Prokurori, advokāti un kritušo sivēnu lietas

Tiesas procesa norisē nebija kādas būtiskas atšķirības no pašreiz notiekošā mutiskā procesa.

Daudzu kategoriju civillietas tika izskatītas ar prokurora piedalīšanos, jo prokuratūra realizēja uzraudzību pār PSRS, savienoto un autonomo republiku likumu precīzu un vienveidīgu izpildi civilprocesā un kriminālprocesā, arī pār to, kā likumus ievēro tiesas. Turklāt prokuroram bija tiesības iesniegt tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses (tāpat kā tagad), vai iestāties lietā jebkurā procesa stadijā, ja to prasa valsts vai sabiedriskās intereses vai tiesības, kā arī pilsoņu ar likumu aizsargātās intereses.

Laikā, kad strādāju Bauskas rajona tiesā, Bauskas prokuratūra bija ļoti darbīga. Prokurora palīdze Biruta Sproģe, pašas prokuratūras vārdiem runājot, bija čakla kā bitīte.

1979. gadā uz mana galda krājās lietu kaudze par kolhoziem un valstij nodarīto zaudējumu piedziņu. Zaudējumus radīja zooveterinārajām prasībām neatbilstoša sivēnu turēšana, kas izsauca to krišanu (tā oficiāli dēvēja mājlopu nobeigšanos). Atbildētāju loks katrā lietā bija plašs: iecirkņa zootehniķi, veterinārārsti, cūkkopības kompleksu vadītāji, fermu brigadieri, būvdarbu vadītāji, cūkkopēji. Gadījās, ka atbildētāji bija arī iecirkņu priekšnieki un galvenie zootehniķi. Šķiet, reti kura saimniecība bija atstāta bez prokurora "ievērības".

Izskatot lietu, bija jānoskaidro un spriedumā jāatspoguļo visi četri zaudējumu piedziņas priekšnoteikumi: zaudējumu esamība, prettiesiskā rīcība, cēloniskais sakars starp zaudējumiem un prettiesisko rīcību, un vaina.

Tas, par ko nebija strīda, bija zaudējumi. Pārējo atbildības priekšnoteikumu noskaidrošanai bija jāizzina sivēnu krišanas cēloņi, kas ne vienmēr bija saprotami, tad sīki jāizklaušina atbildētāji par viņu pienākumiem u.tml. Summas, kas tika prasītas piedzīt, bija tūkstošos rubļu, nereti veidojot atbildētāju vairāku mēnešu darba samaksu.

Varēja būt, ka ne vienmēr bija atbilstošas proporcijas, kādās sivēniem gatavoja ēdienu (milti, mikroelementi, vitamīni), jo ne jau kompjūtera programmas tolaik noteica barības sastāvu un ne jau vienmēr bija ko sajaukt (sapelējuši graudi É). Tad – pēkšņi uznākušais ziemas aukstums, iesalušās fermas durvis un pa tām iekļuvušais sivēntiņu bende – sals (šeit gan vainīgo izskaitļot nebija grūti). Var tikai iedomāties cūkkopēju ikdienu smagā fiziskā darbā ar spaiņiem, lāpstu, dakšām. Turklāt tiem bija jānovaktē sivēnmāšu dzemdību laiks, lai mazos kustonīšus uzreiz novietotu pareizajā pozīcijā pie pupa un lai tie nepakļūtu zem cūku mammas sānu preses. Un tad tiesā šie cilvēki ar asarām acīs taisnojās, kāpēc tomēr saglābt visu kustoņu dzīvības nebija izdevies. Var saprast atbildētāju noskaņojumu, jo viņi bija zināmā mērā kļuvuši par upuri pastāvošajai, diemžēl nereti bezatbildīgajai saimniekošanas sistēmai. Bija lietas, kuras mainīt viņi nespēja.

Šie bija galvenie advokātu argumenti. Bauskā bija tikai trīs advokāti: Gunārs Vilks (pēc tam Gunārs Gailis), Raimonds Cakars un Zigfrīds Krēgers. Savukārt atbildētāju bija līdz pat desmit cilvēkiem, un tie zināmā mērā tika konfrontēti viens ar otru, tāpēc katram vajadzēja savu advokātu. Diezgan regulāri šajās lietās tiesā ieradās Rīgas advokāti – Ilze Krastiņa, Olafs Stirbovičs, Aivars Ludvigs, Imants Blumbergs –, Voldemārs Cērmanis no Jelgavas u.c. Šķiet, tādu Rīgas advokātu desantu kā šajās lietās Bauskas tiesas nams Padomju ielā 16 nebija piedzīvojis.

