18. Augusts 2020 /NR. 33 (1143)
Redaktora sleja
Labu kaimiņu atbildība

"Kurš balsoja par Tihanovsku?" – pēc šī jautājuma sapulcē kājās pieceļas pārliecinošs vairākums kāda Baltkrievijas uzņēmuma strādnieku. "Kurš balsoja par Lukašenko?" – kājās neceļas neviens. Zālē dusmīgi izsaucieni: "Kur tad ir tie 80 procenti, kuri par Lukašenko nobalsoja?"

Šādi video, neskatoties uz Baltkrievijas iestāžu bloķēto internetu, pagājušajā nedēļā nonāca globālajā tīmeklī. Tāpat arī kadri, kur redzama miermīlīgo protestu brutāla apspiešana, uz ātru roku zem klajas debess ierīkotas ieslodzījuma vietas, kur tiek spīdzināti protestētāji, fotogrāfijas no slimnīcām, kurās ārstējas ievainotie, un arī liecības par to, ka Lukašenko kaujinieki sit mediķus, kas uz ielas sniedz palīdzību viņu pašu sašautajiem un piekautajiem cilvēkiem. Izrādās, pat marles apsēju nēsāšana somā ir noziegums. Ceturtdien un piektdien tīmeklī parādījās kadri ar streikojošiem strādniekiem valsts lielākajās rūpnīcās – tieši šajos "darba kolektīvos" allaž tēvišķīgi viszinošajam diktatoram Lukašenko līdz šim ļoti patika uzstāties. Tagad strādnieku sapulcēs skanēja tas pats diktatoram adresētais lozungs, kas protestos Minskas ielās: "Ej prom!"

Lukašenko par lielu pārsteigumu ir izrādījies, ka Baltkrievijas tauta nav nedz primitīva, nedz naiva. Kaunam un dusmām par tautai vardarbīgi uzspiesto nebeidzamo kolhoza priekšsēdētāja vadonību "pēdējo pilienu" pievienojušas 9. augusta pseidovēlēšanas, pirms kurām Lukašenko kā parasti novāca no ceļa visus pretkandidātus, izņemot vienu, par kuru – atkal jau tēvišķīgi un kā parasti šovinistiski – izteicās, ka sievietei atbildīgā valsts vadīšanas nasta jebkurā gadījumā nav pa spēkam. Svetlana Tihanovska izvirzīja savu kandidatūru prezidenta vēlēšanās pēc tam, kad no vēlēšanu cīņas apcietinot tika izslēgts viņas vīrs – opozicionārs Sergejs Tihanovskis. Viņas galvenais solījums uzvaras gadījumā bija sarīkot godīgas vēlēšanas un atbrīvot politiskos ieslodzītos.

Prezidenta vēlēšanas 9. augustā, protams, nebija nedz brīvas, nedz godīgas. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, šoreiz pat nevajadzēja ārvalstu un starptautisko organizāciju atzinumus (lai gan to netrūkst).1 Falsificētie vēlēšanu "oficiālie rezultāti", saskaņā ar kuriem par Lukašenko nobalsojuši vairāk nekā 80 procenti, šoreiz acīmredzot bija tik krasā pretrunā ar reālo balsojumu, ka pacietības vadzis lūza un cilvēki bija gatavi masveida protestiem.

Brīdī, kad top šis žurnāls, ir grūti spriest, vai Lukašenko izdosies noturēties pie varas un kā kopumā attīstīsies notikumi. Diemžēl pagājušās nedēļas vidū tika ziņots par jau otro bojāgājušo protestētāju. Sabiedrības noskaņojums nav diktatoram labvēlīgs – pret viņu nostājušies ne vien tradicionālie opozīcijas aktīvisti, bet plaša sabiedrība – kultūras un tehniskā inteliģence, valstij nozīmīgo autorūpnīcu un IT nozares darbinieki, mediķi utt. Līdz ar to parastā retorika, ka stabilitāti valstī grauj ārvalstu apmaksāti "aģenti", šoreiz atkrīt. Nav zudusi arī cerība, ka Lukašenko specvienības kādā brīdi tomēr atteiktos izpildīt noziedzīgās pavēles un pārietu protestētāju pusē vai vismaz saglabātu neitralitāti. Vienlaikus diemžēl nekur nav pazudis arī risks, ka Baltkrievijas problēmas izmantos Krievija, lai ar spēka palīdzību "glābtu" tur dzīvojošos tautiešus un pilnībā "aprītu" šo savu satelītvalsti. Jāatceras, ka Baltkrievijā ir izvietotas Krievijas militārās bāzes.

Baltkrievu rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča nedēļas vidū aicināja Lukašenko labprātīgi atkāpties, "kamēr nav par vēlu". Tomēr tas diezin vai notiks, jo acīmredzot jau ir "par vēlu" – pēc vardarbības, kas vērsta pret iedzīvotājiem, Lukašenko vienīgais glābiņš būtu patvērums Krievijā (kur savas dienas jau vada no Ukrainas kaunpilni aizbēgušais Viktors Janukovičs) vai citā līdzīgā nedemokrātiskā valstī, kas atteiktos viņu izdot taisnīgai tiesai.

Ļoti daudzkas turpmāk būs atkarīgs no tā, vai baltkrievu tauta šajā izšķirošajā laikā sajutīs atbalstu no kaimiņiem – demokrātiskajām valstīm, tostarp Latvijas. Piketā pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā par mūsu kopīgajiem likteņiem spilgti atgādināja Dainis Īvāns (emocionālo uzrunu var noskatīties LTV Ziņu dienesta sociālo tīklu kontos). Diplomātiskāku, tomēr stingru pozīciju dažādos kanālos pauduši mūsu ārlietu ministrs un Valsts prezidents. Tostarp ceturtdien kopīgu paziņojumu ar aicinājumu uz situācijas mierīgu risinājumu un varas dialogu ar tautu izplatīja Lietuvas, Polijas, Latvijas un Igaunijas prezidenti.

Protams, pasaulei savu rūpju kā vienmēr pietiek – koronavīruss, sprādziens Libānā, tuvās ASV prezidenta vēlēšanas, ekonomiskā krīze utt. Uz šī fona notikumi Eiropas austrumu nomalē Baltkrievijā starptautiskajos medijos parādās kā sīki virsrakstiņi un lielākajai daļai eiropiešu, nemaz nerunājot par pasauli, paslīd garām nemanīti. Baltkrievijas tuvāko demokrātisko kaimiņvalstu pienākums ir rūpēties, lai tā nebūtu. Atcerēsimies, ka arī Baltijas valstu izlaušanos no PSRS okupācijas pasaule sākumā uztvēra ar piesardzību, skepsi un neticību un mūsu pirmie aktīvie atbalstītāji bija nevis Eiropas vai pasaules lielvaras, bet gan tuvās Skandināvijas valstis, kam rūpēja savu kaimiņu liktenis.

Жыве Беларусь!2

RAKSTA ATSAUCES /

1. Skat., piemēram, ES Augstā pārstāvja 11. augusta paziņojumu.

2. Lai dzīvo Baltkrievija!

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. Labu kaimiņu atbildība. Jurista Vārds, 18.08.2020., Nr. 33 (1143), 2.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 18. Augusts 2020 /NR. 33 (1143)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties