Ar svinīgu (tiešsaistes) pasākumu 15. februārī noslēdzās ceturtais Satversmes tiesas rīkotais skolēnu zīmējumu un domrakstu konkurss, kura mērķis ir sekmēt lojalitāti Latvijai un uzticību Satversmei, stiprināt valstisko apziņu un rosināt skolēnu līdzdalību valsts norisēs, kā arī veicināt jaunās paaudzes interesi un izpratni par Satversmi un tās nozīmīgumu.

Konkurss tika izsludināts 2020. gada septembrī, bet uzvarētāji tika godināti šī gada 15. februārī – dienā, kad 1922. gadā Satversmes sapulce nobalsoja par Latvijas Republikas konstitūciju.

Šoreiz konkursa vadmotīvs bija vienlīdzība: 6. klašu skolēni tika aicināti iesūtīt zīmējumus par tēmu "Katrs bērns ir vienlīdzīgs savās tiesībās" (iesūtīti 239 zīmējumi), 9. klašu skolēni varēja rakstīt domrakstus par tēmu "Kā es varētu palīdzēt manai ģimenei un skolasbiedriem īstenot savas vienlīdzīgās tiesības?" (iesūtīti 39 domraksti), bet 12. klašu skolēni – par tēmu "Kā Satversme man palīdz veidoties par atbildīgu Latvijas pilsoni?" (39 domraksti). Konkursā tika pārstāvētas 67 Latvijas skolas.

Zīmējumu konkursā uzvarēja Zasas vidusskolas skolnieks Raivo Mikušāns (I vieta), Zasas vidusskolas skolniece Sindija Minalto (II vieta), Talsu 2. vidusskolas skolniece Keita Lība Andiņa (III vieta) un Ludzas 2. vidusskolas skolniece Dana Streļcova (III vieta).

9. klašu grupā uzvarēja Ventspils 4. vidusskolas skolniece Undīne Ērkšķe (I vieta), Ludzas 2. vidusskolas skolniece Viola Ivanova (II vieta), Krāslavas Varavīksnes vidusskolas skolniece Nikola Lebedeva (III vieta).

12. klašu grupā uzvarēja Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolnieks Roberts Ralfs Vārslavs (I vieta), Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolniece Evelīna Līna Ņikiforova (II vieta), Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma skolnieks Kaspars Krēvics (III vieta).

Visās konkursa kategorijās tika piešķirti arī Satversmes tiesas atzinības raksti un vairāku konkursa atbalstītāju speciālās balvas.¹ Arī žurnāls "Jurista Vārds" ar prieku atsaucās Satversmes tiesas aicinājumam piešķirt redakcijas balvas. Mūsu simpātijas izpelnījās šādi konkursa dalībnieku darbi:

Madlienas vidusskolas 6. klases skolnieces Ievas Kleinbergas zīmējums (pedagoģe Anita Jākobsone);

Privātās vidusskolas INNOVA 6. klases skolnieces Tatjanas Barčevskas zīmējums (pedagoģe Anastasija Fostiropulo);

Ata Kronvalda Durbes pamatskolas 6. klases skolnieces Evelīnas Bļizņecas zīmējums (pedagoģe Inga Lankupa);

Ludzas 2. vidusskolas 9. klases skolnieces Violas Ivanovas domraksts (pedagoģe Ilga Šļubčenko);

Riebiņu vidusskolas skolnieces 9. klases skolnieces Lāsmas Jurkānes domraksts (pedagoģe Diāna Bravacka);

Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieces Lauras Kaņepones domraksts (pedagoģe Gunita Smiltāne);

Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina teh­nikuma 12. klases skolnieka Kaspara Krēvica domraksts (pedagoģe Marija Grīnberga).

Piedāvājam arī "Jurista Vārda" lasītājiem iepazīties ar šiem skolēnu darbiem, kas veltīti Satversmē nostiprinātajam vienlīdzības principam.

Viola Ivanova

Kā es varētu palīdzēt manai ģimenei un skolasbiedriem īstenot savas vienlīdzīgās tiesības?

