Bez šaubām situācija, ka 2020. gadā joprojām ir jārisina Saeimas acīmredzamās juridiskās tehinkas problēmas ir absurda. Tomēr reālu piedāvājumu tam, ko nozīmē tiesību normas "skaidrība" autora rakstā neredzu. Uz jautājumu "Jūs taču gribat skaidras normas" tāpat kā uz jautājumu "Jūs taču gribat rīkoties labi/taisnīgi/pareizi" parasti atbilde būs apstiprinoša, Protams, šībrīza stāvoklis nekādā gadījumā nav optimāls un autora risinājums, kas piedāvā uzlabot tieši likumdošanas procesu, padarot to balstītu uz faktiem, bez šaubām, ir ļoti atbalstāms (vienīgi atsauces uz Satversmes tiesas atziņām nav tik pārliecinošas un precīzāk, manuprāt, būtu sākt ar 1936. gada ordo manifestu un Böhm, Eucken un Grossmann-Doerth darbiem). Tomēr aplūkojot tikai procesuālo pusi un nepievērošoties tiesību normas interpretācijas un juridiskās izglītības jautājumiem šis piedāvājums nav pilnīgs un problēmu nerisina. Bez šaubām, sagatavošanas materiāli ir neatņemama tiesību normas konteksta daļa un tādēļ palīdz iegūt pietiekami aptuvenas zināšanas par kādas tiesību normas saturu, tomēr kāda no tiem ir jēga, ja kāds nav pamanījis, ka "Dievs ir miris" un metafiziska judeo-kristiešu strukturālisma attieksme pret to, kas ir tiesību norma un tadēļ to, ka Bībeles iztulkošanas metodes (hermeneitiku) modernismā īsti neiederas. Savukārt lielākā daļa kritikas par "gramatiskās metodes" piemērošanu, ir balstīta 1) par to, ka tiesību piemērotājiem vispār nav konceptuālas un sistēmiskas izpratnes par to, ko viņi dara (galvenokārt nespēja nosķirt tekstu kā normas izpausmi no normas) tai skaitā to, ka nevienu neinteresē ko viņi domā par to, ko tiesību normas izpausmē lietotie vārdi nozīme (neizprante par to cik komunikācija patiesībā ir sarežģīta) vai to, ka Saeima, nevis izdevniecība "Zvaigzne ABC" nosaka, to kāds ir tiesību normas saturs (piešķir vārdiem nozīmi), 2) atteikums apmierināt kādas puses subjektīvu interesi kāda tiesību normā "kaut ko ielasīt". Autors, uzturot Latvijas "tiesību zinātnē" pastāvošo pilnīgi aplamo izpratni par to, kas ir "pozitīvisms", neiesaistās diskusijā par to kā lai kāds, nebalstoties uz autoritāti balstītiem argumentiem, noskaidro kādas tiesību normas saturu. Nejau pozitīvisms, bet gan konceptuālas, dziļās izpratnes, ieinteresētības un arī ...ehh..godīguma pret sevi, tai skaitā cieņas pret savu darbu... kā arī sistēmiskās problēmas - konkurētspējīga atalagojuma un darba apstākļu nodrošinājumu trūkums ir iemesls piemērošanas problēmām un lielajam tiesību normu skaitam, savukārt, akadēmiskajā vidē pastāvošie sofijismi šai problēmai vairāk kaitē nekā palīdz. Citiem vārdiem, kamēr juridiskā izglītība būs balstīta uz metodēm, kas pasaulei bez Dieva mēģina iemācīt to, kā lasīt Dieva vārdus un kura lasījumus klausīties un kurus nē un "tiesību zinātne" uz strauji savu autoritāti zaudējošo vācu dogmātiku, nevis uz modernisma humānisma idejām, jeb atteiksies iesaistīties diskusijā ar mūsdienu filozofiju, tikmēr arī "laba" likumdošana savu mērķi nesasniegs.