Raksts veidots divās daļās. Pirmajā daļā autore analizējusi bērnu tiesību uz veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu nodrošināšanas tiesisko regulējumu, ieskicējot bērna tiesību un interešu likumiskās pārstāvības formas. Savukārt raksta otrajā daļā analizēts tiesiskais regulējums bāriņtiesas kompetencei bērna veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā.

Pētījuma rezultātu sasniegšanai pamatā tika analizēti nacionālie tiesību akti, kas nosaka, bāriņtiesas kompetenci un pienākumus bērna veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī starptautiskie tiesību akti, kuros nostiprināta kārtība, kādā ievērojamas bērna tiesības un intereses, un judikatūra.

Ievads

Bērnu tiesību nodrošināšanai ir pievēršama īpaša uzmanība, jo bērns ir visneaizsargātākā sabiedrības daļa. Par bērna tiesību un interešu nodrošināšanu ir atbildīgi viņa dabiskie aizbildņi jeb bērna vecāki, kā arī bērna tiesības un intereses var pārstāvēt bērna likumiskie pārstāvji. Tomēr dažkārt līdz ar vecāku atbildības trūkumu un nolaidību bērna aprūpē pilnvērtīgā bērna tiesību un interešu nodrošināšanā iesaistās bāriņtiesa. Viens no būtiskākajiem bērna attīstības jautājumiem ir saistīts ar bērnam nepieciešamo medicīnas pakalpojumu saņemšanu. Problemātika aktualizējas brīžos, kad bērna vecāku vai likumisko pārstāvju uzskati ir atšķirīgi par bērnam nepieciešamo medicīnas pakalpojumu saņemšanu, tā apjomu un lietderīgumu. Šādās situācijās ir neatsverama bāriņtiesas iesaiste – bērnam vajadzīgo medicīnas pakalpojumu nepieciešamības izvērtēšanā un nodrošināšanā.

Tiesiskā regulējuma analīze un bērna likumiskās pārstāvības formu vispārējs raksturojums

Ņemot vērā, ka Civillikuma 219. panta izpratnē bērns ir nepilngadīga persona, līdz tas sasniedz 18 gadu vecumu, un saskaņā ar tiesību akta 1408. pantā minēto, ka nepilngadīgai personai trūkst rīcībspējas,¹ bērnam ir ierobežotas tiesības izlemt par sev nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu. Turklāt jāņem vērā, ka bērna spēja lemt un pieņemt lēmumus nav atdalāma no viņa vecuma un brieduma pakāpes. Visā bērna nepilngadības laika posmā ar bērna tiesību un interešu nodrošināšanu saistītos jautājumus izlemj bērna likumiskie pārstāvji, kas atkarībā no bērnam noteiktā juridiskā statusa var būt viņa dabiskie aizbildņi jeb vecāki, likumiskie aizbildņi, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai bāriņtiesa.