Līdztekus pamata jautājumam – vai Konvencija atbilst Satversmei – Spriedums ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Ar Spriedumu pirmo reizi izskatīta lieta, kurā apstrīdēta atbilstība Satversmes ievadam. Ar Spriedumu tikai otro reizi īstenota preventīvā konstitucionālā kontrole pār parakstītu, bet Saeimā neratificētu starptautisko līgumu.¹ Spriedums ir arī viens no tikai diviem Satversmes tiesas spriedumiem, kuros izvērsti analizēta dzimumu līdztiesība.² Komentāra formā nav iespējams pievērsties visiem šiem aspektiem ar tam pienākošos rūpību. Tādēļ ieskicēšu tikai dažus no Spriedumā aktualizētiem jautājumiem, kurus uzskatu par nozīmīgiem tieši Satversmes tiesas judikatūras attīstības kontekstā.

Pieteikuma juridiskais pamatojums un preventīvā konstitucionālā kontrole

Pieteikumu iesniedza 21 Saeimas deputāts, kas uzskatīja, ka Konvencija atbilst Satversmei. Taču, ievērojot prasību pieteikumā pamatot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei, pieteikumā tika lūgts atzīt apstrīdētās Konvencijas normas par neatbilstošām Satversmei. Šādam nolūkam pieteikumā tika ietverti dažādos avotos izteiktie iebildumi pret Konvenciju, ciktāl tos bija iespējams formulēt atbilstoši Satversmes tiesas procesa prasībām.³ Vienlaikus pieteikumā tika ietverti arī pretargumenti un sniegts pamatojums Konvencijas atbilstībai Satversmei. Pieteikuma iesniedzēju mērķis bija panākt, ka Satversmes tiesa novērš šaubas par Konvencijas neatbilstību Satversmei, uz kurām norāda tās ratifikācijas pretinieki un kuru dēļ Konvencija jau vairāk nekā piecus gadus no tās parakstīšanas nav tikusi ratificēta.

Nav pamata šaubām, ka, pieņemot Spriedumu, nebūtu tikuši izteikti vai vērtēti visi Konvencijas pretinieku iebildumi. Pirmkārt, Satversmes tiesas procesā darbojas objektīvās izmeklēšanas princips. Tas izpaudies arī Spriedumā, kura 20. punktā Satversmes tiesa ir vērtējusi, vai ar Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktu radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, lai gan lietas dalībnieki to nebija apstrīdējuši (tā kā to neapstrīdēja arī Konvencijas pretinieki). Otrkārt, tiem Saeimas deputātiem, kuri neatbalsta Konvencijas ratifikāciju, bija iespējams arī pašiem iesniegt savu pieteikumu Satversmes tiesā gan pirms lietas ierosināšanas, gan pēc tās, lai izslēgtu šaubas par kāda sava argumenta nepilnīgu vai nekorektu atspoguļojumu.

Ir apsverams, vai attiecībā uz preventīvo konstitucionālo kontroli nebūtu jāparedz no citiem gadījumiem atšķirīgas prasības pieteikuma juridiskajam pamatojumam. Atšķirībā no tradicionālās konstitucionālās kontroles preventīvās konstitucionālās kontroles mērķis nav aizskartu tiesību aizsardzība, bet gan pārliecināšanās par vēl nesaistoša tiesību akta saderību ar Satversmi, lai lemtu par tā ratifikāciju; tātad – tiesību un politikas veidošana.⁴ Tādēļ šādos gadījumos būtu pietiekami, ja pieteikumā ir pamatotas tikai šaubas par apstrīdētā starptautiskā līguma atbilstību Satversmei, nevis sniegts juridiskais pamatojums neatbilstībai.

Konstitucionālā identitāte un Satversmes ievada juridiskā daba

Sprieduma 14. punktā izvērsti skaidrots konstitucionālās identitātes jēdziens. Tas ir nozīmīgi, jo līdzšinējā Satversmes tiesas judikatūrā šis jēdziens izmantots tikai pastarpināti kontekstā ar latviešu valodu kā konstitucionālās identitātes elementu. Šajā sakarā Spriedumā ir arī skaidrota Satversmes ievada kā tiesību avota daba. Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes ievadu veido gan tiesību normas – vispārējie tiesību principi, gan konstitucionālo identitāti veidojoši ārpusjuridiski elementi jeb vērtības. Tā kā Satversmes ievadā ietvertā atsauce uz kristīgajām vērtībām un postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav tiesību normas, tad atbilstību tiem nav iespējams vērtēt un tiesvedība šajā daļā tika izbeigta.