Pasaulē dzīvo milzīgs skaits cilvēku, un katrs no tiem ir personība, spilgta individualitāte. Kas tad vieno mūs visus, tik dažādus un tik atšķirīgus? Domāju, ka visus cilvēkus vienā konkrētā valstī apvieno likums. Latvijas iedzīvotājus apvieno pamatlikums – Latvijas Republikas Satversme. Uzskatu, ka tas ir zīmīgs solis, ka 1998. gadā Saeima pieņēma Satversmes astoto nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Cilvēktiesības ir cilvēka pamatbrīvības, kuru pamatā ir indivīda respektēšanas princips un pieņēmums, ka ikviens cilvēks ir pelnījis vienlīdzīgu attieksmi un cieņpilnu izturēšanos. Lai gan daudzās pasaules valstīs cilvēktiesības netiek ievērotas vai piemērotas, visi cilvēki visā pasaulē ir tiesīgi baudīt šādas tiesības.

Esmu pusaudze, taču no dzimšanas brīža esmu mūsu sabiedrības locekle, un uz mani, tāpat kā uz maniem vienaudžiem, attiecas Latvijas Republikas Satversmē deklarētās tiesības. Katram cilvēkam ir svarīgi, lai viņa vienlīdzīgās tiesības tiktu ieviestas praksē. Es aizdomājos, kā es, piecpadsmitgadīga pusaudze, varētu palīdzēt klasesbiedriem un manas ģimenes locekļiem īstenot vienlīdzīgās tiesības?

Esmu Skolēnu domes locekle. Es esmu atbildīga par izglītības jomu. Man ir svarīgi, lai visi skolēni varētu izmantot savas tiesības uz izglītību. Mūsu klases izveidotajā grupā WhatsApp vietnē es periodiski ievietoju paziņojumus par olimpiādēm, atbildu uz klasesbiedru jautājumiem par mācību programmas apguvi. Skolēnu domes sēdēs mēs apspriežam skolas dzīvi, izsakām dažādus priekšlikumus skolas un ārpusstundu aktivitāšu organizēšanai un īstenošanai. Protams, visi 500 mūsu izglītības iestādes skolēni vienlaikus nevar apmeklēt Skolēnu domes sēdes, taču man jāņem vērā to tiesības uz vienlīdzību izglītības jomā un uz informācijas saņemšanu, vārda un izvēles brīvību, tāpēc pēc sanāksmes katrā klasē pastāstu, kas tika apspriests, kādi priekšlikumi tika izteikti. Manuprāt, tiesības uz vārda brīvību tiek īstenotas, kad mani klasesbiedri izsaka savu viedokli. Izvēles brīvība tiek realizēta, kad katrs skolēns bez piespiešanas, patstāvīgi izvēlas, kurā no pasākumiem piedalīties. Kad Skolēnu dome nolēma savākt barību dzīvnieku patversmei, klasē mēs aktīvi apspriedām šo lēmumu. Vairākums to atbalstīja, barība tika savākta un nosūtīta.

Es varētu palīdzēt īstenot vienlīdzīgās tiesības arī savai ģimenei. Man kā pusaudzei ir tiesības uz algotu darbu, tāpēc vasaras brīvlaikā es varu atrast darbu, saņemot par to atbilstošu atlīdzību. Tādējādi varu izmantot savas tiesības būt līdzvērtīgai ģimenes loceklei, papildinot ģimenes budžetu. Es aicinu ne tikai sevi, bet katru dzīvot, mācīties un strādāt tā, lai mūsu tiesības tiktu raksturotas ar trīs vārdiem – taisnīgums, godīgums un izcilība.

Lāsma Jurkāne

Kā es varētu palīdzēt manai ģimenei un skolasbiedriem īstenot savas vienlīdzīgās tiesības?

Manuprāt, vienlīdzīgas tiesības pienākas ikvienam, neatkarīgi no tā, kādas tautības, reliģijas viņš ir, kādu valodu uzskata par savu dzimto, pat neatkarīgi no tā, kāda ir dzimumorientācija, principi, ieradumi un īpatnības. Manuprāt, tam tiešām nav nekādas nozīmes, un to nosaka arī Satversme. Līdz ar to (es uzskatu) katram ir tiesības sevi cienīt, mīlēt, attīstīt un pilnveidot kā personību.

Diemžēl skolā līdz galam vienlīdzīgas tiesības nav bieža parādība, kaut arī skolā visiem ir tiesības: saņemt vēl vienu iespēju, pamēģināt ko jaunu, gūt zināšanas, būt uzklausītam. Un es laikam zinu, kādi tam varētu būt iemesli.

