Ievads

1989. gadā profesors Rasels Ekhofs (Russell Ackoff, 1919–2009)¹ noformulēja informācijas attīstības hierarhisko kvadriādi – dati – informācija – zināšanas – gudrība, kuru mēs centīsimies izskaidrot raksta saturā, nonākot līdz informācijai kā tiesiski aizsargājamai vērtībai un kiberdrošībai kā instrumentam šīs vērtības aizsardzībai. Kiberdrošība ir viens no mūsdienās visbiežāk apspriestajiem jautājumiem. Pētījumi vairāk ir saistīti ar datorikas, pārvaldības, militāro un politikas zinātni, bet daudz mazāk šis jautājums tiek analizēts no tiesību zinātnes viedokļa. Drošību un kiberdrošību raksturo kā procesa, kura rezultātā tiek sasniegts zemākais iespējamais apdraudējuma līmenis noteiktā laikā un teritorijā (telpā), galarezultātu. Kiberdrošību no tiesību viedokļa ir iespējams definēt gan sašaurināti, gan arī paplašināti. Rakstā koncentrēti tiks apskatīta kiberdrošība no abām pozīcijām un analizēti to raksturojošie elementi un problemātika.

Drošības jēdziens tiesību sistēmā

Latvijā drošības definīcija sniegta Nacionālās drošības likumā.² Likuma 1. pants nosaka: "Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte." No minētā panta izriet, ka drošība ir stāvoklis, kuru nodrošina valsts un sabiedrības vienotu mērķtiecīgu, juridisku, tehnisku un organizatorisku pasākumu komplekss. Drošība ir nepieciešama, lai valsts garantētu sabiedrībā tiesiskumu un taisnīgumu. Satversmes tiesa ir atzinusi: "Tiesiskuma princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai un arī pašam likumdevējam."³ Savukārt "taisnīguma princips demokrātiskā tiesiskā valstī tiek uzskatīts par visu valsts likumu galveno mērķi",⁴ jo likums nedrīkst nesamērīgi ierobežot personu pamattiesības. Tādējādi demokrātiskā tiesiskā valstī drošība iespējama tikai tad, ja sabiedrībā tiek garantētas cilvēktiesības un ievēroti vispārīgie tiesību principi. Tomēr jāuzsver, ka drošība nekad nevar būt absolūta. Tā vienmēr būs vērtējama kā minimālais apdraudējuma stāvoklis noteiktā telpā un laikā.

Kiberdrošība

Kiberdrošība ir vispārējās drošības sastāvdaļa, tā ir saistīta ar kibernētiski matemātiski modelētu pasauli, kuras pamatu veido automatizēts [digitalizēts] datu apstrādes process (elektronu plūsma) un ar to saistītie tehniskie un informatīvie resursi, tostarp programmatūras, infrastruktūra un to lietotāji.