Ievads

Aktuālo ziņu virsrakstos arvien biežāk tiek minēta vārdkopa "mākslīgais intelekts"¹ un apcerēta gan tā ietekme uz tautsaimniecības nozari, gan ar to saistītās ekonomiskās perspektīvas.² Vienlaikus ekonomiskās prognozes paredz, ka mākslīgā intelekta programmatūru tirgus peļņa 2025. gadā varētu pārsniegt 100 miljardu eiro robežšķirtni,³ kas savukārt visai uzskatāmi ilustrē sabiedrībā nostiprinājušos mērķi sasniegt jaunu tehnoloģisku izrāvienu, līdzīgi kā tas savulaik bija, piemēram, ar iekšdedzes dzinēja radīšanu. Lai arī vēsturiski personas atbildība saistībā ar trešajai personai nodarīto kaitējumu tika vērtēta jau ar romiešu tiesībās atzīto vispārējās atbildības modeli jeb atbildību par vainojamību (fault-based liability), industriālā revolūcija un tās ietvaros radītie mehāniskie risinājumi tās piemērošanas iespējamību izaicināja. Proti, tvaika dzinēju, dzelzceļu, paaugstinātas bīstamības avotu pielietojums un klātesamība ikdienā radīja pamatu konkrētas personas civiltiesiskās atbildības noteikšanai stingrās atbildības (strict liability) jeb t.s. bezvainas atbildības modelī. Ņemot vērā vēsturisko notikumu gaitu kopsakarā ar līdzšinējiem tehnoloģiju nozares sasniegumiem, par pamatotu var atzīt viedokli, ka turpmāka mākslīgā intelekta attīstība varētu rezultēties ar ceturto industriālo revolūciju, kas savukārt radītu izmaiņas ne tikai pasaules ekonomikā, sabiedrībā kopumā, bet arī tiesību zinātnē.⁴ Līdz ar to nevar izslēgt, ka arvien plašāks mākslīgā intelekta pielietojums ikdienā būs pamats, lai pilnveidotu pašreizējo tiesisko regulējumu, tādējādi sekmējot korektu civiltiesiskās atbildības piemērošanu par mākslīgā intelekta darbības rezultātā nodarītu kaitējumu.

I. Mākslīgā intelekta jēdzieniskā izpratne un tā izpausmes formas

Ievērojot to, ka jau šobrīd ar programmatūru starpniecību tiek īstenota kritisku funkciju izpilde, par pirmšķietami pamatotu var atzīt Eiropas Komisijas norādi, ka mākslīgais intelekts jau šobrīd ir daļa no mūsu ikdienas.⁵ Tā, piemēram, ar noteiktu programmatūru starpniecību tiek vadīti bezpilota gaisa kuģi, veiktas ķirurģiskas operācijas,⁶ aprēķināta radiācijas deva,⁷ diagnosticēta melanoma,⁸ kā arī īstenotas operācijas ar akciju iegādi un atsavināšanu biržā.⁹ Turklāt Amerikas Savienotajās Valstīs ar algoritma starpniecību pat ir vērtēta iespējamība, vai konkrēta persona īstenos noziedzīga nodarījuma recidīvu.¹⁰ Tāpat nesen publicētā Eiropas Komisijas ziņojumā "Par mākslīgo intelektu un Eiropas pieeju izcilībai un uzticamībai" pausts pieņēmums, ka mākslīgais intelekts spēs mainīt ikviena dzīvi ar uzlabojumiem dažādās nozarēs.¹¹ Tomēr, pirms sniegt turpmāku izvērtējumu par civiltiesiskās atbildības piemērošanas iespējamību mākslīgā intelekta nodarīta kaitējuma gadījumā, nepieciešams konkretizēt mākslīgā intelekta jēdzienisko izpratni.

Jāņem vērā, ka mākslīgā intelekta jēdziena definēšanas pirmsākumi ir saistāmi ar 20. gadsimta otrajā pusē pausto britu kriptogrāfa Alana Tēringa (Alan Turing) skaidrojumu, saskaņā ar kuru jebkura ierīce var tikt atzīta par "inteliģentu", ja tās izpausme ir pielīdzināma vai ir grūti nošķirama no citas personas.¹² Vispārīgi atzīts, ka mākslīgais intelekts ir cieši saistīts ar datorzinātnes jomu, kā ietvaros ar inteliģentu programmatūru starpniecību tiek automatizēta intelektuālu procesu norise.¹³ Savukārt intelektuālo procesu automatizācijas aspektā jāņem vērā, ka tā izpaužas gan kā attiecīgās programmatūras spēja mašīnmācības¹⁴ jeb pašmācības ceļā iegūt un apstrādāt nepieciešamo informāciju noteikta lēmuma pieņemšanai vai sākotnēji nezināma iznākuma paredzēšanai,¹⁵ gan arī kā mākslīgā intelekta vadītas sistēmas spēja atdarināt cilvēkam raksturīgu intelektuālo kapacitāti.¹⁶

Līdzīgi arī savulaik Stenfordas Universitātes profesors Džons Makārtijs (John McCarthy) mākslīgo intelektu ir raksturojis kā inteliģentu programmatūru izstrādāšanas zinātni,¹⁷ kas savukārt rezultējās ar diskusijām sabiedrībā par to, vai intelekts var būt vairāk nekā bioloģiskas būtnes iezīme, t.i., vai to vispār var mākslīgi radīt.¹⁸ Vienlaikus mākslīgā intelekta teorētiķu uzturētā pilnīgas autonomijas paradigma paredz, ka "gudrie" algoritmi ir spējīgi "sajust – domāt – rīkoties" bez citas personas iesaistes. Šāda nostāja korelē arī ar Oksfordas Universitātes profesora Nika Bostroma (Nick Bostrom) savulaik pausto viedokli, ka atšķirībā no citām tehnoloģijām mākslīgais intelekts nav uzskatāms vienīgi par instrumentu, bet gan kā potenciāli neatkarīgs personas aģents.¹⁹

Kā tas izriet no Eiropas Komisijas 2018. gada 25. aprīļa ziņojuma "Par mākslīgo intelektu", jēdziens "mākslīgais intelekts" ir attiecināms uz "automatizētām sistēmām, kas spēj demonstrēt inteliģentu rīcību, veicot nepieciešamo apkārtējās vides analīzi un darbojoties autonomi, tādējādi sasniedzot noteiktu mērķi [..] mākslīgā intelekta vadītas sistēmas var būt gan tādas, kas izriet no programmatūras, darbojoties vienīgi virtuālajā vidē (piemēram, balss asistenti, attēla analizēšanas programmatūras, meklētāja programmatūras, runas un sejas atpazīšanas sistēmas), gan tādas, kas var būt iestrādātas citās ierīcēs (piemēram, modernizētos robotos, autonomos transportlīdzekļos, bezpilota gaisa kuģos u.