24. Novembris 2020 /NR. 47 (1157)
Skaidrojumi. Viedokļi
Kam pieder upes Latvijā, un kam par tām jārūpējas
3
Dr. iur.
Žaneta Mikosa
Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore 

Latviju pamatoti dēvē par ūdeņiem bagātu valsti. Latvijā ir 2256 ezeri, kas ir lielāki par vienu hektāru, un apmēram 12 500 upju, strautu, urgu ar kopējo garumu apmēram 42 500 km; 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet 17 upes ir garākas par 100 km. Pārējās upes ir īsākas par 10 km, tomēr veido ievērojamu apjomu no visu upju kopgaruma, tādējādi tās veido upju tīkla pamatu, kura stāvoklis var ietekmēt arī lielāku upju baseinu stāvokli.1

Kopumā visi ūdensresursi atrodas cieši saistītā savstarpējā mijiedarbībā un veido būtisku ekosistēmas sastāvdaļu. Tajā upes kā "atvērtas ekosistēmas, kurās notiek vielu un enerģijas transports,"2 ir īpaši nozīmīgi ūdens objekti, jo to kvalitāte tiešā veidā ietekmē daudzas ekosistēmas, kuras skar "dabiskās ūdens straumes, kas savāc ūdeņus" un "padod" tālāk, samazinot vai uzlabojot skarto ūdeņu un biotopu kvalitāti.3 Tādēļ šī darba fokuss būs tieši uz upēm un nepieciešamību tās apsaimniekot.4

Mums un visām citām dzīvām būtnēm ūdens (līdzīgi kā gaiss) ir izdzīvošanai nozīmīgs resurss, kura vērtību apzinājās un novērtēja jau izsenis ne tikai dabas zinātnieki, bet ikviens. Attiecīgi ne velti jau kopš laikiem, kad veidojās arī mūsdienās piemērotās romiešu tiesību tradīcijas, tekoši ūdeņi, kā arī jūra tiek uzskatīti par specifisku lietu (jeb objektu) kategoriju, kas nevar atrasties neviena individuālā (tātad ekskluzīvā) īpašumā, jo ir sabiedrības kopīga lieta (res communis omnium).5 Šādā statusā esošu dabas resursu sabiedrības lietošanas tiesības un piederības regulējums balstījās trīs romiešu tiesībās nostiprinātos pamatprincipos:6 1) pieejas brīvība (freedom of access), 2) lietošanas brīvība, 3) piesavināšanās aizliegums (neviens nevar iegūt tās īpašumā).

Bet kā tas mūsdienās ir kontinentālās Eiropas valstu tiesību sistēmās, un kā ir Latvijā? Kam pieder Latvijas 12 500 upes un upītes, kam ir tiesības tās lietot un pienākumi par tām rūpēties, nodrošināt to kvalitāti?

 

1. Kādēļ un kam ir jārūpējas par upēm?

Ūdeņu aizsardzības, apsaimniekošanas un lietošanas aspektu regulējuma attīstībā šajā gadsimtā Latvija lielā mērā ir ietekmējusies no Eiropas Savienības (turpmāk – ES) prasībām, jo, gatavojoties iestāties ES, tai bija jāpārņem vairākas direktīvas, tostarp ES Ūdens struktūrdirektīva 2000/60. Tā noteica ūdeņu pārvaldības pamatelementus un mērķus, kas jāsasniedz šajā jomā.7

Latvija tāpat kā citas ES dalībvalstis ir apņēmusies sa­sniegt labu ūdens stāvokli noteiktos termiņos (neatkarīgi no ūdeņu piederības).8 Saskaņā ar Ūdens struktūrdirektīvu labs ūdens stāvoklis (kas ietver gan ekoloģiskās, gan ķīmiskās kvalitātes prasības) ir jāsasniedz noteiktos termiņos.9

Tomēr ne šajā direktīvā, ne kādā citā ES nenorāda, kādai tieši jābūt apsaimniekošanas sistēmai jeb institucionālajam risinājumam un atbildību sadalījumam, lai nodrošinātu nepieciešamo pasākumu veikšanu un panāktu mērķu sasniegšanu. Tā ir katras dalībvalsts kompetence.