Pirmkārt, atbalsta trūkums: ir grūti tiekties uz priekšu, darīt kaut ko lietas labā bez atbalsta, kad nesaņem no sev tuvajiem cilvēkiem nekādu uzmundrinājumu vai fizisku palīdzību, zinu, ka varbūt cilvēkam pašam ir jāsasniedz savi mērķi, bet vismaz uzmundrinājumam, motivācijai ir jābūt. Vārdu sakot, manā izpratnē atbalsts motivē iet un darīt, uzdrošināties uz to, uz ko visiem ir vienlīdzīgas tiesības.

Otrkārt, zems vai pārāk augsts pašvērtējums – to ļoti ietekmē vecāku vai skolotāju morālā vai fiziskā attieksme pret bērnu vai jaunieti. Kā piemēru var minēt vienaudžu izteiktās sāpīgās frāzes, piemēram, "Tev vienalga nekas nesanāks!", tādā veidā sev novācot konkurentus, padarot lielākas izredzes uzvarēt kaut kādās sacensībās, konkursos, olimpiādēs, kaut gan tādu frāžu iemesls var būt arī tāds, ka replikas autors vienkārši negrib, lai kādam ir labāk nekā viņam pašam. Esmu to visu novērojusi arī mūsu skolas skolasbiedru, pat klasesbiedru vidū. Kā mierinājums varētu būt tas, ka skolas vidē (ne tikai mūsu) tā ir pierasta parādība. Tomēr skolā uzturas vēl ne tik pieauguši un pieredzējuši cilvēki kā, piemēram, skolotāji. Viņi vēl mācās, un tas ir dabiski. Piemēram, sākumā, būdami bērni, viņi vērtē cilvēku pēc izskata, pēc "krutām" mantām, visjaunākajām tehnoloģijām, bet, jau kļūstot vecāki, sāk vērtēt cilvēku pēc rakstura īpašībām. Kaut gan varētu būt arī otrādi – bērnam (pavisam mazam) nav svarīgi, kā tu izskaties, bet gan – kāda ir tava attieksme pret viņu, jo tas iespaids uz to cilvēku bērna sirdī iespiežas uz ļoti ilgu laiku, to es esmu sajutusi bērnībā personīgi pati.

Runājot par vienlīdzīgām tiesībām ģimenē, ir daudz vieglāk ievērojamas vienlīdzīgas tiesības, jo ģimene ir radniecīgu cilvēku kopums, kur mīlēt, cienīt, rūpēties un palīdzēt ir pierasta lieta. Katram ģimenes loceklim ir tiesības rūpēties par kaut ko, palīdzēt kaut ko sakārtot, iztīrīt (mammai vienai pašai taču nav tas viss jādara!), ir tiesības piedalīties svarīgu ģimenes lēmumu pieņemšanā, sava viedokļa izteikšanā, uzņemties atbildību par kaut ko (piemēram, pusdienu gatavošana), ir tiesības atpūsties, piemēram, mammai vai tētim pārnākot no darba, nav uzreiz jāskrien kaut ko darīt mūsu labā, izdabāt mums (protams, ja tas nav pavisam mazs bērns, kurš pats par sevi parūpēties neprot), jo mēs to paši mierīgi varam izdarīt.

Tādā veidā mēs arī mācāmies būt patstāvīgāki un trenējam prasmi parūpēties par sevi, uzņemties atbildību. Un, starp citu, ja ievēro vienlīdzīgas tiesības un sadala pienākumus, tad atliek laiks arī kopīgām interesēm vai hobijiem, piemēram, galda spēļu spēlēšana, kādas ģimenes filmas noskatīšanās, pastaiga parkā vai vienkārši jauki pavadīts vakars mīļās sarunās.

Manā ģimenē šādu brīžu ir ļoti daudz, un mani tas priecē. Varu droši apgalvot, ka vienlīdzīgas tiesības ir pieejamas ikvienam un tās var izmantot ikviens, bet, protams, ievērojot normas, jo, kā teica mana skolotāja: "Tava brīvība beidzas tur, kur sākas kāda cita brīvība!"