No tā var secināt, ka ar jēdzienu "Sa­tversme" Satversmes 85. pantā un Sa­tversmes tiesas likumā ir saprotama ne visa Satversmes teksta daļa, bet tikai tā, kurā ietvertas tiesību normas. Šāds secinājums var tikt pamatots ar to, ka konstitucionālā kontrole ir tiesību normu hierarhijas kontrole. Tomēr, nesniedzot skaidrus nošķiršanas kritērijus, robeža starp vispārējiem tiesību principiem un citiem konstitucionālo identitāti veidojošiem elementiem var šķist plūstoša. Piemēram, vai Satversmes ievadā minētais, ka "Latvija veicina [..] pasaules ilgtspējīgu [..] attīstību" ir tiesību norma vai tikai mērķis bez vispārsaistoša spēka? Var rasties arī jautājums par to, kas un kādā kārtībā noteic, kuri no Satversmes ievadā minētajiem konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem ir tiesību normas un kuri nav. No demokrātiskas iekārtas viedokļa tas nav pašsaprotami.

No Sprieduma 14. punkta var netapt viennozīmīgi skaidrs, kādēļ tiesvedība izbeigta arī daļā par atbilstību Satversmes 1. pantam, kurš ir tiesību norma un kurā, kā norādīts Spriedumā, ir ietverta daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes.

Tiesvedības izbeigšana par atbilstību Satversmes 99., 110. un 112. pantam

Ar Spriedumu izbeigta tiesvedība lietā daļā par Konvencijas regulējuma, kas paredz valsts pienākumu veicināt izmaiņas domāšanā un attieksmē, nediskriminējot citstarp tās personas, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, atbilstību Satversmes 99. un 110. pantam. Tiesvedība izbeigta arī daļā par Konvencijas 14. panta atbilstību 112. pantam. Satversmes tiesa secināja, ka, lai gan lietā norādītās tiesības – tiesības turēties pie saviem uzskatiem par dzimumu sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām; tiesības uz ģimenes, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, aizsardzību; vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem vecāku pārliecībai atbilstošu izglītību – ietilpst minēto Satversmes pantu tvērumā, tomēr apstrīdētās Konvencijas normas šīs tiesības neierobežo. Līdzšinējā judikatūrā šādos gadījumos abstraktās konstitucionālās kontroles lietās apstrīdētās normas tikušas atzītas par atbilstošām Satversmei, nevis tiesvedība izbeigta.⁵ Izskatāmajā gadījumā gan tam nav būtiskas praktiskas nozīmes, jo nevarētu būt šaubu, ka apstrīdētās Konvencijas normas nav Satversmei neatbilstošas.

Daļā par Konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam tiesvedība izbeigta, jo Satversmes tiesa secināja, ka, pirms likumdevējs izvērtējis nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai un tos veicis, nevar pārbaudīt, vai šie pasākumi atbilst Satversmes 112. pantam. Var rasties jautājums, vai šāds pats secinājums nebija izdarāms arī attiecībā uz citām apstrīdētajām Konvencijas normām, kurām šķietami arī nepiemīt galīga noregulējuma raksturs. Piemēram, arī Konvencijas 4. panta 4. punkts neuzliek dalībvalstīm pienākumu īstenot konkrētus īpašos pasākumus,⁶ taču ar Spriedumu tas atzīts par atbilstošu Satversmes 91. pantam, neizbeidzot tiesvedību.

Atbilstība Satversmes 91. pantam

Sprieduma 17.–24. punktā vērtēta Konvencijas 4. panta 4. punkta atbilstība Satversmes 91. pantam. Satversmes tiesa secināja, ka minētā Konvencijas norma paredz atšķirīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kam ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības, taču šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Tas pamatojams ar lietas materiālos esošo informāciju par satraucoši augstajiem vardarbības pret sievietēm un dzimtē balstītas vardarbības rādītājiem Latvijā. Ņemot to vērā, Satversmes tiesas secinājums par atbilstību Satversmes 91. pantam ir loģisks un paredzams. Taču vienlaikus šī Sprieduma daļa atspoguļo vairākus interesantus Satversmes piemērošanas jautājumus.

