Gadu no gada jaunie tiesību zinātņu studenti pēc sekmīgi pabeigtas vidusskolas vienmēr ir patīkami pārsteigti, ka vēsture nav palikusi aiz muguras un joprojām ir vajadzīga arī tieslietās. Tiesību vēstures priekšmets, atsauces uz veciem likumu kopojumiem un seniem tiesu nolēmumiem dažādu tiesību nozaru kursos, kā arī lielo tiesību ideju vēsturiskā attīstība un senie tiesību filozofi un politiskie domātāji. Bez šā visa nav iedomājamas kvalitatīvas tiesību studijas, un bez šā visa nav iespējama sekmīga un augsti attīstīta tiesiskā sistēma.

Tiesības nav viendimensionāli plakanas šodienas viendienītes. Tiesības ir pārlaicīgi pastāvošas noteiktā kultūrtelpā, kur eksistē ne tikai šodienas vajadzību dimensija. Ikvienam tiesību elementam, ar kuru mēs šodien darbojamies, vienmēr klātesoša ir vēstures un nākotnes perspektīva. Tiesībniekiem vairāk par citiem jāapzinās, ka ar līdzīgiem tiesību jautājumiem iepriekšējās tiesībnieku paaudzes jau ir strādājušas gadsimtiem un meklējušas pareizās atbildes, kas ved pie taisnīgiem lēmumiem. Tieši tāpat šodienas tiesībniekiem pieticīgi jāsamierinās, ka viņu šodien atrastās atbildes, iespējams, kādreiz nākotnē šķitīs aplamas un nepiedodami novecojušas, jo daudzajās pārmaiņās būs veidojusies jauna izpratne par taisnīgu risinājumu konkrētajā gadījumā.

Tomēr šī vēsturiskā ierobežotība nedrīkst kalpot par attaisnojumu šodienas tiesībniekiem, lai vairs nemeklētu katrai lietai taisnīgu risinājumu un neformulētu sava lēmuma pamatojumu tā, lai tas būtu noderīgs daudzās citās līdzīgās lietās nākotnē. Tieši pretēji – nākotnes perspektīvas apzināšana uzliek papildu atbildību domāt ne tikai par risinājuma pareizību šodienas apstākļos, bet arī tā ilgtspēju – cik ilgi tas varētu būt jo­projām pareizs un kādiem jābūt precīziem formulējumiem, lai pati idejas būtība dzīvotu cauri laikiem, lai arī konteksts, detaļas un sīkumi tūkstošreiz būtu mainījušies līdz nepazīšanai. Tā ir juridiskā spriestspēja, kuru mēs varam mācīties no romiešu juristu skolas un kuru varam prasīt no jebkuras tiesībnieku kopienas jaudīgā tiesiskā sistēmā.

Šādos apstākļos nekas nevar palīdzēt vairāk kā labas vēstures zināšanas un savas vietas apzināšanās plašākā kontekstā, kur sava vieta ir daudz spožākām tiesību sistēmām, kuras palikušas vairs tikai vēsturei, un daudz izcilākiem tiesību prātiem, kurus labi ja vairs atceras tikai ar dažām sausām rindiņām enciklopēdijās.

Tieši tāpat vēstures zinātnes metodes un tehnika ir noderīga tiesībnieka darbam, gan piemērojot tiesību normas, gan radot jaunu regulējumu. Mēs visi labi zinām, ka, saskaroties ar kādu iepriekš mazāk zināmu jautājumu, ļoti ierasts meklēt kādu precedentu vai līdzīgu gadījumu, kas varētu sniegt pieturas punktus domas virzībai. Nekas tā nepārliecina kā iepriekš jau sekmīgi atrisināts gadījums un tas, ka atbilde uz tiesību jautājumu tiesiskajā sistēmā jau ir pastāvoša. Tiesību normu iztulkošanā mums svarīga ir vēsturiskā likumdevēja griba un arī vēsturiskais konteksts, kurā norma radusies un attīstījusies, jo nevar palaist garām arī laika nestās izmaiņas. Vēsturiskā tiesību normu iztulkošanas metode tieši uzrāda vēsturnieka prasmju nepieciešamību arī tiesību piemērotājam. Līdzīgas prasmes prasa arī aktuālā aizrautība ar judikatūru – atziņu meklēšana iepriekš tiesās izlemtās lietās un to izmantošana līdzīgās lietās liek nodarboties ar vairāk vai mazāk senu pagātni, lai atrastu risinājumus šodienas tiesību jautājumiem.

Es labprāt paliktu cerīgs, ka šodienas tiesībnieki arvien vairāk apzinās vēstures lietderīgumu savam darbam. Kā cilvēks, kurš šodienas tiesību jautājumu risināšanu bieži vien sāk ar vēsturisku analoģiju un precedentu piemeklēšanu un kura aizrautība ar vēsturi varētu būt labi zināma, vēlējos bilst dažus aizstāvības vārdus vēsturei tiesību zinātnē. Bez vēstures nebūs iespējams iztikt tiesībās.