Kriminālprocesa likuma¹ (turpmāk – KPL) 95. panta pirmā daļa paredz, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums. Lai gan cietušā statuss ir paredzēts KPL primāri kaitējuma kompensācijai gūšanai, uz ko norāda KPL 22. pantā nostiprinātais princips, cietušais ir viens no centrālajiem procesa dalībniekiem, kura loma var izrādīties izšķiroša.

Cietušā institūts kriminālprocesā pastāv ar nolūku, lai persona, pret kuru tika pastrādāta vissmagākā darbība – noziedzīgs nodarījums, varētu panākt savu aizskarto interešu atjaunošanu. Analizējot KPL normas, kas regulē cietušā piedalīšanos kriminālprocesā, autors secina, ka cietušā institūts ir vairāk paredzēts gadījumiem, kad kaitējums ar noziedzīgu nodarījumu ir nodarīts fiziskajām personām. Juridiskās personas dalība cietušā statusā ir regulēta fragmentāri, tādēļ bieži vien praksē atklājas nepilnības. Juridiskās personas kā tiesību subjekti savas tiesības un pienākumus var īstenot tikai ar pārstāvju starpniecību, tādēļ ir būtiski izstrādāt tādu regulējumu, kas ļaus pārstāvjiem realizēt pārstāvamās personas likumīgās intereses.

Tomēr KPL, kā arī citi procesuālie likumi klusē par sekām tad, kad juridisko personu pārstāvji nerīkojas pārstāvamās personas interesēs vai rīkojas negodprātīgi, radot juridiskās personas tiesību aizskārumu, kā arī negatīvi ietekmējot KPL 1. pantā nostiprinātā mērķa īstenošanu – panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Šajā rakstā autors apskatīs jautājumus par cietušo – juridisko personu pārstāvju darbību un atbildību par savu rīcību kriminālprocesā. Ņemot vērā raksta temata specifiku, autors sniegs pārskatu par cietušā – juridiskās personas lomu kriminālprocesā un aplūkos pārstāvja funkcijas kriminālprocesā, kā arī sekas, kurām būtu jāiestājas, ja pārstāvis šīs funkcijas neveic.

1. Juridiskā persona cietušā statusā

Juridiskās personas ir tiesību zinātnes un praktiskas nepieciešamības radīti tiesību subjekti, kuru mērķis ir atvieglot civiltiesisko apgrozību.² Lai gan joprojām nav izstrādāta universāla un visās tiesību nozarēs piemērojama juridiskās personas definīcija, ērtības labad jāatzīst, ka prof. K. Baloža piedāvātā juridiskās personas definīcija vislabāk raksturo juridisko personu dabu: "Juridiskā persona ir noteiktu mērķu īstenošanai nodibināta un likumā par tiesību subjektu atzīta organizācija vai mantisko vērtību kopums, kas par savām saistībām atbild tikai ar savu, no dibinātāju un dalībnieku mantas nošķirtu mantu."³

Tādējādi var izdalīt trīs galvenās juridiskās personas pazīmes: 1) pastāv mantisko vērtību kopums; 2) šis mantisko vērtību kopums likumā noteiktajā kārtībā ir atzīts par tiesību subjektu; 3) par savām saistībām tas atbild ar savu mantu, kas ir nošķirta no dibinātāju un dalībnieku mantas. Uzreiz jāpiebilst, ka trešā pazīme neattiecas uz valsti, respektīvi, Latvijas Republiku kā sākotnējo publisko tiesību juridisko personu, kā arī mantojumu Civillikuma⁴ (turpmāk – CL) izpratnē.