Modernā konkurences tiesību regulējuma aizsākumi parasti tiek saistīti ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā radās un vēl joprojām veiksmīgi funkcionē t.s. antitrestu likumi (angl. Antitrust Laws),¹ latviski dēvēti arī par "prettrestu tiesību aktiem" (1890. g. Šermana prettrestu akts (angl. Sherman Antitrust Act),² 1914. g. Kleitona prettrestu akts (angl. Clayton Antitrust Act)³ u.c.).

Minētās normas tapa kā atbilde uz 19. gs. 80.–90. gados atsevišķās ASV tautsaimniecības nozarēs (dzelzceļa transports, derīgo izrakteņu ieguve, specifisku preču ražošana u.c.) notikušo kapitālu koncentrēšanos nedaudzu saimniekošanas subjektu (t.s. monopolistu) privātās rokās ar atbilstošu iespēju diktēt cenu politiku, aizkavēt jaunu konkurentu ienākšanu attiecīgajā tirgū u.c. Šādi tika apgrūtināta brīva un godīga, patērētājiem izdevīga konkurence un izveidojās objektīva nepieciešamība pēc nepieņemamo situāciju sakārtojoša tiesiskā regulējuma.

Kā zināms, gadījumos, kad kādu preci vai pakalpojumu (produktu) piedāvā tikai viens tirgus dalībnieks, viņš var brīvi noteikt sava produkta cenu, un, tā kā patērētājiem nav faktiskas iespējas iegādāties minēto produktu no citiem alternatīviem piegādātājiem, kas konkurences cīņā par patērētāju labvēlību būtu gatavi piedāvāt to pašu produktu par citu – zemāku cenu, tiem atliek vai nu vispār atteikties no kārotā produkta iegādes, vai arī pirkt to par vienīgā piegādātāja pieprasīto cenu.

Līdzīgi – ja preci vai pakalpojumu piedāvā tikai neliels skaits piegādātāju, tie var savstarpēji vienoties par vienotas cenas noteikšanu, šādi liedzot patērētājiem alternatīvas – lētākas preces vai pakalpojuma iegādes iespēju.