Eiropas Savienības Tiesas (EST) lietām var sekot divos dažādos veidos, kas viens otru neizslēdz, t.i., iepazīties ar nolēmumu, kad tas jau pasludināts, un prātot par tā sekām vai arī sekot lietai jau no paša sākuma, kad tā tikai iesniegta EST vai arī ir nodoms to darīt, cenšoties izprast motīvus, apstākļus un, protams, mēģinot atminēt, kāds būs EST vērtējums. Ņemot vērā, ka parasti tiek runāts jau par pasludinātiem nolēmumiem, šoreiz šīs slejas ietvaros tiek piedāvāts iepazīties ar dažām aktualitātēm, kurām būtu jāpievērš uzmanība vēl jo vairāk tādēļ, ka 2021. gads solās būt ārkārtīgi interesants ne tikai sagaidāmo nolēmumu kontekstā, bet arī attiecībā uz ierosinātajām lietām.

Kā pirmā minama lieta C-3/20 LR Ģenerālprokuratūra, kur EST atbildēs uz jautājumu, vai bijušo Latvijas Bankas prezidentu aizsargā imunitāte saistībā ar viņam inkriminētām darbībām. EST šo lietu izskatīja, tomēr pagaidām spriedums nav pasludināts. Uzsverams, ka šis EST nolēmums ietekmēs krimināllietas izskatīšanu Rīgas rajona tiesā, kas attiecīgi šo lietu padara par būtisku nacionāli. Turklāt, tā kā šajā lietā jautājums nav tikai par bijušo Latvijas Bankas prezidentu, bet arī par Eiropas Centrālās bankas padomes locekli un tā imunitātes tvērumu, kas būs pirmā lieta EST vēsturē, kurā tiks analizēts imunitātes jautājums tieši šī statusa kontekstā, minētā lieta iegūst nozīmi arī Eiropas Savienības (ES) mērogā.

Otrkārt, Latvija izšķīrās celt prasību pret Zviedriju. Šāda rīcība nenoliedzami no Latvijas puses ir drosmīga un apsveicama, kā arī vēsturiska, jo Latvijas prasība kļūs par devīto prasību, kas celta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 259. pantu, kas attiecīgi tai rezervēs vietu mācību grāmatās uzreiz pēc C-3/20 LR Ģenerālprokuratūra lietas. Šeit gan uzsverams, ka, pirms Latvija faktiski iesniegs prasību EST, vispirms būs jāpaiet trīs mēnešu termiņam, kura laikā Eiropas Komisija (EK) var sniegt atzinumu. Minētais attiecīgi nozīmē, ka 2021. gada jūnijā/jūlijā ES Oficiālajā Vēstnesī tiks publicēts Latvijas prasības pret Zviedriju kopsavilkums, no kura arī kļūs zināms, kāds konkrēti ir Latvijas izteiktais lūgums EST.

Treškārt, Ryanair cēlis vairākas prasības pret EK saistībā ar atbalsta shēmām Covid-19 sakarā. Piemēram, lietā T‑259/20 Ryanair lūdza atcelt EK lēmumu saistībā ar Francijā noteikto valsts atbalsta shēmu, savukārt lietā T‑238/20 Ryanair lūdza atcelt EK lēmumu saistībā ar Zviedrijā noteikto valsts atbalsta shēmu. Šajās lietās ir jau pasludināti nolēmumi un Ryanair prasības ir noraidītas. Tomēr tajā pašā laikā Ryanair ir cēlis prasību arī par Latvijā esošo valsts atbalsta shēmu saistībā ar airBaltic, kā arī Igaunijā esošo valsts atbalsta shēmu Nordica kontekstā. Šajās lietās šobrīd dalībvalstīm iztecējis to iestāšanās termiņš, kas attiecīgi nozīmē, ka 2021. gada otrajā pusē tajās sagaidāmas tiesas sēdes un, protams, nolēmumi, kuros tiks analizētas konkrētās atbalsta shēmas.

Ceturtkārt, pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš aizsākās Polijas stāsts saistībā ar tiesu neatkarību, un tas joprojām ir aktuāls. EK savā 2021. gada 31. marta paziņojumā informēja, ka tā vērsīsies EST, tādējādi aizsargājot tiesnešu neatkarību. Kā izriet no paziņojuma, šis jautājums nav atrisināts pārkāpuma procedūras ietvaros. Tomēr ko šis piemērs atklāj mums? Pirmkārt, Līguma par Eiropas Savienību 7. panta procedūra nav veiksmīgs instruments. Otrkārt, ES ilgstoši nespēj rast risinājumu konkrētajai situācijai, un tādējādi tiek ietekmētas arī pārējās dalībvalstis, ko spilgti demonstrē, piemēram, EST spriedums apvienotajās lietās C-354/20 PPU un C-412/20 PPU Openbaar Ministerie saistībā ar Eiropas aresta orderi. Treškārt, EK, ņemot vērā izveidojušos situāciju, nākusi klajā ar ikgadējo Rule of Law ziņojumu, lai ar tā starpniecību uzraudzītu tiesiskumu dalībvalstīs, tomēr arī tas nav atrisinājis, kā arī novērsis izveidojušos situāciju Polijā.

Piektkārt, lietā Avis 1/19 Convention d’Istanbul EST tiek lūgts sniegt atzinumu par Padomes lēmumu noslēgt Stambulas konvenciju ES vārdā bez visu ES dalībvalstu kopējas vienošanās un piekrišanas uzņemties saistības, kas izriet no minētās konvencijas. Šobrīd pasludināti ģenerāladvokāta secinājumi, no kuriem citstarp izriet, ka tikai Padome var izlemt, kā būtu vispareizāk rīkoties, t.i., pieņemt lēmumu noslēgt Stambulas konvenciju ES vārdā bez visu dalībvalstu kopējas vienošanās vai arī tikai pēc šīs kopējās vienošanās. Tādējādi faktiski šie ģenerāladvokāta secinājumi nesniedz atbildi vispār, kā būtu jārīkojas. Tomēr ir arī laba ziņa. Tā kā ģenerāladvokāta secinājumi pasludināti 2021. gada 11. martā, tuvāko mēnešu laikā gaidāms arī pats EST atzinums. Turklāt atgādināms, ka arī Satversmes tiesā atrodas lieta, kas tiks skatīta 2021. gada 5. maijā, saistībā ar atsevišķu Stambulas konvencijas pantu atbilstību Satversmei. Līdz ar to, ņemot vērā plašās diskusijas, kuras šis jautājums kopumā izpelnījies ne tikai ES iestādēs, bet arī dalībvalstīs, abas lietas ir uzmanības vērtas.