Tradicionāli, piemērojot Satversmes 91. pantu, Satversmes tiesa nošķir, vai tiek runāts par panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu vai otrajā teikumā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Taču Spriedumā, līdzīgi kā 2019. gada 7. novembra spriedumā lietā Nr. 2018-25-01, Satversmes tiesa vērtēja atbilstību visam Satversmes 91. pantam, nenošķirot tajā ietvertos principus, kaut gan atšķirīgā attieksme šajās lietās bija balstīta uz nepieļaujamo kritēriju – dzimumu. Laiks rādīs, vai šāda pieeja tiks izmantota vienīgi lietās, kas skar dzimumu līdztiesību, vai arī citās lietās par atbilstību Satversmes 91. pantam.

Sprieduma 17. punktā izmantots ar Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra spriedumu lietā Nr. 2020-14-01 ieviestais Satversmes 91. panta piemērošanas tests, kas paredz vispirms noskaidrot, "vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos". Šādu metodoloģiju atsevišķajās domās kritizēja tiesnesis Aldis Laviņš, norādot, ka tas ir pretēji līdzšinējai praksei, kas paredzēja noskaidrot, "vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos".⁷ Proti, tiek ieviests jauns pārbaudes solis, vispirms salīdzinot personas un pēc tam apstākļus. Tomēr no Sprieduma 18. un 19. punkta šķiet, ka minētajai niansei šajā gadījumā nav bijusi būtiska loma, jo pēc būtības Satversmes tiesa ir vērtējusi tikai to, vai attiecībā uz aizsardzību no vardarbības vīrieši un sievietes atrodas salīdzināmos apstākļos.

Sprieduma 20. punktā Satversmes tiesa pirmo reizi norādījusi, kā pārbaudāms, vai ar parakstītu, bet neratificētu starptautisko līgumu radīts pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Proti, šādā gadījumā ir jānoskaidro: 1) vai starptautiskais līgums parakstīts atbilstoši starptautisko un nacionālo tiesību normu prasībām; un 2) vai starptautiskā līguma normas pietiekami skaidri formulētas, lai būtu saprotams no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturs. Zīmīgi, ka atšķirībā no pēdējo gadu judikatūras lietās par nacionālo tiesību normu atbilstību Satversmes 8. nodaļas normām Spriedumā nav norādīts, ka būtu jāvērtē, vai starptautiskā līguma parakstīšana ir veikta, ievērojot labas likumdošanas principu. Tas atstāj atvērtu jautājumu par to, vai no labas likumdošanas principa izrietošās prasības jāievēro, parakstot starptautisko līgumu, to ratificējot vai arī nevienā no šiem soļiem.

Vērtējot, vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, Satversmes tiesa pārbaudīja: 1) vai Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm, paredzot viņām atšķirīgu attieksmi; un 2) vai atšķirīgā attieksme pēc būtības ir vērsta uz šādu apstākļu novēršanu. Likumsakarīgi tika konstatēts, ka Latvijā šādi apstākļi – īpaši izplatīta vardarbība tieši pret sievietēm, pat ņemot vērā tikai nenoklusētos gadījumus, – pastāv. Spriedumā izmantotā metodoloģija saskan ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. panta 1. punktu, kas paredz, ka pagaidu īpašie pasākumi vienlīdzības starp vīriešiem un sievietēm nodrošināšanai ir jāpārtrauc, tiklīdz vienlīdzīgu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes mērķi ir sasniegti.

No iepriekš minētā var secināt, ka, ja situācija ar vardarbību pret sievietēm Latvijā tiktu būtiski uzlabota, Konvencijas paredzētā atšķirīgā attieksme, iespējams, vairs nebūtu attaisnojama un varētu kļūt neatbilstoša Satversmes 91. pantam. Tas savukārt nozīmē, ka tiem valsts varas pārstāvjiem, kuri iebilst pret Konvencijas ratifikāciju, ir norādīts virziens, kurā strādāt, lai pierādītu, ka Konvencijas saistības Latvijai tiešām nav nepieciešamas. Tas ir, nevis censties ieraudzīt Konvencijā slēptus ideoloģiskus draudus, kuru tur nav, bet gan pielikt visas pūles, lai samazinātu dzimtē balstītas vardarbības un vardarbības pret sievietēm līmeni Latvijā. Tieši tas ir veids, kā sasniegt to brīdi, kad Latvijai un tās iedzīvotājām Konvencija vairs nebūtu nepieciešama.