams, jo līdz š.g. 30. jūnijam vēl bija spēkā un piemērojams LAPK regulējums, kurā tika paredzēta administratīvā atbildība par dažādiem pārkāpumiem saistībā ar Covid-19 izplatību, kā arī noteiktas kompetentās institūcijas (amatpersonas), kuras ir tiesīgas saukt personas pie administratīvās atbildības.
10. Šis likums ir spēkā tik ilgi, kamēr pastāv epidemioloģiskās drošības draudi saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Ministru kabinets vismaz reizi trijos mēnešos sniedz Saeimai ziņojumu par epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Saeima atzīst šo likumu par spēku zaudējušu ar atsevišķu likumu.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Likuma 1. pants noteic, ka likuma mērķis ir atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām, paredzot atbilstošu pasākumu kopumu, kas nodrošina ar sabiedrības veselības un drošības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts un pašvaldību institūciju darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī. Likums nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai pēc Covid-19 infekcijas izplatības radītās ārkārtējās situācijas atcelšanas. Minētais likuma mērķis un darbības joma norāda, ka šis likums regulē posmu pēc ārkārtējās situācijas, lai valsts iestāžu un privātpersonu tiesību un pienākumu apjoms būtu pielāgots situācijai, kad valstī joprojām turpina izplatīties Covid-19 infekcija. Būtībā likums ir izstrādāts, lai regulētu konkrētu laika posmu, nevis ieviestu pastāvīgu regulējumu.
Likuma pārejas noteikumu 10. punkts apliecina likumdevēja nolūku par šā likuma darbības pagaidu raksturu, nosakot tā spēkā esamības nosacījumu, proti, tas ir spēkā, kamēr pastāv epidemioloģiskās drošības draudi saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Lai likumdevējs būtu informēts par aktuālo situāciju un apzinātu likuma darbības vai izmaiņu nepieciešamību, Ministru kabinets sniedz Saeimai ziņojumu par epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Nepieciešamības gadījumā, reaģējot uz Covid-19 infekcijas izplatības izmaiņām, Ministru kabinets var sniegt ziņojumu arī biežāk, taču tas jāsniedz vismaz reizi trijos mēnešos. Kad epidemioloģiskās drošības draudi saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību vairs nepastāvēs, Saeima pieņems likumu, ar kuru Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums tiks atzīts par spēku zaudējušu.
Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.
Komentē TM Valststiesību departamenta Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste Liene Zariņa:
Saskaņā ar Satversmes 69. pantu Valsts prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā desmitā dienā un ne vēlāk kā divdesmit pirmā dienā pēc to pieņemšanas. Likums stājas spēkā četrpadsmit dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits termiņš. Likuma spēkā stāšanās termiņš noteikts, lai tas sakristu ar Covid-19 infekcijas izplatības radītās ārkārtējās situācijas atcelšanas brīdi. Valsts prezidents likumu izsludināja 2020. gada 9. jūnijā, un tas stājās spēkā 2020. gada 10. jūnijā.
1. Latvijas Vēstnesis, 09.06.2020., Nr. 110A.
2. Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli. Latvijas Vēstnesis, 27.03.2013., Nr. 61.
3. Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību. Latvijas Vēstnesis, 04.04.2020., Nr. 67B.
4. Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību. Latvijas Vēstnesis, 21.03.2020., Nr. 57B.
5. Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu". Latvijas Vēstnesis, 12.03.2020., Nr. 51A.
6. Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43.
7. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997., Nr. 143/144.
8. Piemēram, 2020. gada 20. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā Nr. 201/17 Magyar Kétfarkú Kutya Párt pret Ungāriju, 93. rindkopa; arī 2017. gada 18. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. Nr.40927/05 Bože pret Latviju, 74. rindkopa.
9. Par sapulcēm, gājieniem un piketiem. Latvijas Vēstnesis, 30.01.1997., Nr. 31/32.
10. Administratīvā procesa likums. Latvijas Vēstnesis, 14.11.2001., Nr. 164; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 13.12.2001., Nr. 23.
11. Epidemioloģiskās drošības likums. Latvijas Vēstnesis, 30.12.1997., Nr. 342/345,.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 05.02.1998., Nr. 3.
12. Informācija no Informatīvā ziņojuma par pamatprincipiem un kritērijiem, kuriem iestājoties varētu lemt par Covid-19 izplatības ierobežošanai ieviesto pasākumu mazināšanu vai atcelšanu. Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija protokollēmuma Nr. 28 51 §.
13. Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktu principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku un Pārtikas aprites uzraudzības likums. Latvijas Vēstnesis, 06.03.1998., Nr. 60/61; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 02.04.1998., Nr. 7.
14. Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums. Latvijas Vēstnesis, 06.07.2005., Nr. 104; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 28.07.2005., Nr. 14.
15. Par sapulcēm, gājieniem un piketiem. Latvijas Vēstnesis, 30.01.1997., Nr. 31/32.
16. Likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību". Latvijas Vēstnesis, 04.04.2020., Nr. 67B.
17. Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums. Latvijas Vēstnesis, 09.06.2020., Nr. 110A.
