Ievads

[1] Civillikuma (turpmāk – CL) 1231. pantā paredzēts, ka "servitūtus nodibina: 1) ar likumu; 2) ar tiesas spriedumu; 3) ar līgumu vai testamentu". Proti, servitūta tiesību kā liettiesisku iespēju noteiktā veidā lietot vai izmantot svešu lietu (skat. CL 1130. pantu) iespējams nodibināt ne tikai ar likumu¹ vai uz tiesiska darījuma pamata, bet arī ar tiesas spriedumu, un šāda tiesas kompetence ierobežot īpašnieka tiesības uz nekustamu īpašumu, nodibinot servitūtu, ir paredzēta CL 1231. panta 2. punktā.²

[1.1] Kā atzīts Augstākās tiesas Senāta pastāvīgā praksē, ja kaimiņos esošu nekustamo īpašumu īpašnieki nevar vienoties par zināma reālservitūta nodibināšanu, strīda gadījumā tas nodibināms ar tiesas spriedumu (skat. CL 1231. panta 2. punktu) vienīgi tad, ja konkrētajā gadījumā konstatēta objektīva nepieciešamība nodrošināt valdošo nekustamo īpašumu ar tādu labumu, ko var dot kalpojošais nekustamais īpašums ar savām pastāvīgām īpašībām un kas ir absolūti nepieciešams valdošajam nekustamajam īpašumam, lai tas varētu normāli funkcionēt (skat. CL 1135., 1146. pantu). Servitūts nosakāms pēc iespējas saudzīgi attiecībā uz kalpojošo nekustamo īpašumu, proti, tā, lai pēc iespējas mazāk apgrūtinātu šo nekustamo īpašumu (skat. CL 1139. pantu).³ Tajā pašā laikā servitūta nodibināšana ar tiesas spriedumu nav pieļaujama, lai tādējādi radītu zināmas (papildu) ērtības vai labierīcības cita nekustamā īpašuma īpašniekam,⁴ proti, papildu ērtības piešķirošie risinājumi, kas skar trešo personu intereses, ir nodrošināmi vienošanās ceļā, nevis piespiedu kārtā.⁵

Minētās atziņas attiecas uz tādu reālservitūtu nodibināšanu prasības tiesvedības kārtībā, kurus pusēm nav izdevies nodibināt līgumslēgšanas ceļā. Konstatējot iepriekš minēto nepieciešamību, šādi servitūti tiek nodibināti pretēji atbildētāja (t.i., kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka) gribai, ar tiesas spriedumu izspriežot pušu starpā pastāvošo strīdu un pilnībā vai daļēji apmierinot prasītāja celto prasību.⁶ Tāpēc šādu reālservitūtu apzīmēšanai var lietot terminu "piespiedu servitūti".⁷

No līdzšinējās tiesu prakses redzams, ka galvenokārt tiek izspriesti strīdi par piespiedu ceļa servitūta nodibināšanu, taču nav izslēgta un nepieciešamības gadījumā ir iespējama arī cita veida piespiedu servitūtu, piemēram, izlejas tiesības servitūta (skat. CL 1185. pantu),⁸ ūdensvada servitūta (skat. CL 1163. pantu),⁹ ūdens smelšanas servitūta (skat. CL 1168. pantu)¹⁰ un pat HES ūdenskrātuves servitūta¹¹ nodibināšana ar tiesas spriedumu.

[1.2] CL 1231. panta 2. punkta normu iepriekš raksturotajā izpratnē Satversmes tiesa ir atzinusi par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam, citstarp norādot, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa labāk nekā likumdevējs spēj izvērtēt civiltiesisku strīdu un noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā vispār ir nepieciešams nodibināt servitūtu, kā arī vislabāk spēj noteikt nodibināmā servitūta veidu un apmēru, taisnīgi samērojot pušu pretējās intereses un īstenojot saudzējošu pieeju kalpojošās lietas īpašnieka tiesību ierobežošanai. Turklāt šāda pieeja ir īpaši svarīga gadījumos, kad servitūta nodibināšanas rezultātā kalpojošās lietas īpašniekam pilnībā zūd iespēja lietot savu lietu vai tās daļu.¹²

Tajā pašā laikā Satversmes tiesa, izvērtējot CL 1231. panta 2. punkta satversmību, nav pievērsusies jautājumam, vai piespiedu servitūta nodibināšanas gadījumā kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam tomēr nepienākas atbilstoša atlīdzība par šādu viņa īpašuma tiesības aprobežojumu (lai gan uz šo aspektu Satversmes tiesas uzmanību vērsa viena no lietā pieaicinātajām personām).¹³ Turklāt kādā citā lietā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no CL noteikumiem par servitūtiem "izriet vispārīgs princips, ka servitūta izlietotājam nav pienākuma maksāt atlīdzību kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam", un "tādi likuma noteikumi, ka kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam tomēr pienākas atlīdzība par servitūta lietošanu, ir tiesiski iespējami, tomēr tie nebūtu raksturīgi servitūta būtībai un jēgai".¹⁴

[1.3] Šī raksta uzdevums ir koncentrēti aplūkot ar piespiedu servitūtu nodibināšanu saistītā tiesiskā regulējuma vēsturisko attīstību Latvijā un piespiedu servitūta institūta izpratni šobrīd Latvijā spēkā esošajās tiesībās, kā arī aplūkot analoģisku tiesību institūtu regulējumu citu ģermāņu tiesību sistēmas valstu (Vācijas, Šveices, Austrijas) tiesībās, galveno uzmanību veltot piespiedu ceļa servitūta jeb t.s. nepieciešamā ceļa (Notweg) institūtam un tā nodibināšanas priekšnoteikumiem, kā arī apgrūtinātā (kalpojošā) nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībai uz atbilstošu atlīdzību par šāda aprobežojuma nodibināšanu.

