24. Augusts 2021 /NR. 34 (1196)
Viedoklis
Obligātā vakcinēšanās pret Covid-19 nodarbinātībā: starptautisko tiesību konteksts
4
Asoc. prof., Dr. iur.
Kristīne Dupate
LU Juridiskās fakultātes asociētā profesore, Eiropas Padomes Sociālo tiesību komitejas locekle, Eiropas Komisijas nacionālā eksperte darba tiesību jomā 
SATURA RĀDĪTĀJS

1. Vakcinēšanās un cilvēktiesības

1.1. Valsts pienākums nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, t.sk. imunizēšanas pienākums

Valsts pienākumu nodrošināt veselības aizsardzību, kas sevī ietver arī iedzīvotāju imunizēšanu, nosaka vairāki starptautiskie tiesību akti. Šāds pienākums noteikts ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām un sociālajām un kultūras tiesībām 12. pantā. Savukārt šajā normā ietvertais imunizēšanas pienākums izriet no ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas sniegtās Pakta interpretācijas.1

Eiropas reģionā tiesības uz veselības aizsardzību noteiktas Eiropas Sociālās hartas (ESH)2 11. pantā. Šīs tiesības uzliek gan pozitīvos, gan negatīvos pienākumus ar mērķi sasniegt augstāko iespējamo veselības standartu, kā arī tiesības uz piekļuvi veselības aprūpei.3 Eiropas Sociālo tiesību Komiteja ir norādījusi, ka saskaņā ar ESH 11(1). pantu valstīm ir jānodrošina augstākais veselības standarts saskaņā ar esošajām zināšanām medicīnas zinātnē. Tas tostarp ietver pienākumu veselības aprūpes sistēmu organizēt tā, lai tā spētu atbilstoši reaģēt uz tādiem veselības riskiem, no kuriem var izvairīties, t.i., no tādiem riskiem, no kuriem var izvairīties ar kontrolētu rīcību.4

ESH 11(3). pants noteic, ka valstīm ir pienākums veikt visus pasākumus, lai nepieļautu iespējamo epidēmisko, endēmisko un citu slimību izraisīšanos. Saskaņā ar šo normu valstīm ir pienākums rīkoties, ievērojot piesardzības principu. Šis princips nozīmē, ka gadījumā, ja pastāv provizoriski zinātniski dati, kuri norāda, ka ir pamats bažām par drošību cilvēka veselībai, valstīm ir pienākums veikt piesardzības pasākumus atbilstoši ESH 11. pantā noteiktajam pienākumam nodrošināt augstu veselības aizsardzības standartu.5 ESH 11(3). pants ietver valstu pienākumu veikt iedzīvotāju imunizāciju un uzraudzīt epidemioloģisko situāciju, kas nozīmē, ka valstīm ir jānodrošina plaši pieejamas imunizācijas programmas un vakcinācijas aptvere nolūkā neitralizēt vīrusus.6

Eiropas Savienības (ES) tiesības jautājumus par sabiedrības imunizēšanos neregulē, jo veselības aizsardzības sistēmu organizēšana ietilpst pašu ES dalībvalstu kompetencē.7

Obligātā vakcinēšanās un cilvēktiesības

Jautājums par obligātu prasību vakcinēties ir skatāms vairāku cilvēktiesību kontekstā. No vienas puses ir noteiktas personas tiesības uz medicīnisku iejaukšanos tikai ar brīvu un informētu piekrišanu, kā tas izriet no ESH 11(1). panta8 un Eiropas Padomes Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu9 5. panta. Tai pašā laikā gan ESH G pants, gan Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu 26. pants pieļauj šo tiesību ierobežošanu, ja tas ir noteikts ar likumu un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) jautājumu par vakcinēšanos skatījusi divās lietās. Šobrīd šie ECT spriedumi būtībā ir galvenais atskaites punkts Eiropas valstu likumdevējiem, lai izvērtētu, vai nacionālajā līmenī veiktie pasākumi atbilst starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

Lietā Solomahkin pret Ukrainu10 pieteicējs sūdzējās par vakcinēšanu pret difteriju bez informētas piekrišanas un it kā šīs vakcīnas izraisītām veselības problēmām.ECT atzina, ka situācija skatāma Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 8. panta ietvaros. ECK 8. pants, kurš nosaka privātās dzīves aizsardzību, ietver personas fizisko integritāti. Jebkura medicīniskā manipulācija pret personas brīvu un informētu gribu ir iejaukšanās personas fiziskā un psiholoģiskā integritātē, ko aizsargā ar ECK 8(1). pants.11 Tomēr šī tiesība nav absolūta un var tikt ierobežota, ja tas noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis, un tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.12