Galu galā mēs taču nedzīvojam viduslaiku laikmetā, kur vairāk bija atļauts aristokrātu kārtas pārstāvjiem un nabadzīgākiem nebija praktiski nekā, viņi bija pakļauti kādam muižniekam un kalpoja viņam, lai būtu vismaz kaut kas, lai viņi varētu izdzīvot. Viņiem bija daudz vairāk smagu un netīru darbu, par kuriem viņi praktiski neko nesaņēma. Tolaik gan nepastāvēja nekādas vienlīdzīgas tiesības, viss bija atkarīgs no tā, kādā ģimenē tu piedzimsi. Ja, piemēram, tā ir zemnieku ģimene, tad arī augstāku darba amatu savā dzīvē jau nebija iespējams iegūt. Bet, par laimi, mēs esam 21. gadsimta cilvēki, tā gadsimta cilvēki, kur ir iespējams viss, un vienlīdzīgās tiesības pienākas katram, sākot no bērna līdz pat senioram! Tāpēc ierosinu mūsdienās dzīvojošajiem baudīt katru dzīves mirkli, cienīt to, mīlēt, izturēties ar cieņu pret tiem cilvēkiem, kas ir patiesi labsirdīgi pret tevi, un izmantot katru tev doto iespēju!

Laura Kaņepone

Kā Satversme man palīdz veidoties par atbildīgu Latvijas pilsoni?

Atbildība ir jēdziens, ko lietojam dažādās situācijās un kontekstā – tā var būt attieksme pret pienākumiem vai rūpes par citiem. Katrs cilvēks to izprot citādāk, taču visus vieno kolektīva apziņa, ka katra rīcībai ir saistība ar līdzcilvēkiem, sabiedrību kopumā, dabu un pašiem sevi. No individuālas apzinātas attieksmes pret savu rīcību lielākā mērogā atbildība kļūst par sabiedrības un kultūras veidotāju. Var rasties jautājums: kā gan manu individuālo attieksmi pret Latvijas sabiedrību ietekmē Satversme? Atbilde slēpjas Satversmes brīvības, vienlīdzības un politiskās līdzdalības vērtībās.

Satversme ir Latvijas miera un labklājības pamats – sabiedrības vērtību nesēja. Tā garantē pilsoņiem personisko brīvību – gan personas neaizskaramību, gan domas un vārda brīvību.²

Īsta atbildība nav iespējama bez brīvības. Brīvība nozīmē spēju izpaust sevi un konstruēt savstarpējās attiecības, kļūstot par sabiedrības pārstāvi. Gadu savas dzīves pavadot apmaiņas programmā Beļģijā, ievēroju brīvības atšķirīgās izpausmes Rietumeiropā – pieraduši pie multikulturālisma, Beļģijas iedzīvotāji draudzīgāk pieņem citādo un mazāk kritizē cilvēku pašizpausmi nekā relatīvi atturīgie Latvijas iedzīvotāji.

Satversme rosina Latvijas pilsoņus citam pret citu attiekties ar cieņu un godprātību, uzskatīt apkārtējos cilvēkus par vienlīdzīgiem.³ Respektēt cilvēkus, neskatoties uz to nacionalitāti, rasi, seksuālo orientāciju vai ticību, esmu iemācījusies kopš agra vecuma. Lai gan Satversme pamatojas uz vienlīdzības vērtību, Latvijas sabiedrībai ir tāls ceļš ejams uz vienlīdzīgas, saticīgas vides izveidošanu. Sabiedrībā ir vērojama aizspriedumu pilna attieksme pret jebko, kas tajā ievieš sociālas pārmaiņas, taču uzskatu, ka virzība uz vienlīdzīgu sabiedrību ir arī ceļš uz atbildību pret valsti un tās pamatlikumu.

Politiskā līdzdalība ir nozīmīgs atbildības komponents, jo Latvija ir demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, un tieši Satversmes 8. pants nodrošina pilntiesīgu Latvijas pilsoņu dalību valsts politiskajās norisēs. Atbildīga pilsoņa rīcība ir izprast problēmu rašanās cēloņus un veicināt pārmaiņas, kas situāciju uzlabotu, taču Latvijas sabiedrībā ir vērojama nevēlēšanās sevi veltīt aktuālu jautājumu risināšanai: ko 2020. gada rasu konflikti pasaulē nozīmē mūsu homogēnajai sabiedrībai? Kāpēc vēl joprojām Latvija ir pieskaitāma pie Eiropas valstīm, kas neatzīst viendzimuma pārus?

