Paldies komentāra autoram par dažu jautājumu "padziļināšanu", kuri nav detalizēti rakstā, bet noteikti ir diskusiju vērti. Par tauvas joslas institūta mērķi, nevaru īsti piekrist, ka tas ir "tikai" laivotājiem vai zvejniekiem (un protams, kādreizējos laikos koku pludinātājiem), lai tie var brīvi pārvietoties gar krastu. Protams, tādam mērķim tā tikusi izmantota tik sen, cik tādiem mērķiem cilvēki izmanto ūdeņus. Tomēr, kam tieši, kas un kādā apjomā, ir tiesīgs izmantot, šajā gadījumā "publiskai lietošanai" atvēlētu "lietu" (resursu), ir normatīvā regulējuma (un daudz kur arī tradīciju) jautājums. Attiecīgi, vai tā ir laivošana (un tiesības piestāt), vai makšķerēšana no krasta, vai tika 'kājāmiešana', ir atkarīgs no attiecīgā regulējuma. Tas savukārt, protams, ir saistīts ar sabiedrības interešu izvērtējumu, ņemot vērā specifisko objektu par, kuru runa (laiki mainās un arī ūdeņu izmantošanas tradīcijas, protams). Tomēr ne velti šis tiesību institūtas (jau krietni senāk nekā komentāru autors min), tika dēvēta par 'dabisko' tauvas joslu, kas faktiski ir saistīta ar ūdeņu kā res communis omnium statusu, attiecīgi no šāda resursa baudīšanas (labumu gūšanas - no antorpocentriskā skatu punkta) sabiedrība nevar tikt atstumta. Tomēr, protams, kā un kādas tieši tiesības sabiedrībai ir noteiktas, kā nodrošināma, ar ūdeņu izmantošanas tiesību saistītā, pieejas tiesība u.tml., ir gan uzrakstītu normu, gan (bieži vien) paražu tiesību jautājums. Tomēr tur, kur tradīcijas nav iesakņojušās (vai bijušas "apcirstas" kādu krietnu laiku) un veidojas konflikti un pārpratumi (krastu īpašnieki v. sabiedrību) bez regulējuma, kas risina šos "tiesību un pienākumu" un atbildības jautājumus - neiztikt. Turklāt, daudzi jauni izaicinājumi ir nākuši klāt, uz kuriem atbildes, vēsturisko normu izpēte vai mērķu definējumi, nesniedz. Un jā, viens no nepieciešamo risinājumu aspektiem noteikti saistīts ar ter.plānojumu un pieejas tiesību risinājumiem. Tomēr tās jau ir praktiskas dabas nianses, tās nemaina principus un tiesības per se.
Vienlaikus, un neaizstāvot pašreizējā regulējuma ietvaros atrodamo tauvas joslas institūta regulējuma pareizību (jo par to, kā būtu jābūt, patiesi pamatoti diskutēt), tomēr principu līmenī (caur tauvas joslu dodot tiesības kopēju resursu baudīšanai, piemēram, makšķerēt, kas atļauts ikvienam visās upēs un jūrā no krasta (Zvejn.lik.10(1).p.)) neredzu pretrunu ar 115.pantu. Ja bija domāts, ka tas palielina slodzi uz vidi? Jā iespējams, bet tam, savukārt, ir cits regulējums, kas attiecīgās vispārīgās tiesības ierobežo, ņemot vērā vides apsvērumus un liedzot, piemēram, rezervāta vai dabas liegumu zonās u.tml.

Raksts visnotaļ precīzi definē, ka upju kā sabiedriska resursa pārvaldībā ir bardaks. Šī žurnāla arhīvā ir pieejams Āra Liepiņa raksts ( 30. OKTOBRIS 2001 /NR. 33 (226) ) kas labi raksturo kā situācija izskatījās pie Daugavas pirms 19 gadiem, no krasta zemes īpašnieka skata punkta. Vairums no tur minētām problēmām ir aktuālas vēl šobaltdien.

Patlaban upju izmantošanā ir iedibināts pretrunīgs, teju viens otru izslēdzošs regulējums. No vienas puses upi aizsargā no krastu īpašnieku un lietotāju saimnieciskās u.c. darbības (aizsargjoslas virszemes ūdens objektiem, sk. Aizsargjoslu likuma 7.pantu ) Bet no otras puses visām – pat vismazākajām upītēm likums paredz tauvas joslu, kas darbojas līdzīgi kā kājceļa servitūts – to var izmantot gan krasta īpašnieks, gan trešās personas. Vienīgais, kur plašāka sabiedrība maldās – tauvas josla primāri nav paredzēta lai ikviens tiktu klāt tai upei, bet gan ūdens transporta un zvejniecības vajadzībām ( sk. Zvejniecības likuma 9.pantu). Lai saprastu tauvas joslas institūta vēsturisko izcelsmi par labu ilustrāciju var kalpot krievu XIX gs. mākslinieka Iļjas Repina glezna “Volgas strūdzinieki”. Vienkārši runājot, tauvas josla vēsturiski ir bijis ceļš gar upi, pa kuru cilvēki paši vai ar kāda jūga lopiņa spēku velk tauvā iesietas laivas/baržas. Kā pareizi norāda autore, šobrīd šos ceļus neviens vairs neuztur un nekopj.

Ergo – tur kur kuģošana pa upi vai zvejniecība nenotiek, nav nepieciešama arī tauvas josla. Savukārt, ja kādas citas ne-īpašnieku ( sabiedrības) intereses prasa piekļuvi upei, tad joslā gar tādu upi, kuru nedz kuģo nedz apzvejo jādibina kāds īpašs piekļuves režīms ( piem. kājceļa servitūts vai atsavinot īpašniekam šo zemi sabiedrības vajadzībām). Taču nevis ar likumā noteiktu, visām vienas kategorijas upēm vienādu platumu ( ka ar tauvas joslu tagad) , bet gan izvērtējot katru gadījumu individuāli teritorijas plānošanas procesā, un saistībā ar esošo ceļu tīklu. Šādām “pastaigu vietām” būtu jābūt sabiedriski iepriekš izdiskutētām izvērtējot plānotā ierobežojuma samērīgumu: sabiedrības labums vs īpašnieka zaudējumi. Turklāt bieži vien var pat iznākt tā, ka sabiedrības labums un īpašnieka intereses baudīt sava īpašuma labumus vienam pašam nebūs pretrunā – atceramies, ka cilvēku intensīva klātbūtne var nelabvēlīgi ietekmēt dabas vidi. Turpretim patreizējā, visām upēm pēc vienas šnites piegriezta tauvas josla īstenībā ir pretrunā ar Satversmes115.p.