Šajā rakstā tiks apskatīts tiesiskais regulējums attiecībā uz atjaunojamo energoresursu nozarei sniegto valsts atbalstu, izpildot Eiropas Savienības (turpmāk – ES) noteikto politiku enerģētikas nozares attīstībā.

Enerģētikas nozares veidojošā likumdošanas bāze un kopējā nozares politika ir būtiska, nosakot 21. gadsimta energoresursu lietošanu un attīstību. Enerģētikas politikas veidojošās likumdošanas mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrība sasniegtu savus enerģētiskos mērķus neatkarīgi no tā, vai runa ir par paaugstinātas energoapgādes drošību, ekonomisko ieguvumu nodrošināšanu vai vides saglabāšanu. Enerģētikas nozari veidojošos normatīvos aktus pēc būtības var iedalīt trīs pakāpēs – starptautiskie, reģionālie un nacionālie tiesību akti.¹ Katrā no šiem līmeņiem tiek veidota noteikta nozari veidojošā politika, kas neapšaubāmi ietekmē arī likumdošanas attīstību noteikta virziena politikas īstenošanā. ES ir bijusi viena no pirmajām atjaunojamo energoresursu (turpmāk – AER) nozares politikas attīstītājām un virzītājām un tieši ar ES tiesību aktu palīdzību ir veikusi nozīmīgus centienus, integrējot atjaunojamos enerģijas avotus ES kopējā enerģētikas sistēmā, tādā veidā būtiski mazinot fosilo resursu izmantošanu.

Eiropas Komisijas 2014. gada 28. jūnija paziņojumā "Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam" (2014/C 200/01)² ir noteikts – lai arī atjaunojamo energoresursu nozare tiek atbalstīta ar vairākiem ES tiesību aktiem, tomēr to īstenošana ne vienmēr nodrošina visefektīvāko tirgus darbību, un konkrētos apstākļos valsts atbalsts var būt piemērots instruments, lai sekmētu ES mērķu un saistīto valsts mērķu sasniegšanu. Būtiski, ka Eiropas Komisijas paziņojumā vienlaikus ir akcentēts: valsts atbalsts nevar būt ilgstošs un subsīdijas noteiktā laika periodā būtu jāsamazina līdz minimumam, ievērojot, ka valsts atbalsts netiek pārtraukts uzreiz, bet tiek ievēroti tirgus mehānismi. Kā piemēri tirgus mehānismiem ir minēti izsoles un konkurenci veicinošas konkursa procedūras, kurās var piedalīties visi ražotāji, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem un kas vienlīdzīgos apstākļos konkurē EEZ līmenī.

Valsts atbalsts ES dalībvalstu līmenī AER tiek sniegts galvenokārt kā:

– feed-in tarifs jeb obligātais iepirkums (turpmāk – OI),³ kas tiek īstenots lielākajā daļā ES dalībvalstu, tostarp Latvijā;

– "zaļo" sertifikātu tirdzniecība, kur uzņēmumiem ir noteikts pienākums iegādāties konkrētu skaitu "zaļo" sertifikātu;

– atbalsta sistēmas, kurās izmanto tikai konkursa procedūras, izsoles;

– sistēmas, kas balstās uz nodokļu atvieglojumiem.

Ir skaidrs, ka valsts atbalsts AER nozarei ir būtisks, it īpaši plānojot šīs nozares augošo attīstību nākotnē gan starptautiski, gan reģionāli.

Eiropas Savienības īstenotā politika un regulējošie tiesību akti AER nozarē

ES līmenī atjaunojamo energoresursu nozīme un loma turpmākās enerģētikas politikas veidošanā tika nostiprināta ar Eiropas Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu veicināšanu (turpmāk – Direktīva 2009/28/EK),⁴ ar kuru tika noteikts dalībvalstu obligāts pienākums sasniegt noteiktu procentu AER īpatsvara enerģijas bruto galapatēriņā.