2021. gada 15. janvārī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-21-01, ar kuru atzina "Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. panta piektās daļas pirmo teikumu, ciktāl tas bez individuāla izvērtējuma liedz notiesātai personai satikšanos ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam". Tāpat attiecībā uz iesniedzēju Satversmes tiesa nosprieda atzīt minēto tiesību normu par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.¹ Konceptuāli Satversmes tiesas sprieduma nolēmuma daļa atbilst Latvijas Cilvēktiesību centra viedoklim šajā lietā, taču piedāvājam lasītājiem lakonisku ieskatu savā redzējumā par spriedumā skarto problemātiku.²

Savā juridiskajā analīzē gan šīs lietas ietvaros, gan plašākā kontekstā Latvijas Cilvēktiesību centrs vadās no maksimas, ka cilvēku tikšanās savā starpā ir ne tikai neapstrīdams katra cilvēka privātuma pamatelements, bet arī cilvēces kā tādas izdzīvošanas obligāts faktors. Mūsuprāt, notiesātie veido sabiedrības sastāvdaļu, un tie nav atzīstami par "antisociāliem sabiedrības pārstāvjiem", kā ir norādījusi Saeima savā viedoklī šajā lietā.