Pamatprasības Ūdens struktūrdirektīvas ieviešanai ir iestrādātas Ūdens apsaimniekošanas likumā.10 Šajā likumā vispārīgi atbildība par likumā noteikto prasību (un attiecīgi direktīvas) izpildi ir noteikta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai.11

Vides aizsardzības sistēmas ietvaros ir izveidota ūdeņu pārvaldības sistēma, kas nenoliedzami dod labu pamatu, lai virzītos uz ūdeņu stāvokļa uzlabošanos, izveidojot ūdeņu resursu izmantošanas (atļauju) regulējumu, notekūdeņu apsaimniekošanas sistēmu un prasības, kaitīgo vielu ierobežojošu regulējumu un monitoringa sistēmu, balstoties uz upju baseinu apgabaliem.12

Izveidotā pārvaldības sistēma galvenokārt aptver pasākumus, kas nepieciešami, lai situācija nepasliktinātos attiecībā uz ūdens ķīmisko kvalitāti, bet tikai daļēji attiecībā uz ekoloģiskās kvalitātes uzlabošanos. Vienlaikus ūdeņu hidromorfoloģiskie pārveidojumi ir otrs nopietnākais apdraudējums Latvijas ūdeņu kvalitātes un kvantitātes stāvoklim, kur nepieciešama atbilstoša rīcība.13 Lielākajā daļā upju, kas noteiktas kā riska ūdensobjekti,14 visbiežāk norādītais iemesls, kādēļ pastāv risks nesasniegt labu ūdens stāvokli noteiktajos termiņos, ir hidromorfoloģiski pārveidojumi.15

Tomēr ne Ūdens apsaimniekošanas likuma ietvarā, ne citos normatīvajos aktos nav atrodams institucionāls risinājums, kas nodrošinātu attiecīgu pasākumu realizēšanu, kompetenču sadalījumu un atbildību.16

Pašreiz tikai piektā daļa (21 %) Latvijas virszemes ūdensobjektu atbilst labai vai augstai ekoloģiskajai kvalitātei. Saskaņā ar pēdējiem novērtējumiem ūdensobjektu ekoloģiskā kvalitāte Latvijā ir zemāka par ES vidējiem rādītājiem.17 Tātad mums vēl daudz darāmā upju ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā.18

Pilnvērtīgai upju apsaimniekošanai nepietiek ar dažādu ierobežojumu noteikšanu, darbību regulēšanu vai kaitīgo vielu emisiju aizliegšanu. Ir jāveic aktivitātes, kas uzlabotu upju ekoloģisko situāciju, tostarp novāktu šķēršļus, kur iespējams un nepieciešams, lai atjaunotu plūduma nepārtrauktību, kā arī veiktu citus "hidromorfoloģisko slodzi mazinošus konkrētus praktiskus pasākumus".19 Attiecīgi, lai upju apsaimniekošanas sistēma varētu pilnvērtīgi funkcionēt, kā arī upes būtu iespējams lietot ilgtermiņā gan sociālekonomiskiem mērķiem, gan ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanai, ir jābūt atbildīgajiem par upju stāvokļa uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamo pasākumu veikšanu.

Tomēr jau vairākus gadus apsaimniekošanas sistēmas pilnveide ir atdūrusies problemātikā, kas saistīta ar privātīpašuma doktrīnas attiecināšanu uz tādiem dabas resursiem kā upes, kas šķietami liedz valstij un pašvaldībām rūpēties par konkrētu objektu, ja tas ir privātīpašums.

Ņemot vērā tradicionālo pieeju par lietu/objektu apsaimniekošanu, īpašnieks ir tas, kam, no vienas puses, ir tiesības to lietot, bet, no otras puses, pienākums rūpēties par konkrēto lietu, tostarp tādā veidā, kas nerada apdraudējumu sabiedrībai un videi.20

Civillikums, regulējot piederības jautājumus, nosaka, ka tikai 42 upes vai to posmi ir publiskās upes, kas atrodas valsts īpašumā,21 tātad mazāk par 1 % no visu upju kopskaita.22 Vai tas nozīmē, ka pārējo (vairāk par desmit tūkstošiem upju) labs stāvoklis, tostarp to uzturēšana, būtu jānodrošina privātīpašniekiem?

