Mediācijas principi un procesuālie aspekti

Lai diskutētu par to, vai gadījumos, kad noteikts civilprocesuāls pagaidu aizsardzības līdzeklis pret vardarbību, tiesvedības gaitā iespējama un pieļaujama mediācija, vispirms ir jāsaprot, kas ir mediācija, kādas civilprocesuālas sekas izriet no pušu izvēles strīdu risināt mediācijas ceļā un kā norit mediācijas process.

Mediācijas institūts pasaulē ir radīts, lai sniegtu elastīgu, tajā pašā laikā strukturētu mehānismu, kā risināt domstarpības jebkurās situācijās, arī tur, kur risinājums pirmšķietami nav iespējams. Mediācijas mērķis ir veicināt savstarpējo sapratni, radot augsni jauniem risinājumiem (mediācijas mērķis nav obligāta vienošanās panākšana starp pusēm). Mediācijas procesā ir noteikti posmi, katram posmam ir savs uzdevums, un viss process kopumā balstās uz noteiktiem pamatprincipiem. Posmi un principi nodrošina, ka, neskatoties uz procesa elastību un radošumu, puses cieņpilni, saudzīgi un efektīvi dodas risinājumu virzienā.²

Mediācijas likums (turpmāk – ML) definē mediāciju kā "brīvprātīgas sadarbības procesu, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību".³ Mediāciju var izmantot domstarpību risināšanai gan ārpustiesas, gan tiesvedības gaitā, kamēr lietas izskatīšanas pēc būtības vēl nav pabeigta.⁴ ML mērķis ir radīt tiesiskus priekšnoteikumus, lai veicinātu mediācijas kā alternatīva domstarpību risināšanas veida izmantošanu, sekmējot sociālo attiecību harmonizāciju.⁵

Mediācijas izmantošanu gadījumos, kad ir ierosināta tiesvedība, regulē ML un Civilprocesa likums⁶ (turpmāk – CPL). Mediācijas pamatprincipi – brīvprātība, pušu vienlīdzība un sadarbība, konfidencialitāte – un mediācijas izmantošanas procesuālais regulējums nodrošina, ka mediācijas izvēle vienmēr atstāj pusēm iespēju izmantot arī citus strīdu risināšanas veidus, piemēram, uzsākt vai turpināt tiesvedību, mediācija ir brīvprātīga visā tās laikā, un mediācijas izvēle nemazina, bet var pat palielināt no vardarbības cietušās puses tiesību un interešu aizsardzību.

Pirmkārt, mediācija nav obligāta, mediācija ir brīvprātīga visās civillietu kategorijās, tostarp ģimenes strīdos, un visā mediācijas procesa garumā. Brīvprātība ir princips, kurš izpaužas ikkatrā mediācijas solī – gan brīvi pieņemot lēmumu uzsākt mediāciju, gan izvēloties mediatoru un lūdzot mainīt mediatoru, gan brīvi vienojoties par mediācijas gaitu, tajā skaitā patstāvīgi lemjot un vienojoties ar otru pusi un mediatoru par piesaistāmo atbalsta personu loku, gan patstāvīgi un brīvprātīgi izlemjot, kādi risinājumi der personai strīda atrisināšanai, gan noslēdzot vienošanos par strīda atrisinājumu vai arī brīvi paužot savu gribu nepiekrist vienošanās noslēgšanai, pat nepaskaidrojot savas izvēles pamatojumu.