Raksta pamatjautājums ir par to, kāda ietekme uz kopējo vainas formu ir salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos, ja KL Sevišķās daļas normas dispozīcijā darbība vai bezdarbība ir saistīta ar attiecīgu noteikumu pārkāpumu (prettiesiska) un tā rezultātā izraisītas kaitīgas sekas aiz neuzmanības.

Ņemot vērā, ka minētajā rakstā prettiesiskums nav vienīgais krimināltiesību jautājums, par kuru tajā runāts, bet ir daudz uzmanības veltīts kritikai par vairākās publikācijās manis izteiktajiem uzskatiem vainas jautājumos, tad atļaušos neaprobežoties tikai ar darbības vai bezdarbības prettiesiskuma sasaisti ar vainu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos; esmu ņēmis vērā arī to, ka KL jautājums par vainas formu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos līdz šim nav atrisināts un joprojām nav zaudējis savu aktualitāti.

Problēmas par vainas formu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos veidošanās

Diskusijai par vainas formu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos, šīs problēmas teorētiskajiem un normatīvajiem risinājumiem ir gara vēsture, kaut vai vērtējot tikai laiku kopš KL projekta apspriešanas un pieņemšanas Saeimā 1998. gada 17. jūnijā, tāpēc atļaušos ieskicēt šo vēsturisko aspektu.

Latvijas krimināltiesības vainas jautājumos tradicionāli pieturas pie vainas psiholoģiskās koncepcijas,³ kuras pamatnostādne tika iekļauta KL 8. panta otrajā daļā: "Nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm." Piebildīšu, ka Latvijas krimināltiesību vēsturē šāda satura risinājums vainas jautājumā KL tika nostiprināts pirmo reizi.

KL 8. panta otrajā daļā iekļautais noteikums attiecas kā uz konkrētā noziedzīgā nodarījuma pamatpazīmēm, tā uz papildu pazīmēm. Tāda nostādne ir radusi savu nostiprinājumu krimināltiesību teorijā, formulējot noziedzīga nodarījuma vienu no galvenajām komponentēm – subjektīvo pusi: "Noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse ir vainīgās personas (nodarījuma subjekta) psihiskā darbība, kas tieši saistīta ar izdarīto (nodarījuma objektu un objektīvo pusi), un tā apvieno vienotā veselā personas psihiskās darbības intelektuālos un gribas procesus."⁴

Iepriekšminēto nostādni ietverot KL 8. panta otrajā daļā, tika sperts pirmais solis vainas psiholoģiskās koncepcijas normatīvajā nostiprinājumā.

Nākamais solis bija saistīts ar tieša nodoma formulējuma iekļaušanu KL 9. pantā. Risinot jautājumus par vainas formu KL 9. un 10. pantā (attiecīgi – nodoms un neuzmanība un to veidi – tiešs un netiešs nodoms, noziedzīga nevērība un noziedzīga pašpaļāvība), vainīgā psihiskā attieksme tika traktēta tikai saistībā ar likumā paredzētajām kaitīgajām sekām. Tas nozīmē, ka šajos divos KL pantos vainas jautājums tika risināts tikai attiecībā uz materiāla sastāva noziedzīgiem nodarījumiem. Taču tika apiets jautājums par vainas formu formāla un nošķelta sastāva noziedzīgos nodarījumos, kas KL Sevišķās daļas pantos bija formulēti tādā veidā, ka šie nodarījumi uzskatāmi par pabeigtiem jau ar prettiesiskās darbības izdarīšanu vai bezdarbības pieļaušanu.

Atgādināšu, ka arī līdz 2012. gada 12. decembra grozījumiem KL 9. panta otrajā daļā visos Latvijā spēkā darbojošos krimināllikumos, traktējot vainas formas un to veidus, nekas nebija teikts par personas psihisko attieksmi pret darbību vai bezdarbību, kas izraisījusi kaitīgās sekas aiz neuzmanības.

Tas tad arī juristiem deva iespēju dažādi traktēt personas psihisko attieksmi pret darbību vai bezdarbību – gan kā tikai tīšu, gan kā izdarītu arī aiz neuzmanības. Tāda juridiskā situācija tika izmantota ne vien krimināltiesību teorijā, bet arī tiesu praksē.