Rīgas advokātu klātbūtne vismaz tiesneša darbības sākumā radīja papildu uztraukumu, jo likās, ka ar savu rīdzinieka statusu un drusku tādu kā bravūru, ko var nosaukt arī par metropoles advokāta pašapziņu, viņi it kā gribēja pateikt: "Nedomājiet, ka ar mums būs tik vienkārši." Saprotams, jo viņiem bija jāpārstāv un jāaizstāv savi klienti, un, protams, viņi to darīja profesionāli un ar stāju. Stirboviča kunga pērkondimdošais bass nezinātājam varēja radīt iespaidu, ka viņš ir sadusmots, un, iespējams, bija arī, bet Ilzes Krastiņas runas arvien bija kaismīgas, un valdošie un vadošie netika saudzēti. Brīžiem gandrīz gribējās iebilst: "Vai tik briesmīgi vajag É". Bet viņai jau ne Bauskā, ne tās pievārtē nebija jādzīvo un tāpēc varēja atļauties skarbu retoriku. Manai izaugsmei tā bija laba skola, jo Rīgas advokāti tāpat kā Bauskas advokāti tukšus salmus nekūla. Klausoties advokātos un domājot par spriedumu, uz papīra lapas atzīmēju viņu galvenās tēzes, kuras izmantoju sprieduma motīvos, tās vai nu akceptējot, vai atspēkojot.

Kāda lauku tiesas kolēģe, kura galvenokārt izskatīja krimināllietas, visai pašapzinīgi stāstīja, ka tiesājamajam, kuru aizstāvējis nevis "pašu", bet Rīgas advokāts, viņa "uzmetusi pa virsu". Tā sakot: nav ko dižoties...

Kas attiecas uz sivēnu "krišanas" lietām, jāatzīst, ka neiztika arī bez nevērības no strādnieku puses un speciālistu nolaidības. Tāpēc prokurora prasības, galvenokārt samazinot piedzenamo summu, daļēji tika arī apmierinātas.

Piemēram, mans 1979. gada 20. novembra spriedums lietā Nr. 2-570 liecina, ka kolhoza "Vecsaule" Rīkanu fermā 1979. gada pirmajā pusgadā bojā gājuši 228 sivēni, no kuriem nokosti un nogulēti 69 sivēni, radot zaudējumus 2878,20 rbļ. apmērā. Kolhoza labā no iecirkņa priekšnieka piedzīti 150 rbļ., no fermas brigadiera – 90 rbļ., no iecirkņa būvdarbu vadītāja – 80 rbļ., no iecirkņa vetārsta – 80 rbļ.

Tagad, lasot šo savu spriedumu, pabrīnījos par atbildības sadalījumu. Ja fermā ir brigadieris, viņam būtu vajadzējis uzņemties lielāko atbildību par šo viņa pārziņā nodoto objektu. No sprieduma neizrietēja, ka viņa zvanītie trauksmes zvani, ja tādi vispār bijuši, tikuši atstāti bez ievērības, kas tādējādi izsauktu arī citu speciālistu atbildību. Diemžēl spriedumā neatradu attiecīgus motīvus. Izskatās, ka izmantots princips: lai maksā tas, kam biezāks maks. Ko nu tagad zīlēt tiesas vietā.

Iespējams, iemeslu sprieduma lakonismam/ argumentācijas skopumam norāda lietas numurs. Tas nozīmē, ka līdz 20. novembrim es jau biju izskatījis 570 civillietas, bet līdz gada beigām skaits droši pārsniedza 600. Vēl jāpieliek klāt krimināllietas nepilngadīgo apsūdzībās. Vienam tiesnesim tas ir vērā ņemams cipars.

Neatceros, vai spriedumi šajās "sivēnu krišanas" lietās tika pārsūdzēti. Zinu tikai, ka atkārtoti rajona tiesai nevienu no šīm lietām skatīt nevajadzēja.

LPSR Augstākā tiesa rajona tiesas spriedumu vērtēja ne vien pēc tajā ietvertajiem argumentiem, bet arī kontekstā ar tiesas sēdes protokolā atspoguļoto. Ja tiesa sēdes gaitā bija noskaidrojusi visus svarīgos apstākļus un tie bija guvuši atspoguļojumu tiesas sēdes protokolā, kasācijas instances tiesa savā lēmumā, atstājot rajona tautas tiesas spriedumu negrozītu, norādīja papildu motīvus, tādējādi apliecinot sprieduma pamatotību un likumību.