Latvijā bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pamatā ir ANO Konvencija par bērnu tiesībām,¹ Bērnu tiesību deklarācija un Bērnu tiesību aizsardzības likums,² turklāt ģimenei un bērniem kā īpašiem tiesību subjektiem īpašu konstitucionālu aizsardzību paredz Latvijas Republikas Satversmes 110. pants.³ Arī Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka, rūpējoties par bērniem un ģimeni un ievērojot pārējās Satversmes normas un tiesību principus, valstij ir jāveic tādi atbalsta pasākumi, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst bērnu vajadzībām,⁴ līdz ar to bērnu tiesību aizsardzībai ir jāpievērš īpaša uzmanība un ikvienam bērnam jānodrošina iespēja saņemt ātru, kvalitatīvu un pieejamu palīdzību problēmu risināšanai un tiesību aizsardzībai.

Stabila, sociāli un ekonomiski neatkarīga ģimene ir viens no galvenajiem pamatiem uz vērtībām orientētas sabiedrības pastāvēšanai. Ģimenes ne tikai būtiski ietekmē sabiedrības un valsts labklājību, bet arī veic vairākas svarīgas funkcijas, piemēram, uztur demogrāfisko stabilitāti, nodrošina bērnu un jauniešu socializāciju un sagatavošanu pastāvīgai dzīvei, ģimenes locekļu aprūpi, sniedz savstarpēju atbalstu ģimenes locekļiem.