3. Novembris 2020 /NR. 44 (1154)
Skaidrojumi. Viedokļi
Noilguma piemērošana ex officio
16
Mg. iur.
Jānis Zeltiņš
SIA "Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde" administratīvais direktors 
Bc. oec.
Iveta Zeltiņa
SIA "JZ Consulting" juriste 

Ievads 2020. gada jūlija žurnālā "Juridiskie Padomi" publicēts raksts "Noilguma iestāšanās pārbaude pēc tiesas iniciatī­vas".1 Rakstā izteikts viedoklis, ka nav vienotas tiesu prakses jautājumā par noilguma piemērošanas pamatu, proti, vai tas ir piemērojams tikai pēc puses iebilduma, vai arī tiesai tas jādara ex officio. Augstākās tiesas priekšsēdētājs, reaģējot uz šo spriedumu analīzi, atzīst, ka problēma patiešām pastāv un, ...

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2021.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
16 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
A.Strupišs
8. Novembris 2020 / 14:47
0
ATBILDĒT
Ņemot vērā izraisījušos diskusiju, izskatās, ka prasās pēc papildu paskaidrojuma par šo manu vēstuli.

Pirmkārt, tajā nav ne vārda par to, kā noilgums būtu jāpiemēro. Runa ir tikai par to, ka (a) tiesām ir jāņem vērā judikatūra (CPL 5(6)), (b) no judikatūras drīkst atkāpties tikai ar motivāciju, (c) vēstulē minētajos spriedumos atkāpšanās notikusi, bet motivācijas nav.

No iepriekš minētā, manuprāt, ir iespējams tikai viens secinājums: tiesas pārkāpj CPL 5(6). Tā kā kasācijas tiesas galvenā funkcija ir vienotas tiesu prakses nodrošināšana, tad man kā Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir pienākums to veicināt, un, kad manā rīcībā nonāca šī informācija, nevarēju uz to nereaģēt.

Līdz ar to noilguma jautājums pēc būtības nav ticis aplūkots un šajā aspektā paliek atklāts. Jautājums ir - kad un kā tas nonāks tiesās.

Man personiski tuvāka šķiet koncepcija par noilgumu kā kreditora un parādnieka savstarpējo attiecību jautājumu, jo tas sasaucas ar vienu no civiltiesību stūrakmeņiem - saistību aizsardzības principu. Ja parādnieks neiebilst un gatavs samaksāt, tad to Civillikums neliedz arī pēc noilguma, un noilgums šādos gadījumos nespēlē nekādu lomu (CL 1911). Būtībā tā nav tīra saistību izbeigšanās, tā ir kaut kāda "kvazi-izbeigšanās", un kā tāda, jo vairāk ņemot vērā civiltiesību principus, tā, manuprāt, jātulko par sliktu parādniekam, jo saistību izpilde vispārīgi jāveicina. Doktrīnā šajā kontekstā sastopams t.s. “dabiskās saistības” koncepts, kurš Latvijā nav dziļi pētīts.
Tas perfekti atbilst arī procesuālajiem dispozitivitātes un sacīkstes principiem: tiesā katrs ceļ galdā to, kur uzskata par nepieciešamu, un katram jāpierāda tas, uz ko viņš atsaucas.

Dreikas kunga komentārā minētais "gribi savu prasījumu, atgādini par to", protams, ir vietā, taču precīzi tikpat labi vietā ir arī pretējais - "gribi noilgumu - atsaucies uz to". Un diez vai te ir pamats strīdēties par to, kurš no šiem diviem ir sarežģītāks, labāks utt. Runa ir tikai par to, no kāda starta punkta mēs izejam: no kreditora aizsardzības vai no parādnieka aizsardzības. Kāpēc esmu tendēts skatīties uz to no kreditora skatupunkta, es jau iepriekš pastāstīju.

