Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – VT) nu jau 31 gada pastāvēšanas vēsturē preču zīmes ieņem īpašu vietu. VT dzimšana sakrīt ar pirmajiem centieniem harmonizēt Eiropas Kopienas (kļuvusi par Eiropas Savienību (turpmāk – ES)) dalībvalstu likumdošanu preču zīmju aizsardzības jomā, pieņemot pirmo direktīvu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu.¹ Kā nākamais solis vienotas sistēmas izveidē jāmin Eiropas Kopienas Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja, kas nu jau kļuvis par ES Intelektuālā īpašuma biroju (turpmāk – EUIPO), izveidi un, daudz būtiskāk, vienotas Eiropas Kopienas preču zīmes (pārsaukta par ES preču zīmi) ieviešana. Pēdējos gados tiesvedības intelektuālā īpašuma lietās, kurās tiek apstrīdēti EUIPO Apelācijas padomju² lēmumi, veido aptuveni trešdaļu no VT izskatītajām lietām. Šobrīd ES galvenie tiesību akti, kas regulē preču zīmju aizsardzību, ir Regula 2017/1001³ (turpmāk – Regula), kas regulē ES preču zīmes, kā arī Direktīva 2015/2436⁴ (turpmāk – Direktīva), kas harmonizē dalībvalstu preču zīmju aizsardzību. ES likumdevējs pastāvīgi cenšas šos abus tiesību aktus tuvināt, sinhronizējot materiālās un procesuālās tiesību normas starp dalībvalstu un ES režīmu, tādējādi maksimāli mazinot riskus, ka preču zīmju reģistrēšanai dalībvalstīs un ES tiktu piemēroti atšķirīgi kritēriji.

Tā kā Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst prasību par EUIPO Apelācijas padomju lēmumu atcelšanu izskatīšana, tās pārziņā ir Regulas piemērošana un interpretācija, izņemot lietas par preču zīmju pārkāpumiem, kas ir dalībvalstu tiesu kompetencē. Savukārt Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) kompetencē ietilpst gan Regulas, gan Direktīvas interpretēšana, izskatot kā apelācijas sūdzības par VT nolēmumu atcelšanu, tā arī dalībvalstu tiesu iesniegtos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr jāatzīmē, ka, lai gan EST kompetences tvērums ir plašāks, tieši VT vērtējums ir detalizētāks un vērsts uz konkrētu lietu apstākļu izvērtēšanu. Apelācijas sūdzību ietvaros, kas pēc būtības ir kasācijas sūdzība, EST skata tikai tiesību jautājumus. Turklāt kopš 2019. gada maija ieviestais tā sauktais apelācijas sūdzību filtrs⁵ paredzami samazinās EST izskatītās lietas intelektuālā īpašuma jomā.

VT judikatūra nacionālā procesā ir piemērojama tiešā veidā, ja lieta skar agrāku ES preču zīmi, kā arī pēc analoģijas gadījumos, ja lieta skar nacionālu preču zīmi un jāpiemēro nacionālie tiesību akti, kas transponē Direktīvu. Tās noderību spilgti parāda arī pēdējo gadu Senāta nolēmumi preču zīmju jomā, kuros nereti atrodamas atsauces uz VT judikatūru.⁶

Jāatzīst, ka faktiskās izmantošanas un paaugstinātas atšķirtspējas pierādījumu, kuriem veltīts šis raksts, vērtēšana ir starp retajiem gadījumiem, kad EUIPO un VT saskaras ar jautājumu par preču zīmju izmantošanu reālos tirgus apstākļos, nevis tikai ar konfliktu izvērtēšanu, balsoties uz reģistrā iekļautiem datiem.

Svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Regulas preambulas 24. apsvērumu⁷ preču zīmes ir aizsargājamas tiktāl, ciktāl tās tiek reāli izmantotas. Lai gan pirmos piecus gadus pēc preču zīmes reģistrēšanas netiek prasīts pierādīt tās faktisko lietojumu, pēc šī perioda beigām nespēja pierādīt faktisko lietojumu var nozīmēt ne tikai aizsardzības zaudēšanu, bet arī pašas preču zīmes zaudēšanu atcelšanas procedūras ietvaros. Šajā ziņā jāatzīmē, ka prasība pierādīt agrāku preču zīmju faktisku izmantošanu ir noteikta, lai ierobežotu reģistrēto un aizsargāto preču zīmju skaitu un līdz ar to arī starp tām iespējamo savstarpējo konfliktu skaitu.⁸ Tāpat jāpiebilst, ka šī jēdziena tulkojums latviešu valodā, kas tiek izmantots gan nacionālajā, gan arī ES tiesiskajā regulējumā ne burtiski, ne kontekstuāli neatspoguļo tā saturu. Atšķirībā no franču valodā lietotā usage sérieux vai angļu valodā lietotā genuine use, "faktiskā izmantošana" nenorāda, ka izmantošanai ir jābūt "patiesai" vai "nopietnai", ļaujot iespējams preču zīmju īpašniekiem maldinoši domāt, ka pietiek zīmes vienkārši izmantot, lai nodrošinātu to aizsardzību.