Latvijas Republikas Satversmes¹ 92. pants paredz ikvienam tiesības nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Šī norma, kā atzinusi Satversmes tiesa, ir vispārīga garantija, ka tiesību aizskāruma gadījumā personai ir iespēja saņemt atlīdzinājumu,² līdz ar to tā paredz likumdevēja pienākumu izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas personai ļaus panākt savu aizskarto tiesību atjaunošanu.

Šī garantija ir it īpaši svarīga, kad pret personu tiek pastrādāts noziedzīgs nodarījums. Tādēļ Kriminālprocesa likuma³ (turpmāk – KPL) 22. pantā ir nostiprināts princips, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu ir radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanās un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai. Šī principa realizācijai KPL ir paredzēts cietušā kā procesa dalībnieka institūts, ko atbilstoši KPL 95. panta pirmajai daļai var iegūt fiziskās un juridiskās personas.

Jautājums par cietušo un tā tiesībām kļūst komplicētāks tad, kad noziedzīgs nodarījums tiek izdarīts pret publiskām jeb sabiedrības interesēm, radot reālu, mantiski novērtējamu kaitējumu valstij vai valsts varu realizējošam subjektam. Prakse liecina, ka pastāv likuma robi attiecībā uz publisko tiesību subjekta atzīšanu par cietušo un tā tiesību realizāciju, kas tādējādi apdraud sabiedrības intereses. Ņemot to vērā, raksta mērķis ir apskatīt svarīgākos problēmjautājumus, kas saistīti ar publisko tiesību subjekta dalību kriminālprocesā cietušā statusā, kā arī piedāvāt autora redzējumu par likuma un prakses nepilnību novēršanu.

I. Publisko tiesību subjekta jēdziens un spēja būt par cietušo

Vispirms secīgi jāaplūko, kas ir tiesību subjekts un kādā veidā tas var iesaistītes kriminālprocesā. Tiesību doktrīnā atzīts, ka tiesību subjekti jeb tiesību un pienākumu nesēji ir iedalāmi divās kategorijās – privāto tiesību subjektos un publisko tiesību subjektos, raugoties no tā, kādas funkcijas tie veic. Tādējādi publisko tiesību subjekti ir tie subjekti, kuri pastāv vienīgi nolūkā īstenot valsts varas funkcijas.⁴ Raugoties nedaudz ārpus šī raksta tēmas, jāpiebilst, ka nav izslēgts, ka publisko tiesību subjektam var būt privāttiesiskas intereses un ka tas var stāties privāttiesiskās attiecībās un realizēt privātautonomiju identiski privāto tiesību subjektam. Tāpat ir iespējams, ka arī privāto tiesību subjekts var realizēt valsts funkcijas uz deleģējuma pamata, nezaudējot savu privāttiesisko statusu.⁵

Latvijas valsts varas pastāvēšanas un funkcionēšanas pamats ir Valsts pārvaldes iekārtas likums⁶ (turpmāk – VPIL), kurā aprakstīts valsts varas realizācijas institucionālais mehānisms. VPIL 1. panta 1. punkts paredz, ka publisku personu jēdzienā ietilpst Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un no Latvijas Republikas atvasinātas publiskas personas.