Tas par noilgumu plašākā nozīmē kā tādu. Tagad par patērētājiem, kas ir īpašs gadījums. Piekrītu, modernajās civiltiesībās tiesisko attiecību vājākās puses aizsardzības principam ir nozīme, un tas izpaužas patērētāju tiesības regulējošajos normatīvajos aktos. Balstoties uz EST judikatūru, tiesas ex oficio pārbauda negodīgu līgumu noteikumu pastāvēšanu patērētāju līgumos (lai gan arī ne absolūti). Tas var dot zināmu pamatu runāt par noilguma atšķirīgu traktējumu attiecībā uz patērētāja saistībām.
A.Strupišs > A.Strupišs
8. Novembris 2020 / 14:48
0
ATBILDĒT
(turpinājums)

Uz pirmo acu uzmetienu tomēr šķiet, ka negodīgi līguma noteikumi nav gluži tas pats, kas neatsaukšanās uz noilgumu. Jo, es vēl saprastu to, ka patērētājs savas "mazspējas" dēļ tiešām var tikt ievilināts negodīgā darījumā, jo viņam nav speciālo zināšanu utt., tad es tomēr nevaru pieņemt to, ka patērētājs varētu nezināt, ka viņam ir jāmaksā par preci, par pakalpojumu utt. Iespējams, var būt ļoti specifiski izņēmuma gadījumi, kad patērētājs to tiešām varētu nezināt, taču normālos apstākļos patērētājs zina, ka viņam jāmaksā, jo tā ir parastā lietu kārtība kapitālistiskā tirgus ekonomikā. Piemēram, kā mūsdienās dzīvokļa īpašnieks var nezināt, ka viņam ir jāmaksā par, piemēram, elektrību vai atkritumu izvešanu? Var būt strīds par maksājuma apmēru, bet ne jau par maksājumu kā tādu. Un te sākas bažas par patērētāja labticīgumu, un negodprātīga tiesību izlietošana diez vai var būt labs pamats noilguma piemērošanai. Turklāt parasti šie gadījumi attiecas uz daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu, kur par atsevišķajiem nemaksātājiem tāpat beigās ir spiesti samaksāt visi pārējie – labticīgie maksātāji.
Jebkurā gadījumā, ja mēs skatāmies uz jautājumu pēc būtības, tas ir joprojām atklāts diskusijai. Turklāt, gan tiesu prakses, gan likumdošanas aspektā. Ja tiesa, pārbaudot konkrētos faktiskos apstākļus, konstatē, piemēram, ka ir pamats piemērot noilgumu ex oficio attiecībā uz patērētāju, tai neviens nevar to liegt, ja tas tiek pienācīgi pamatots saskaņā ar likumu.
Savukārt attiecībā uz tiesību normām būtu jāapsver vismaz divi jautājumi. Pirmais, vai 10 gadu noilgums nav pārāk garš XXI gadsimtam ar tam raksturīgo informācijas aprites un komunikāciju ātrumu. Iespējams, 10 gadu noilgums varētu pastāvēt kādās īpaši nozīmīgās attiecībās, taču kā vispārējais termiņš tas, manuprāt, neatbilst mūsdienām. Otrkārt, derētu padomāt, vai noilgums nebūtu jāsasaista ne vien ar saistības galīgās nodibināšanas brīdi, bet arī ar brīdi, kad kreditors objektīvi spēj izlietot savas tiesības. Un tad, iespējams, noilgums varētu būt pavisam īss, jo arī kreditora rīcība, apzinoties savas prasījuma tiesības, bet tās nerealizējot bez sevišķa iemesla, nerada priekšstatu par saprātīgu rīcību un nestiprina tiesisko drošību. Starp citu, šajā aspektā, šķiet, vācu tiesu prakse ir gājusi tālāk, papildus noilgumam ieviešot “tiesību zuduma” (Verwirkung) konceptu, ja tās bez sevišķa iemesla netiek labticīgi izmantotas. Tas papildus diskusijai.
Zanda
6. Novembris 2020 / 11:02
0
ATBILDĒT
Aicinu interesentus izlasīt Zandas Dāvidas rakstu "Sacīkstes princips un patērētājs" (Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”, 2019, 265.-273. lpp. Pieejams: https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Juridiskas-konferences/Jur.konf-77_Raksti.pdf). Tas runā par 3 gadu noilguma nepiemērošanu attiecībā uz patērētāju kā negodīgu komercpraksi, un tiesas pienākumu ex officio to piemērot patērētāju lietās. Labprāt dzirdētu kolēģu viedokli par rakstā izvirzītajiem secinājumiem.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 13
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Civilprocesa likums
— likumi.lv —
Civillikums
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties