Kopš pašiem pirmsākumiem viens no galvenajiem valsts un tās ietvaros funkcionējošās tiesiskās sistēmas mērķiem ir sabiedriskais miers, kārtība, drošība un stabilitāte. Tā tas, protams, ir arī tiesiskā un demokrātiskā valstī. Savukārt iekšēji un ārēji satricinājumi ir izturības tests gan valstij kopumā, gan arī konkrēti tās tiesiskās sistēmas spējai pielāgoties jaunām situācijām un risināt iepriekš nezināmas problēmas, vienlaikus pēc iespējas koncentrējoties uz savu galveno uzdevumu – mieru, drošību un stabilitāti.

Nu jau gandrīz aizmirstajos "normālajos" apstākļos personas prasīja, lai Latvija kā tiesiska valsts ievēro tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus. Piemēram, lai uzņēmējs varētu īstenot savu biznesa ideju, nebaidoties, ka likumdevēja "kaprīzes" pēkšņi maina būtiskus viņa darbības nosacījumus (nodokļus, tirgus regulējumu, teritoriālo plānojumu, būvnormatīvus, darba tiesības utt.) un iecere kļūst neiespējama.

Pašreizējie, pandēmijas radītie ārkārtējie apstākļi šos laikus liek atcerēties ar zināmu nostalģiju, jo tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības "latiņa" vairākās jomās ir būtiski pazeminājusies. Tam, protams, ir objektīvi iemesli: nevienam tiesību politikas veidotājam nedz Latvijā, nedz citur, pandēmijai sākoties, nebija zināšanu un pieredzes šādu nebijušu situāciju risināšanai un tālāko notikumu prognozēšanai. Arī sabiedrība kopumā bija apjukusi. Tādēļ, vienkāršoti sakot, lidmašīna tika remontēta lidojuma laikā, apvienojot apkalpes un pasažieru spēkus. Un godīgi jāatzīst, ka vismaz pirmajā posmā panākumi bija atzīstami – pandēmija, kaut gan satricināja, tomēr nesagrāva nedz mūsu medicīnas sistēmu, nedz valsti un sabiedrību kopumā.

Šobrīd, kad rit jau pandēmijas otrais gads, notikumi joprojām ir grūti paredzami, tomēr ir uzkrāta zināma pieredze, turklāt, pateicoties zinātnes un medicīnas sasniegumiem, situācijai vajadzētu būt vieglāk vadāmai. Tam, bez šaubām, būtu jāatspoguļojas arī tiesību jaunrades procesā un jāveicina arī tiesiskās drošības un noteiktības atgriešanās mūsu dzīvē.

Piemēram, kāda lielas Daugavpils skolas direktore intervijā teikusi, ka vairums viņas skolotāju jau ir vakcinējušies, bet atlikusī nelielā svārstīgo kolēģu daļa šādu lēmumu visticamāk pieņemtu, ja zinātu, ka bez vakcīnas klātienē nevarēs strādāt. Tātad – ja būtu skaidri zināmi nosacījumi, viņi, iespējams, jau būtu vakcinējušies, nevis gaidītu līdz mācību gada sākumam.

Diemžēl Saeima darbu pie grozījumiem Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kas paredz likumu papildināt ar nodaļu, kurā tiktu regulēta epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšana publiskajā un privātajā sektorā, sāka tikai augustā, un trešajā lasījumā likums varētu tikt pieņemts tikai mēneša otrajā pusē, kad līdz skolai būs palikusi kāda nedēļa. Jārēķinās arī, ka pret obligāto vakcināciju, kas likumprojektā paredzēta dažām profesijām (tai skaitā skolotājiem), aktīvi iebildīs opozīcija, līdz ar to likuma spēkā stāšanās laiks nav droši prognozējams. Savukārt mācību gada sākums – 1. septembris – ir jau durvju priekšā, un "svārstīgie" pedagogi turpina šaubīties par vakcinācijas nepieciešamību ne vien Daugavpilī, bet arī citur Latvijā. Bet skolēni un viņu vecāki ar ļoti lielām bažām domā par jau trešo mācību gadu, kura norisi var sagraut slimības uzliesmojumi.

Lai kā negribētos, bet nevaram izslēgt, ka līdzīgi kā pērn, kad vasara dāvāja atelpu no pandēmijas, rudens atkal būs nenoteiktības un problēmu pilns. Kā viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem pandēmijas pārvarēšanā Latvijā un sabiedrības neticībā valdībai un tās veiktajiem pasākumiem parasti tiek minēta ārkārtīgi neveiksmīgā valsts komunikācija ar sabiedrību (un dezinformatoru triumfālie panākumi). Tomēr ne mazāka, patiesībā, vēl būtiskāka, problēma ir biedējošā tiesiskā nenoteiktība – tiesiskā regulējuma trūkums, neparedzamība, acumirklīgā mainība, pretrunas utt.

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova kādā referētā norādījusi, ka "tiesiskā paļāvība – tas nozīmē, ka cilvēki savu dzīvi veido, ticot valstij". Pašlaik par situāciju likumdošanas procesā to diemžēl nevar teikt.