Drīz apritēs gads, kopš Latvijā pirmo reizi tika izsludināta ārkārtējā situācija saistībā ar Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu, ka 2019. gadā konstatētā koronavīrusa slimība (turpmāk – Covid-19) ir sasniegusi pandēmijas apmērus. Strauja slimības izplatība likusi valdībai stingrāk regulēt iedzīvotāju ikdienas gaitas, pieņemot arvien jaunus ierobežojumus un noteikumus. 2020. gada griezumā tiesām vairākkārt ir nācies vērtēt personu argumentus par tiesību pārkāpumiem, nesamērīgiem aizliegumiem vai mainīgu normatīvo regulējumu pandēmijas krīzes apstākļos. Tiesu praksi, kur "Covid arguments" ir piesaukts vietā un nevietā, veido ļoti plašas lietu kategorijas. Lietas izskatīšana tiesā prasa zināmu laiku, līdz ar to šobrīd lielākoties ir pieejami tiesu nolēmumi, kuri ir saistīti ar procesuālo jautājumu izšķiršanu (pieteikuma pieļaujamība, pagaidu aizsardzība), vai spriedumi lietās, kurām normatīvajos aktos ir noteikta prioritāra izskatīšanas kārtība. No vienas puses, vairākas tiesību normas, kuras nācās vērtēt tiesām, šobrīd ir zaudējušas spēku, grozītas vai pilnveidotas, līdz ar to daļēji par šo tiesu praksi var būt vēsturiska interese, atskatoties uz viena gada notikumiem. No otras puses, tiesu atziņas par normu interpretāciju vai pareizu piemērošanu nezaudē aktualitāti gadījumā, ja apstrīdētais regulējums ir "uz palikšanu" vai "atdzīvināts" jaunā normatīvajā aktā.

Šī raksta mērķis ir piedāvāt lasītājiem ieskatīties dažos jautājumos saistībā ar Covid-19 ierobežojumiem, kuri līdz šim ir izšķirti nacionālajās tiesās Latvijā.

Vai ir tiesības iebilst pret ierobežojumiem?

Saistībā ar Covid-19 ierobežojumu apstrīdēšanu pēc būtības ir nozīmīgs Latvijas Republikas Senāta (turpmāk – Senāts) 2020. gada 6. jūlija lēmums lietā Nr. SKA-1215/2020. Minētais lēmums ir pieņemts, izskatot blakussūdzību par pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu, ar kuru ir atteikts pieņemt pieteikumu, jo cita starpā pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav tādu tiesību. Šajā lēmumā ir dotas vērtīgas atziņas par to, vai persona principā ir tiesīga iebilst pret pandēmijas laikā noteiktajiem ierobežojumiem, tas ir, vai un kādās robežās būtu atzīstama administratīvo tiesu kompetence vērtēt Covid-19 dēļ noteiktos ierobežojumus, kā arī priekšstats par to, kādus kritērijus vērtēs tiesa, ja līdzīgi pieteikumi tiks iesniegti turpmāk.

Konkrētajā gadījumā tika pārsūdzēts Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – Rīkojums Nr. 103), ar kuru visā valsts teritorijā tika izsludināta ārkārtējā situācija ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību. Pieteikuma būtība bija saistīta ar kādas politiskās partijas iebildumiem cita starpā par to, ka valstī noteiktie ierobežojumi traucē parakstu vākšanu par ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu un iesniegtajiem likumprojektiem, kā arī aģitācijas veikšanu saistībā ar Rīgas domes vēlēšanām. Iebildumi šajā daļā tika izteikti pret pulcēšanās ierobežojumiem, tostarp aizliegumu rīkot privātus pasākumus; ierobežojumu personām, atrodoties publiskās vietās, ievērot savstarpēju divu metru distanci (attiecas gan uz publiskām iekštelpām, gan publiskām ārtelpām); gadījumiem, kad personas var pulcēties, neievērojot divu metru distanci; epidemioloģiskās drošības pasākumiem, kuri jāveic personām.

Neskatoties uz to, ka pieteikums konkrētajā gadījumā netika pieņemts izskatīšanai pēc būtības, apskatāmajā nolēmumā ir atzīta administratīvo tiesu kompetence vērtēt Covid-19 ierobežojumus. Tiesa ir pamatojusi savu atteikumu pieņemt šo konkrēto pieteikumu (daļā par ierobežojumu apstrīdēšanu) ar faktu, ka konkrētajam pieteicējam nav subjektīvo tiesību to iesniegt, nevis tādēļ, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Atšķirība starp šiem diviem atteikuma pamatiem (lieta nav izskatāma vai personai nav subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu) slēpjas tajā, ka, atzīstot, ka pieteikums nav izskatāms administratīvā procesa kartībā, tiesa secina, ka pieteikumā ierosinātais problēmjautājums nekādā gadījumā nevar būt izskatīšanas priekšmets administratīvajā tiesā. Savukārt, atzīstot, ka personai nav subjektīvo tiesību vērsties ar pieteikumu, tiesa secina, ka jautājums būtu izskatāms administratīvajā tiesā, ja vien pieteikumu būtu iesniedzis cits pieteicējs. Tādējādi izskatāmajā gadījumā tiesa ir devusi signālu, ka citos apstākļos (iespējams, ar citu, atšķirīgu pamatojumu) pieteikums par pandēmijas laikā noteiktajiem ierobežojumiem būtu izskatāms pēc būtības.

Kādi ir nosacījumi pieteikuma pieļaujamībai? Pirmkārt, tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētais rīkojums pēc savas juridiskās dabas ietvēra gan politiskus aicinājumus, gan valsts pārvaldes iekšējos lēmumus, gan vispārīgos administratīvos aktus, tomēr persona ir tiesīga apstrīdēt un pārsūdzēt rīkojumu tikai daļā, kas satur vispārīgo administratīvo aktu.