Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. panta pirmo daļu aizliegtas un spēkā neesošas ir vienošanās uzņēmumu starpā, tieši vai netieši nosakot iepirkuma vai pārdošanas cenas, ierobežojot vai kontrolējot ražošanu, tirgus, tehnikas attīstību vai investīcijas, sadalot tirgus vai piegādes avotus, līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemērojot atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus, slēdzot līgumus, prasot, lai otra puse uzņemtos papildu saistības, kuras pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līguma priekšmetu.¹

Atbilstoši LESD 102. pantam aizliegta ir arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, tostarp tieši vai netieši uzspiežot netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citus netaisnīgus tirdzniecības nosacījumus, veicot ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošanu, kas kaitē patērētājiem, piemērojot atšķirīgus nosacījumus līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus, kā arī nosakot prasības, lai otra puse, slēdzot līgumus, uzņemtos papildu saistības, kas pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līgumu priekšmetu.² Šādi analogi konkurenci ierobežojošu vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumi Latvijas Republikas tiesiskajā regulējumā paredzēti arī Konkurences likuma 11. un 13. pantā.³

EST pēdējo pāris gadu laikā ir pieņēmusi vairākus spriedumus konkurences jomā arī farmācijas sektorā, tostarp par patentu īpašnieku uzņēmumu noslēgtām vienošanām ar konkurējošiem uzņēmumiem par patentēto medikamentu ražošanu, saražotās produkcijas iepirkšanu, to izplatīšanu vai atturēšanos no tās. Tālāk aplūkoti vairāki EST spriedumi un tajos paustās atziņas minētajās lietās, ieskicējot konkurences tiesību un patenttiesību sadursmes robežas farmācijas jomā, norādot uz jautājuma aktualitātēm un vienlaikus atsaucoties uz atziņām juridiskajā literatūrā.

Raksta mērķis ir norādīt uz nepieciešamību padziļināti pievērsties konkurences tiesību un intelektuālā īpašuma tiesību kolīziju risināšanai praksē, novēršot pretrunas un rodot balansu starp subjektu, kas ieguldījuši ievērojamus līdzekļus ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargājamo objektu radīšanā, kā arī kopējā tirgus, veselīgas konkurences un patērētāju interesēm.