Diskusijās par pienākumiem un atbildību upju kvalitātes nodrošināšanā Latvijā 2018. gadā priekšplānā tika izvirzīts apsvērums, ka, ja jau saskaņā ar Civillikumu tikai 42 upes (vai to posmi) ir publiskās upes (un valsts īpašumā), tad pēc tradicionālās īpašumu apsaimniekošanas pieejas par pārējām būtu jārūpējas to īpašniekiem.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Skolnieciņš no svētupītes
23. Februāris 2021 / 10:29
0
ATBILDĒT
Kopš senatnes latviešus dēvē par arāju tautu. Zemkopība ir katra latvieša gēnos. Latvijas iedzīvotāju mīlestība pret Dabas Māti ir iedzimta. Bez mazdārziņa nevar iztikt neviens kārtīgs laucinieks. Kaut arī mūsdienas audzēt dārzeņus savai mājsaimniecībai ir kļuvis finansiāli neizdevīgi, taču mazdārziņš var uzlabot apkārtējo ainavu. Lai apliecinātu savu uzticību Dabas Mātei, nelietosim mazdārziņos biocīdus: insekticīdus, herbicīdus un fungicīdus. Būsim uzticīgi Dabas Mātei ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Nelietosim pārmērīgi slāpekli saturošos minerālmēslus. Slāpekļskābes sāļi ļoti labi šķīst ūdenī, ja tos pārmērīgi lieto, tad augi tos nevar uzsūkt un tie skalojas gruntsūdeņos. Rūpēsimies par apkārtējo vidi. Stādīsim savos mazdārziņos mūsu tautas svētkokus – pīlādžus un kadiķus. Šie koki dāvā mums Latvju Dievu svētību, kā arī pasargā mājas iemītniekus no ļauna. Katra latvieša mazdārziņā ir jābūt svētakmenim, uz kura atstāt ziedojumus Latvju Dieviem. Vēlams uzstādīt arī kāda Latvju Dieva elku. Visvarenais Pērkons – Debesu Tēvs ir viens no spēcīgākajiem pašmāju Dieviem. Pērkona elks dāvā mājas iemītniekiem spēku un aizsardzību, bet Dievietes Laimas elks dāvā veiksmi un bagātību. Latvju Dievu svētība ir vajadzīga katram latvietim, jo tikai vienota tauta ir spēks. Būsim brīvi un vienoti savā ticībā. Ticību Latvju Dieviem neviens iebrucējs mums nespēs atņemt! Godāsim Dabas Māti. Godāsim Latvju Dievus. Būsim gādīgi saimnieki savās mājās. Lai Latvju Dievi svētī katru no mums, kas viņiem tic! Lai Latvju Dievi dāvā mūsu tautai spēku un drosmi! Visa slava Latvju Dieviem!
Saticību mums visiem no sirds vēlot, Skolnieciņš no svētupītes
©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#LatvjuDievi #Pērkons #Laima #Māra #VeļuMāte #DabasMāte #LatvjuDievuSvētība #mazdārziņi #pīlādzis #kadiķis #svētkoki #ZaļāDomāšana #svētakmens #rituāli #buršanās #pagāni #saticība #auglība #izaugsme #ilgspēja #svētupīte
Žaneta Mikosa
2. Decembris 2020 / 18:36
0
ATBILDĒT
Paldies komentāra autoram par dažu jautājumu "padziļināšanu", kuri nav detalizēti rakstā, bet noteikti ir diskusiju vērti. Par tauvas joslas institūta mērķi, nevaru īsti piekrist, ka tas ir "tikai" laivotājiem vai zvejniekiem (un protams, kādreizējos laikos koku pludinātājiem), lai tie var brīvi pārvietoties gar krastu. Protams, tādam mērķim tā tikusi izmantota tik sen, cik tādiem mērķiem cilvēki izmanto ūdeņus. Tomēr, kam tieši, kas un kādā apjomā, ir tiesīgs izmantot, šajā gadījumā "publiskai lietošanai" atvēlētu "lietu" (resursu), ir normatīvā regulējuma (un daudz kur arī tradīciju) jautājums. Attiecīgi, vai tā ir laivošana (un tiesības piestāt), vai makšķerēšana no krasta, vai tika 'kājāmiešana', ir atkarīgs no attiecīgā regulējuma. Tas savukārt, protams, ir saistīts ar sabiedrības interešu izvērtējumu, ņemot vērā specifisko objektu par, kuru runa (laiki mainās un arī ūdeņu izmantošanas tradīcijas, protams). Tomēr ne velti šis tiesību institūtas (jau krietni senāk nekā komentāru autors min), tika dēvēta par 'dabisko' tauvas joslu, kas faktiski ir saistīta ar ūdeņu kā res communis omnium statusu, attiecīgi no šāda resursa baudīšanas (labumu gūšanas - no antorpocentriskā skatu punkta) sabiedrība nevar tikt atstumta. Tomēr, protams, kā un kādas tieši tiesības sabiedrībai ir noteiktas, kā nodrošināma, ar ūdeņu izmantošanas tiesību saistītā, pieejas tiesība u.tml., ir gan uzrakstītu normu, gan (bieži vien) paražu tiesību jautājums. Tomēr tur, kur tradīcijas nav iesakņojušās (vai bijušas "apcirstas" kādu krietnu laiku) un veidojas konflikti un pārpratumi (krastu īpašnieki v. sabiedrību) bez regulējuma, kas risina šos "tiesību un pienākumu" un atbildības jautājumus - neiztikt. Turklāt, daudzi jauni izaicinājumi ir nākuši klāt, uz kuriem atbildes, vēsturisko normu izpēte vai mērķu definējumi, nesniedz. Un jā, viens no nepieciešamo risinājumu aspektiem noteikti saistīts ar ter.plānojumu un pieejas tiesību risinājumiem. Tomēr tās jau ir praktiskas dabas nianses, tās nemaina principus un tiesības per se.
Vienlaikus, un neaizstāvot pašreizējā regulējuma ietvaros atrodamo tauvas joslas institūta regulējuma pareizību (jo par to, kā būtu jābūt, patiesi pamatoti diskutēt), tomēr principu līmenī (caur tauvas joslu dodot tiesības kopēju resursu baudīšanai, piemēram, makšķerēt, kas atļauts ikvienam visās upēs un jūrā no krasta (Zvejn.lik.10(1).p.)) neredzu pretrunu ar 115.pantu. Ja bija domāts, ka tas palielina slodzi uz vidi? Jā iespējams, bet tam, savukārt, ir cits regulējums, kas attiecīgās vispārīgās tiesības ierobežo, ņemot vērā vides apsvērumus un liedzot, piemēram, rezervāta vai dabas liegumu zonās u.tml.
Kristaps
25. Novembris 2020 / 22:43
0
ATBILDĒT
Raksts visnotaļ precīzi definē, ka upju kā sabiedriska resursa pārvaldībā ir bardaks. Šī žurnāla arhīvā ir pieejams Āra Liepiņa raksts ( 30. OKTOBRIS 2001 /NR. 33 (226) ) kas labi raksturo kā situācija izskatījās pie Daugavas pirms 19 gadiem, no krasta zemes īpašnieka skata punkta. Vairums no tur minētām problēmām ir aktuālas vēl šobaltdien.

