Vēsturnieku darbos un laikabiedru atmiņās Gustava Zemgala kadence Valsts prezidenta amatā palikusi iekšpolitiski rāma un savā ziņā pat garlaicīga. "Viņš savas darbības laikā ne reizi nebija iejaucies likumdošanas darbā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, nenoturēja nevienu ministru kabineta sēdi savā vadībā un tikai vienu reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, arī ne satura, bet juridiska iemesla dēļ."¹

Šādam G. Zemgala prezidentūras kopsavilkumam lielā mērā varam pateikties Fēliksa Cielēna memuāriem, kuros viņš talantīgi izmantoja iespēju nākamajām paaudzēm atstāt savu interpretāciju par daudziem pagātnes notikumiem.² Atskatoties uz G. Zemgala veikumu, F. Cielēns īpašu uzmanību veltīja tieši vienīgā veto nozīmes mazināšanai, uzsverot: "Viņš tikai vienreiz atsūtīja kādu mazsvarīgu likumu atpakaļ Saeimai otrreizējai caurskatīšanai, bet to visu viņš darīja nevis tā satura, bet juridiskās redakcijas dēļ."³ F. Cielēna sniegtā interpretācija kļuvusi par noteicošo mūsdienu darbos par G. Zemgalu.⁴

Te gan uzreiz jāteic, ka preses slejās saglabājušies pietiekami daudzi vērtējumi un komentāri par G. Zemgala veto, kas vedina uz to paraudzīties mazliet citādāk. Diez vai par mazsvarīgu gadījumu tūlītēji polemiskus komentārus publicētu Arveds Bergs⁵ un Kārlis Dišlers,⁶ savukārt norādes uz to tiktu uzņemtas zinātniskos darbos par Satversmi.⁷ Arī pats F. Cielēns attiecīgā notikuma tūlītējā vērtējumā bijis daudz tiešāks, izceļot Saeimas panākumu "mazāk svarīgā konstitucionālā strīdā", "[nodrošinot] iepretim citiem valsts varas orgāniem tās savas tiesības, kuras viņai piešķir Satversme".⁸

Ievērojot laikabiedru pievērsto uzmanību veto, šā raksta mērķis ir plašāk aplūkot attiecīgo gadījumu – tā kontekstu, Valsts prezidenta argumentāciju un veto konstitucionālās sekas.⁹

Kriminālprocesa likumu papildinājumi

1928. gada 10. maijā II iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis Bruno Štēgers apcietināja Saeimas deputātu Jāni Goldmani, jo viņš nevarēja iemaksāt pieprasīto drošības naudu.¹⁰ Par pieņemto lēmumu izmeklēšanas tiesnesis informēja arī Saeimu.¹¹ Tā kā Saeima J. Goldmani iepriekš bija jau izdevusi tiesāšanai Satversmes 30. pantā noteiktajā kārtībā,¹² izmeklēšanas tiesnesis nelūdza iepriekšēju Saeimas piekrišanu viņa apcietināšanai Satversmes 29. panta kārtībā. Šāda izmeklēšanas tiesneša rīcība raisīja pietiekami plašu diskusiju Saeimā, ietekmīgiem Saeimas deputātiem uzskatot, ka J. Goldmaņa apcietināšana notikusi pretēji Satversmes 29. panta noteikumiem.¹³

Jautājuma noskaidrošanai tieslietu ministrs Edvins Magnuss 1928. gada 12. maijā vērsās Latvijas Senāta Apvienotajā sapulcē, lūdzot Latvijas Senāta atbildi par to, "vai tiesu varas orgāni bez Saeimas sevišķas piekrišanas var apcietināt pirms tiesas sprieduma un arī pēc tā ar Saeimas lēmumu tiesāšanai izdotu un no Saeimas sēdēm atstādinātu Saeimas locekli, kā arī izdarīt pie viņa kratīšanas".