1. Tiesiskā regulējuma vēsturiskā attīstība Latvijā

[2] Baltijas guberņu 1864. gada Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) 1251. pantā bija ietverta šāda norma: "Servitūtus nodibina: 1) ar likumu; 2) ar tiesas spriedumu par dalīšanu; 3) ar privātpersonu rīkojumiem, kas izsacīti vai nu līgumā, vai vienpusējā gribas izteikumā, un proti, testamentā." Turklāt VCL 1253. pantā papildus bija noteikts, ka, "dalot mantojumu vai kopmantu u.tml., tiesa var daļu izlīdzināšanai viena dalībnieka nekustamai mantai uzlikt servitūtus otram par labu".¹⁵

[2.1] Komentējot šīs normas, juridiskajā literatūrā savulaik norādīts, ka dalīšanas procesā tiesa, balstoties uz tai piešķirto ārkārtējo kompetenci, var nodibināt servitūtus par labu vienam kopdalībniekam, apgrūtinot otra nekustamo īpašumu (skat. arī VCL 941. pantu),¹⁶ vienlaikus piebilstot, ka šādā veidā bieži rodas t.s. nepieciešamais ceļš (Notweg). Bez tam tiesa ar spriedumu var aizstāt tās personas piekrišanu, kura nevēlas izpildīt savu apsolījumu nodibināt servitūtu. Turklāt abos minētajos gadījumos servitūts uz tiesas sprieduma pamata ir nostiprināms zemesgrāmatā.¹⁷

Šajā ziņā jāpiebilst, ka arī atbilstoši romiešu tiesībām ar tiesas spriedumu servitūti varēja tikt nodibināti dalīšanas procesos (piem., mantojuma vai kopīpašuma dalīšanas procesos),¹⁸ dalīšanas nolūkā apgrūtinot dalāmo lietu, proti, vienam kopdalībniekam piespriežot īpašuma tiesību, bet otram – lietojuma tiesību uz lietu, kas iepriekš bija kopīga, vai zemes gabala reālas sadales gadījumā apgrūtinot ar reālservitūtu vienu daļu par labu otrai.¹⁹

[2.2] Saistībā ar nepieciešamo ceļu jānorāda, ka atbilstoši romiešu tiesībām neatliekamos gadījumos tiesa varēja piespriest ceļa servitūta nodibināšanu pret atlīdzību. Sākotnēji šāda iespēja panākt ceļa piešķiršanu piespiedu kārtā bija pieļauta vienīgi reliģiozu interešu dēļ, t.i., lai nodrošinātu piekļuvi citādi nesasniedzamām apbedījumu vietām (kapenēm).²⁰ Vēlākajā praksē šo principu attiecināja arī uz gadījumiem, kad zemes gabala īpašnieks, nešķērsojot svešu zemes gabalu, vai nu vispār nevarēja, vai arī ar grūtībām varēja sasniegt publisku ceļu,²¹ it īpaši – ciemu iedzīvotājiem piederošo zemes gabalu juceklīgā izvietojuma dēļ. Kā norādīts pandektu tiesību literatūrā, priekšnoteikums nepieciešamā ceļa nodibināšanai ir apstāklis, ka prasītājam piederošā nekustamā īpašuma pienācīga izmantošana nav iespējama bez šāda ceļa; prasība vēršama pret tāda kaimiņos esoša nekustamā īpašuma īpašnieku, kas ir piemērots minētajam ceļam, savukārt atbildētājs var celt ierunu, ka ar nepieciešamā ceļa noteikšanu cita kaimiņa nekustamajā īpašumā šis kaimiņš salīdzinājumā ar atbildētāju tiktu apgrūtināts mazāk.²²

Ja runā par Baltijas guberņu privāttiesībām, tad 19. gadsimta beigu juridiskajā literatūrā norādīts, ka VCL nav noregulēts t.s. nepieciešamais ceļš (Notweg) tādā izpratnē, kādā to pazina romiešu un ģermāņu tiesības, piebilstot, ka VCL sākotnējā projektā šāds regulējums bija ietverts, taču no galīgās redakcijas tas ticis izslēgts. Nav arī pamata subsidiāri piemērot pandektu tiesības, jo šajā ziņā nav konstatējams likuma robs, proti, īpašniekam piederošā tiesība aizliegt visiem citiem ietekmēt viņa lietu, kas paredzēta VCL 874. pantā,²³ atrisina šo jautājumu noliedzoši. Tāpēc tam, kurš citādi nevar piekļūt savam zemes gabalam, vienošanās nepanākšanas gadījumā atliek vienīgi iespēja vērsties pie attiecīgā pagasta, respektīvi, pie augstākas publiskas instances ar lūgumu izveidot publisku lauku vai ciema ceļu.