Patlaban upju izmantošanā ir iedibināts pretrunīgs, teju viens otru izslēdzošs regulējums. No vienas puses upi aizsargā no krastu īpašnieku un lietotāju saimnieciskās u.c. darbības (aizsargjoslas virszemes ūdens objektiem, sk. Aizsargjoslu likuma 7.pantu ) Bet no otras puses visām – pat vismazākajām upītēm likums paredz tauvas joslu, kas darbojas līdzīgi kā kājceļa servitūts – to var izmantot gan krasta īpašnieks, gan trešās personas. Vienīgais, kur plašāka sabiedrība maldās – tauvas josla primāri nav paredzēta lai ikviens tiktu klāt tai upei, bet gan ūdens transporta un zvejniecības vajadzībām ( sk. Zvejniecības likuma 9.pantu). Lai saprastu tauvas joslas institūta vēsturisko izcelsmi par labu ilustrāciju var kalpot krievu XIX gs. mākslinieka Iļjas Repina glezna “Volgas strūdzinieki”. Vienkārši runājot, tauvas josla vēsturiski ir bijis ceļš gar upi, pa kuru cilvēki paši vai ar kāda jūga lopiņa spēku velk tauvā iesietas laivas/baržas. Kā pareizi norāda autore, šobrīd šos ceļus neviens vairs neuztur un nekopj.

Ergo – tur kur kuģošana pa upi vai zvejniecība nenotiek, nav nepieciešama arī tauvas josla. Savukārt, ja kādas citas ne-īpašnieku ( sabiedrības) intereses prasa piekļuvi upei, tad joslā gar tādu upi, kuru nedz kuģo nedz apzvejo jādibina kāds īpašs piekļuves režīms ( piem. kājceļa servitūts vai atsavinot īpašniekam šo zemi sabiedrības vajadzībām). Taču nevis ar likumā noteiktu, visām vienas kategorijas upēm vienādu platumu ( ka ar tauvas joslu tagad) , bet gan izvērtējot katru gadījumu individuāli teritorijas plānošanas procesā, un saistībā ar esošo ceļu tīklu. Šādām “pastaigu vietām” būtu jābūt sabiedriski iepriekš izdiskutētām izvērtējot plānotā ierobežojuma samērīgumu: sabiedrības labums vs īpašnieka zaudējumi. Turklāt bieži vien var pat iznākt tā, ka sabiedrības labums un īpašnieka intereses baudīt sava īpašuma labumus vienam pašam nebūs pretrunā – atceramies, ka cilvēku intensīva klātbūtne var nelabvēlīgi ietekmēt dabas vidi. Turpretim patreizējā, visām upēm pēc vienas šnites piegriezta tauvas josla īstenībā ir pretrunā ar Satversmes115.p.
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
24. Novembris 2020 /NR. 47 (1157)
Stambulas konvencijas tvērums
3
LASĪT E-ŽURNĀLU: Nr. 47 (1157)
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties