1. Sapulces lēmuma apstrīdēšanas pamati

Dalībnieku sapulces lēmumu apstrīdēšanas kārtību, tostarp lēmumu apstrīdēšanas pamatus un personas, kurām ir piešķirtas tiesības celt tiesā prasību par dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, nosaka Komerclikums (turpmāk – KCL). Tomēr KCL nav vienīgais normatīvais akts, kurā ietverti priekšnoteikumi dalībnieku sapulces lēmumu apstrīdēšanai. Tādi ir arī Koncernu likumā, Finanšu instrumentu tirgus likumā un citos normatīvajos aktos.

Par pamatu dalībnieku sapulces lēmuma apstrīdēšanai var kalpot paša lēmuma prettiesiskums vai lēmumā ietverts tiesību aizskārums, kā arī pārkāpumi sapulces sasaukšanas vai lēmumu pieņemšanas kārtībā. Atbilstoši KCL regulējumam dalībnieku sapulces lēmumu var apstrīdēt šādos gadījumos:

1) ja lēmums ir pretrunā ar likumu, statūtiem,² sabiedrības mērķiem, publiskajām interesēm vai labiem tikumiem³ vai lēmums aizskar trešo personu tiesības;⁴

2) ja ir pieļauti likuma vai statūtu pārkāpumi sapulces sasaukšanā;⁵

3) ja dalībniekam bija prettiesiski liegts piedalīties vai balsot sapulcē;⁶

4) ja ir pārkāptas dalībnieka tiesības saņemt informāciju⁷ (piemēram, tiesības saņemt lēmumu projektus un ar lēmumu pieņemšanu saistītos dokumentus, tiesības saņemt pieprasītās ziņas);

5) ja ir pieļauti būtiski pārkāpumi lēmumu pieņemšanā, tajā skaitā balsošanas kārtībā⁸ (tostarp nav ievērota balsošanas kārtība katrā akciju kategorijā, ja sabiedrībai ir vairāku kategoriju akcijas vai arī balsojis dalībnieks, kura balsstiesības ir ierobežotas).

Šie pamati dalībnieku sapulces lēmuma apstrīdēšanai ir izvēlēti ar mērķi nodrošināt dalībnieku un trešo personu aizsardzību, līdz ar to dalībnieku sapulces lēmuma apstrīdēšanas primārais mērķis ir novērst personas tiesību aizskārumu. Šāda atziņa ir nostiprinājusies arī judikatūrā, Senātam uzsverot, ka KCL normu par dalībnieku sapulču lēmumu apstrīdēšanu jēga un mērķis ir "pamatoti un saprātīgi aizsargāt aizskartās tiesības un tiesiskās intereses".