2021. gada 7. aprīlī Saeima pieņēma Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumu (turpmāk – NTPAL), kura mērķis ir aizliegt negodīgas tirdzniecības praksi visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē, kā arī ierobežot nepārtikas preču mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem. Ar šī likuma stāšanos spēkā Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums (turpmāk – NMPAL) zaudēs savu spēku. Taču uzrauga lomu arī jaunajam likumam joprojām īstenos Konkurences padome (turpmāk – KP).
Šī raksta mērķis ir aplūkot NTPAL prasības un tā atšķirības no līdz šim spēkā esošajām NMPAL normām. Vienlaikus, ņemot vērā, ka NTPAL ietvertās prasības attiecībā uz nepārtikas preču mazumtirdzniecību nav būtiski mainījušās, tad nepārtikas preču mazumtirdzniecība netiks aplūkota šajā rakstā, savukārt uzmanība tiks koncentrēta uz lauksaimniecības un pārtikas preču piegādi.
Negodīga tirdzniecības prakse
Saskaņā ar NTPAL 5. panta pirmo daļu ir aizliegtas darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirdzniecības praksi un neatbilst prasībām par labticību un godprātību darījumos. Negodīga tirdzniecības prakse var krasi atšķirties no labas komercprakses, un viens tirdzniecības partneris to var vienpusēji uzspiest otram, piemēram, uzspiežot nepamatotu un nesamērīgu viena tirdzniecības partnera ekonomiskā riska nodošanu otram vai uzspiežot vienam tirdzniecības partnerim tiesību un pienākumu būtisku nelīdzsvarotību. Noteikti prakses veidi var būt klaji negodīgi, pat ja abas puses par tiem ir vienojušās.1
Eiropas Komisijas 2011. gadā veiktā ietekmes novērtējuma dati liecina, ka pārtikas preču ražotāju izmaksas saistībā ar negodīgu tirdzniecības praksi veidoja 0,5 % no apgrozījuma, kas naudas izteiksmē, ekstrapolējot uz visu pārtikas nozari, mērāms 4,4 miljardos eiro gadā. Savukārt 2013. gadā veiktās aptaujas dati liecina, ka lauksaimniecības produktu ražotāju un to apvienību zaudējumi no negodīgas tirdzniecības prakses veidoja vairāk nekā 10 miljardus eiro gadā.2 Minētais apliecina nepieciešamību pēc plašākas uzraudzības un ierobežojumiem, tos attiecinot ne tikai uz mazumtirdzniecību, bet visu lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
