[1] Jau 1998. gadā saistībā ar tolaik izstrādājamo Administratīvā procesa likuma likumprojektu tika uzsvērts, ka viena no administratīvā procesa pamatfunkcijām ir īstenot valsts varas dalīšanas principu attiecībās starp izpildvaru un tiesu varu, nodrošinot, ka izpildvaras rīcība pret indivīdu, konkrētā situācijā piemērojot tiesību normas, tiek pakļauta tiesu varas kontrolei.³ Minētais Administratīvā procesa likuma normās nostiprināts gan šā likuma 2. panta 2. punktā skaidrotajā likuma mērķī,⁴ gan likuma 103. panta pirmajā daļā,⁵ kurā atklāta tiesas kontroles būtība.

Tādējādi Latvija, veidojot savu administratīvā procesa sistēmu, ir noteikusi, ka tiesa kontrolē valsts pārvaldes darbību (lēmumu un rīcības tiesiskumu), nevis veido administratīvā procesa iestādē turpinājumu, pēc būtības pieņemot lēmumus iestādes vietā. Tas nozīmē, ka administratīvā procesa ietvaros tiesas primārais uzdevums ir pārliecināties, vai pārsūdzētais privātpersonai nelabvēlīgas sekas radošais iestādes lēmums vai rīcība atbilst tiesību normās paredzētajiem materiālajiem un procesuālajiem priekšnoteikumiem, nevis pašai rīkoties valsts pārvaldes vietā.⁶

[2] Šā iemesla dēļ Administratīvā procesa likuma 250. panta otrajā daļā iemiesota ideja, ka, īstenojot kontroli pār nelabvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jānoskaidro, vai iestādes lēmuma pamatā norādītie apstākļi attaisno personai radītās tiesiskās sekas, nevis vai vispār ir noskaidrojami kādi apstākļi, kuru dēļ būtu pamats konkrētajai personai piemērot attiecīgās tiesiskās sekas. Proti, pārbaudot pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu, tiesa nevar aizstāt iestādes norādīto administratīvā akta pamatu (apstākļus, uz kuriem balstīts iestādes secinājums, ka izdodams konkrētais akts) ar citu pamatu (citiem apstākļiem).