Šogad decembrī Satversmes tiesa svinēs 25 gadu jubileju. Kopš pirmsākumiem tā bijusi viens no Latvijas tiesiskās sistēmas transformācijas un attīstības dzinuļiem, tai skaitā, izmantojot tiesību piemērošanas metodes, kas postpadomju tiesību telpā nebija pazīstamas, lietojot ārvalstu doktrīnas un tiesību prakses atziņas, demonstrējot līdz tam nebijuša līmeņa argumentāciju nolēmumos utt. Gadu gaitā pakāpeniski paplašinātas pieteikuma iesniegšanas iespējas Satversmes tiesā (sākumā privātpersonām nebija iespējams iesniegt konstitucionālo sūdzību). Turklāt, veikdama sarežģīto konstitucionālās kontroles funkciju un tādējādi atrazdamās uz robežas starp politiku un tiesībām, Satversmes tiesa spējusi saglabāt neatkarību, neskatoties uz domstarpībām ar parlamentu un valdību.

Neatkarību, atskatoties uz tiesas pirmajos desmit gados piedzīvoto, uzsvēra tās pirmais priekšsēdētājs prof. Aivars Endziņš: "Satversmes tiesa ir neatkarīga un nav politiski vai jebkā citādi ietekmējama. Mēs vadāmies tikai pēc likuma un Satversmes normām."¹ Arī pēc 15 gadiem neatkarības jautājums nav zaudējis aktualitāti, jo novembrī pieņemtais spriedums, kas skāra ģimenes jēdzienu, raisīja diskusijas par Satversmes tiesas pilnvarām un nepieciešamību.

Piedāvājam lasītājiem "Jurista Vārda" sarunu ar tiesas priekšsēdētāju prof. Sanitu Osipovu – par iemesliem, kāpēc spriedze starp tiesu un citiem varas zariem ir neizbēgama, par to, kā funkcionē demokrātija un kāpēc tiesiskums ir ne vien mazākuma, bet arī sabiedrības vairākuma interesēs.

Šī intervija tiek veltīta Satversmes pieņemšanas 99. gadadienai, ko svinējām 15. februārī, un likumsakarīgi sasaistās arī ar šī "Jurista Vārda" kopējo tēmu, kas ir demokrātija, tiesiskums un pilsoņa un valsts attiecības.