Ievads

Latvija vienmēr ir ieņēmusi stingru nostāju jautājumā pret dopingu, veicot visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sistēma aizsargā sporta integritāti, ir pilnīgi stabila un atbilst visaugstākajiem starptautiskajiem standartiem. Tomēr, ņemot vērā šīs jomas straujo attīstību, ir nepieciešams vienmēr nodrošināt aktuālu, samērīgu, efektīvu un atturošu sankciju mehānismu, kā arī atbilstošu kontroles procesu un uzraudzību.

Paturot to prātā, raksta mērķis ir analizēt ārvalstu pieredzi par dopinga lietošanas un/vai citu antidopinga noteikumu pārkāpumu kriminalizēšanu sportā, lai novērtētu, vai spēkā esošs tiesiskais regulējums Latvijā joprojām ir pietiekami stabils, vai ir nepieciešami papildu likumdošanas pasākumi, lai kriminalizētu dopinga lietošanu un/vai citu antidopinga noteikumu pārkāpumu Latvijā.

Ar dopinga lietošanas saistīto noziedzīgo nodarījumu tiesiskais regulējums Eiropā

Aizliegto vielu lietošana sportā iznīcina "sportisko garu" un mazina izcilu sasniegumu nozīmi. Vairāki ārvalstu eksperti apgalvo, ka pašreizējā antidopinga sistēma ir neefektīva, lai atturētu sportistus no dopinga lietošanas, un dopinga izplatība ir radījusi sabiedrībai priekšstatu, ka pat šķietami tīrie sportisti var krāpt.¹

Tiek pieņemts, ka jebkura dopinga kriminalizācijai jānotiek paralēli sankcijām, kuras uzliek Pasaules Antidopinga kodekss (turpmāk – PAAK). Tomēr nav vienotības šādos jautājumos:

– vai tam jābūt atsevišķam ar sportu saistītam likumam, kas kriminalizē PAAK aizliegto vielu lietošanu, vai tikai pantam, kas paredz administratīvu vai kriminālu atbildību farmācijas, muitas vai jebkura cita veida tiesību aktos;

– vai tikai PAAK aizliegtās vielas lietošana ir atzīstama par noziedzīgu, vai tādi ir arī citi Antidopinga noteikumu pārkāpumi (turpmāk – ANP).