Ievads

[1] Civillikuma 1620. panta pirmajā daļā paredzēts, ka "atsavinātājam, kas ļaunā nolūkā noklusējis vai apslēpis viņam zināmos lietas trūkumus vai noteikti apgalvojis, ka tai ir zināmas īpašības, jāatlīdzina ieguvējam visi zaudējumi". Atbilstoši šī brīža tiesu praksē paustajām atziņām kā viens no priekšnoteikumiem prasībai par visu zaudējumu atlīdzības piedziņu, pamatojoties uz Civillikuma 1620. panta pirmo daļu, ir noteikts pienākums pierādīt atsavinātāja rīcību ļaunā nolūkā.¹ Turklāt Senāts ir secinājis, ka Civillikuma 1620. panta izpratnē atsavinātāja ļauns nolūks var izpausties trijos patstāvīgos veidos, t.i., trūkumu noklusēšanā vai to noslēpšanā, vai arī apgalvojumā, ka lietai ir zināmas īpašības.²

Tomēr, analizējot tiesību doktrīnā atzīto, secināms, ka atsavinātāja noteikts apgalvojums, ka lietai ir zināmas īpašības, sākotnēji ir bijis patstāvīgs priekšnoteikums prasībai par visu zaudējumu atlīdzības piedziņu, nesaistot to ar atsavinātāja rīcību ļaunā nolūkā. Civillikuma 1620. panta pirmās daļas izpratnē atsavinātāja noteikts apgalvojums, ka lietai ir zināmas īpašības, būtu arī nošķirams no pirmajiem diviem normā paredzētajiem gadījumiem (tādējādi, nesaistot to ar atsavinātāja rīcību ļaunā nolūkā).

[2] Vēsturiski atbildība par lietas trūkumiem un īpašībām bija paredzēta jau romiešu civiltiesībās.³ Attiecīgi 1864. gada Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – Vietējo civillikumu kopojums) noteikumi, kas regulēja atsavinātāja atbildību par lietas trūkumiem un īpašībām, recepcijas rezultātā⁴ lielākoties ir pārņemti tieši no romiešu civiltiesībām.⁵ Protams, attiecībā uz normām Vietējo civillikumu kopojumā noteikta ietekme bija arī vācu pandektu doktrīnas atziņām.⁶

Civillikuma normas, kas regulē atbildību par lietas trūkumiem un īpašībām, pēc būtības ir pārņemtas no Vietējo civillikumu kopojuma normām.⁷ Šajā ziņā arī norādāms, ka romiešu civiltiesībās atbildība par lietas trūkumiem un īpašībām bija pamatā no pirkuma līguma izrietošajām tiesiskajām attiecībām. Tādēļ arī jēdzieniski daudzos avotos ir lietoti jēdzieni "pārdevējs" un "pircējs", pretēji Civillikumā lietotajiem jēdzieniem "atsavinātājs" un "ieguvējs". Minētais atspoguļojas arī pašā Civillikumā, proti, Civillikuma 1621. pantā joprojām lietots jēdziens "pārdodot" un Civillikuma 1622. pantā "pārdoto", kaut arī atbildības pienākums piemērojams katrā atlīdzināma atsavinājuma līgumā (skat. Civillikuma 1593. pantu).

Romiešu civiltiesības

[3] Par romiešu civiltiesībās paredzēto pārdevēja atbildību var uzzināt no Justiniāna (Justinianus – latīņu val.) Digestās atspoguļotās kazuistikas. Piemēram, Justiniāna Digestās bija paredzēts, ja personai pārdot kuģi ar specifikāciju (konkrētas jaudas vai svara), tad pircējs, pamatojoties uz pirkuma līgumu, varēja celt prasību⁸ gadījumā, ja pārdots tāds kuģis, kas neatbilst specifikācijai (citas jaudas vai svara) (skat. D. 19, 1, 6, 4).⁹ Tāpat norādīts: "Taču, ja tu man pārdosi kuģi, garantējot, ka tas ir drošs, bet tas nav drošs, tu būsi atbildīgs man par to, ko es zaudēju šajā gadījumā; tomēr, ja mēs nebūtu vienojušies par to, ka tu atbildi par stabilitāti, [juristi uzskatīja] tu atbildētu vienīgi par ļaunu nolūku," [autora tulkojums] (D. 19, 1, 6, 4).¹⁰ No citētā var secināt, ka pārdevējs bija atbildīgs tad, ja lietai nebija garantētās īpašības. Taču, pārdevējam un pircējam nevienojoties par lietas īpašībām, pārdevējs bija atbildīgs, vienīgi konstatējot viņa rīcībā ļaunu nolūku.

Uz jautājumu, vai pārdevējs ir atbildīgs tajā gadījumā, ja viņš nav zinājis, ka vergs ir zaglis, bet, pārdodot vergu par augstāku cenu, apgalvojis, ka viņš ir ar labu raksturu un uzticīgs, Ulpiāns (Ulpianus – latīņu val.