Katram ir jāapzinās, ka politiskā līdzdalība ir vislielākā atbildība pret Latvijas nākotni – tie esam mēs, kas veido mūsu valsti. Latvijas Satversme ir konstruēta uz vērtībām, kas spētu būt par atbildīgas, taisnīgas un vienlīdzīgas sabiedrības pamatu. Vērojot un piedzīvojot pasauli citviet, esmu ievērojusi, ka Latvijas sabiedrība nebūt nav tuvu ideālam, taču vēlos kļūt par vienu no tās līdzgājējām ceļā, ko ejam uz atbildību.

Kaspars Krēvics

Kā Satversme man palīdz veidoties par atbildīgu Latvijas pilsoni?

Latvija sargā mūsu tautas tradīcijas un vērtības. Satversme ievadā uzsver Latviju kā sociāli atbildīgu, demokrātisku valsti, kas aizsargā cilvēku pamattiesības. Latviju spēcīgu padara stipri un apzinīgi cilvēki.

Pienākums un atbildība manā vērtību piramīdā ir vienoti, to es esmu sapratis jau no bērnības. Audžuģimenē mēs bijām astoņi bērni un katram no mums bija atbildība par savām lietām, mācībām un darbiem mājās. Tāpēc es varu teikt, ka atbildība sākas ģimenē, ilgi pirms uzzinām par Satversmi. Skola dod zināšanas, tā es veidoju savu pilsoņa pašapziņu, izpratni par piederību valstij. Atbildība ir mana attieksme pret cilvēkiem līdzās, pret uzticētiem pienākumiem, pret maniem mērķiem, tas ir mans patriotisms ikdienā.

Latvijas Republikas Satversme nosaka gan valsts pastāvēšanas pamatus, gan mūsu pamattiesības. Manuprāt, tiesības uz personības brīvību ir viens no īpašākajiem cilvēktiesību veidiem, jo tas mums dod iespēju brīvi izteikt savu viedokli, piedaloties diskusijās par aktuālo un svarīgo Latvijā un pasaulē.

Ja mums Satversme sniedz šo unikālo iespēju brīvi paust savu viedokli, tad mums ir pienākums būt zinošiem, lai gudri piedalītos gan diskusijās, gan vēlēšanās un izdarītu atbildīgas izvēles par valsts nākotni. Satversme mums dod tiesības brīvi izvēlēties, kādu izglītību iegūt, kādu profesiju apgūt. Mēs nevaram nevienam pārmest, ja mēs izdarām nepareizu izvēli vai šīs tiesības neizmantojam.

Mācoties nu jau divpadsmit gadus, es esmu atbildīgi izmantojis izglītošanās iespējas, es esmu centies sevi pilnveidot dažādās dzīves jomās un brīvi, nepiespiesti mācīties un augt kopā ar saviem vienaudžiem, kas mani spēj papildināt un padarīt dzīves gudrāku. Es apgūstu elektrotehniķa profesiju, šogad eju praksē un par savu izvēli esmu ļoti gandarīts. Man patīk šis darbs, es redzu, cik svarīgi ir to veikt atbildīgi gan cilvēku dzīves un darba vides ērtībai, gan elektrodrošībai.

Ja mums Satversme dod tiesības dzīvot labvēlīgā, tīrā un zaļā vidē, tad mums pašiem šī vide ir jākopj un jābūt zaļi domājošiem, piemēram, atbildīgi izdarot izvēli un veidojot videi draudzīgākus iepirkšanās paradumus. Katrs mazais darbiņš ir zelta vērts, ja vien mēs nedaudz padomājam par rīcību ilgtermiņā, un tā ir mūsu atbildība par nākotni.

Satversmes 116. pants paredz arī to, ka ārkārtas apstākļos vairākas tiesības un brīvības var tikt ierobežotas, ja tas ir nepieciešams citu cilvēku tiesību un drošības sargāšanā, tāpēc pašreizējā situācija valstī un pasaulē liek mums būt īpaši atbildīgiem pilsoņiem.

Mana pārliecība ir tāda, ka atbildība un citu vērtību saprašana veidojas ģimenē, bet iegūtās zināšanas un pieredze dod tam tiesisku un pilsonisku izpratni.