Mūsdienu kriminālprocesā Latvijā izmeklētājs nenoliedzami ir būtisks kriminālprocesa piemērotājs un subjekts, no kura lielā mērā atkarīga kriminālprocesa mērķa sasniegšana. Kā par kriminālprocesu tā sākumposmā atbildīgais viņš "liek pamatus" tālākai kriminālprocesa virzībai un zināmā veidā nosaka tās rezultātu.

Tas, ka ar izmeklēšanas veikšanu Latvijā viss nav kārtībā, nav jauns atzinums, par to runāts jau vairākkārt. Tai skaitā uzmanību tam pievērsta Valsts kontroles 2017. gada lietderības revīzijā par izmeklēšanas efektivitāti Valsts policijā.¹ Savus apsvērumus par izmeklētāja un izmeklēšanas iestāžu tiesisko statusu, esošām nepilnībām un to iespējamiem labošanas virzieniem jau esmu paudusi publikācijās iepriekš.² Šajā rakstā norādīšu uz pāris pārdomām, kas radušās, vērojot izmeklēšanas praksi, tai skaitā piedaloties kā ekspertei Valsts kontroles veiktajā revīzijā, sekojot līdzi jaunajām vēsmām izmeklētāja un prokuroru sadarbībā (kopdarbībā), kas parādījušās gan Kriminālprocesa likuma normās, gan tiesībpiemērošanas praksē līdz ar prokuratūras vadības maiņu.