18. Likumprojekta "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums" anotācija. Pieejama: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/C0F7B89859934871C22585770022A499?OpenDocument
19. Turpat.
20. Turpat.
21. Noteikto maksu apmērs ir šāds: par termiņu pagarināšanu saskaņā ar Patentu likuma 44. pantu – 25 eiro; par termiņu pagarināšanu saskaņā ar Preču zīmju likuma 46. panta pirmo daļu, par Dizainparaugu likuma 32. pantā minētā termiņa pagarināšanu – 30 eiro; par lietvedības turpināšanu pēc termiņa neievērošanas saskaņā ar Patentu likuma 45. pantu, par lietvedības turpināšanu saskaņā ar Preču zīmju likuma 47. panta otro daļu un par Dizainparaugu likuma 32. pantā minētā termiņa atjaunošanu – 45 eiro; papildmaksa par reģistrācijas atjaunošanu sešu mēnešu laikā pēc reģistrācijas termiņa beigām – 70 eiro; par tiesību atjaunošanu saskaņā ar Patentu likuma 46. pantu, kā arī papildu maksa preču zīmes, kolektīvās zīmes vai sertifikācijas zīmes reģistrācijas atjaunošanai saskaņā ar Preču zīmju likuma 45. panta piekto daļu – 90 eiro.
22. Likums "Par pašvaldībām", 45. pants. Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., Nr. 61. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57255
23. Tas nozīmē, ka šo pašvaldību saistošie noteikumi ir pieejami www.vestnesis.lv un www.likumi.lv.
24. Likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību". Latvijas Vēstnesis, 04.04.2020., Nr. 67B. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/313730/redakcijas-datums/2020/05/09
25. Epidemioloģiskās drošības likums, piem., 2., 4., 8., 9., 36. panta pirmās daļas 7. punkts, 36.2 pants un 40. panta otrā daļa. Latvijas Vēstnesis, 30.12.1997., Nr. 342/345. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/52951
26. Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu". Latvijas Vēstnesis, 12.03.2020., Nr. 51A. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/313191/redakcijas-datums/2020/06/03
27. Tieslietu ministra 2020. gada 15. aprīļa rīkojums Nr. 1-1/102 "Par atvieglojumu piemērošanu to novada domju saistošo noteikumu publikācijai oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", kuri izdoti ārkārtējās situācijas laikā īstenojamo pasākumu noteikšanai". Latvijas Vēstnesis, 16.04.2020., Nr. 74. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/313991
28. Tematiskais atvērums "Covid-19 pašvaldībās". Pieejams: https://likumi.lv/ta/tema/covid-19-pasvaldibas
29. 2020. gada 14. marta Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2020/402, ar ko uz noteiktu ražojumu eksportu attiecina prasību uzrādīt eksporta atļauju. OV L 77I, 15.03.2020., 1.–7. lpp.
30. 2020. gada 23. aprīļa Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2020/568, ar ko uz noteiktu ražojumu eksportu attiecina prasību uzrādīt eksporta atļauju. OV L 129, 24.04.2020., 7.–15. lpp.
31. Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likums. Latvijas Vēstnesis, 15.05.2018., Nr. 94.
32. Padomes Direktīva (ES) 2015/637 (2015. gada 20. aprīlis) par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs un ar ko atceļ Lēmumu 95/553/EK.
33. Ārlietu ministra 2020. gada 11. jūnija rīkojums LV-126 "Par konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanas kārtību". Latvijas Vēstnesis, 12.06.2020., Nr. 113.
34. Ministru kabineta 2007. gada 30. janvāra noteikumi Nr. 85 "Noteikumi par Latvijas Republikas diplomātiskajām pasēm". Latvijas Vēstnesis, 02.02.2007., Nr. 20.
35. Ministru kabineta 2012. gada 3. aprīļa noteikumos Nr. 239 "Noteikumi par Latvijas Republikas dienesta pasi". Latvijas Vēstnesis, 05.04.2012., Nr. 55.
36. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums. Latvijas Vēstnesis, 18.12.2009., Nr. 199.
37. Ministru kabineta 2010. gada noteikumi Nr. 602 "Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēriem diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonām (darbiniekiem), valsts tiešās pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), karavīriem, prokuroriem un sakaru virsniekiem par dienestu ārvalstīs un to izmaksas kārtību". Latvijas Vēstnesis, 02.07.2010., Nr. 104.
38. Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru"" (Nr. 723/Lp13) atbalstīts Saeimas Juridiskās komisijas 2020. gada 2. jūnija sēdē. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webAll?SearchView&Query=([Title]=*Uz%C5%86%C4%93mumu+re%C4%A3istru*)&SearchMax=0&SearchOrder=4
39. Uzreiz jāsaka, ka tuvākajos mēnešos ieslodzīto skaits pieaugs, jo ārkārtējās situācijas laikā bija apturēta īslaicīgās brīvības atņemšanas soda izpildes uzsākšana.
40. Skat.: https://www.coe.int/en/web/cpt/-/covid-19-council-of-europe-anti-torture-committee-issues-statement-of-principles-relating-to-the-treatment-of-persons-deprived-of-their-liberty [skatīts 12.06.2020.].
41. Skat.: https://www.europris.org/wp-content/uploads/2020/06/Overview-COVID-update-22-April.pdf [skatīts 12.06.2020.].
42. Skat.: https://www.vpd.gov.lv/upload/gada_parskati/parskats_2018.pdf [skatīts 12.06.2020.].
43. Skat.: https://www.cep-probation.org/covid-19-measures-and-protocols-in-probation/ [skatīts 12.06.2020.].
44. Likumprojekta "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums" anotācija. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/C0F7B89859934871C22585770022A499?OpenDocument
45. Administratīvās atbildības likums. Latvijas Vēstnesis, 14.11.2018., Nr. 225 (6311).
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