Lietā Vavrička un citi pret Čehiju13 ECT skatīja jautājumu par valsts tiesisko regulējumu, kurš paredz obligātu bērnu vakcināciju, bez kuras nav ļauts apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādes. Šajā lietā ECT atzina, ka valsts prasība obligāti vakcinēt bērnus pret noteiktām slimībām ir attaisnojama un samērīga iejaukšanās personas integritātē. ECT gan atgādināja, ka medicīniski pārbaudītas vakcīnas neizslēdz blakus efektus, tamdēļ valstu nacionālajās sistēmās ir jābūt pieejamai kompensācijai gadījumā, ja tiek nodarīts kaitējums veselībai.14 Tāpat ECT norādīja, ka personas pretvakcinēšanās pārliecība nebauda ECK 9. panta (pārliecības, uzskatu brīvība) aizsardzību, jo tas neaizsargā ikvienu pārliecību, bet tikai tādu pārliecību, kura ir pietiekami noturīga un patiesa. Turklāt ir jāņem vērā, ka šāda pārliecība nonāk pretrunā tiesību normām, kuras vienādi ir piemērojamas visiem.15

 

2. Vakcinēšanās un tiesības nodarbinātībā

Starptautiskās tiesības. Darba drošība

Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) jautājumu par darbinieku vakcināciju skata no darba drošības standartu viedokļa, konkrētāk, darbinieku aizsardzības pret bioloģiskiem riskiem aspektā (atsaucoties uz Konvenciju C155 un C187). Saskaņā ar SDO norādīto, starptautisko darba tiesību standarti tieši neregulē jautājumu par obligāto vakcinēšanos kā nodarbinātības nosacījumu, tamdēļ šis jautājums regulējams nacionālā līmenī. Tai pašā laikā SDO Ekspertu komiteja aicina amatos, kuros imunizācija ir svarīga, to padarīt pieejamu, bet ne obligātu, tā vietā nodrošinot citus veselības un darba drošības aizsardzības pasākumus.16

Eiropas reģionā nozīmīgākais starptautiskais tiesību dokuments, kurš regulē darba tiesības, ir ESH. Pašlaik Eiropas Sociālo tiesību komiteja nav nākusi klajā ar paziņojumu par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no ESH, attiecībā uz obligātas vakcinācijas prasību nodarbinātībā. Tai pašā laikā saskaņā ar ESH 11. pantu valstīm ir jānodrošina gan sabiedrības veselības aizsardzība, gan saskaņā ar ESH 1. pantu – tiesības uz darbu un 2. pantu – tiesības uz taisnīgiem nodarbinātības nosacījumiem. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka ESH 1. pants nepiešķir tiesības uz nodarbinātību personām individuāli, bet gan uzliek par pienākumu valstij veikt pasākumus darba vietu izveidošanai un nodrošināšanai un atbalsta pasākumus darba meklētājiem. Tāpat ESH 1(2). pants, kurš ietver diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, attiecas uz klasiskajiem diskriminācijas aizlieguma pamatiem, proti, pazīmēm, kuras persona parasti nevar mainīt, piemēram, dzimumu, rasi, etnisko piederību, vecumu.17 Tā kā lēmums par vakcinēšanos ir maināms, t.i., atkarīgs no paša cilvēka gribas, tad vakcinēšanās vai nevakcinēšanās nebūtu uzskatāma par diskriminācijas aizlieguma pazīmi (izņemot gadījumus, kuros persona nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ, vai arī pārliecība ir noturīga un patiesa (skatīt ECT spriedumu lietā Vavrička un citi pret Čehiju). Savukārt ESH 2(4). pants uzliek par pienākumu nodrošināt veselībai nekaitīgus un drošus darba apstākļus, kas vakcinēšanās kontekstā būtībā pieprasa veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu darbinieku veselību. Kā izriet no pētījumiem medicīnas jomā, pašlaik visefektīvākais pasākums ir vakcinēšanās. No minētā izriet, ka no ESH neizriet tādas tiesības nodarbinātības jomā, kas aizliegtu noteikt obligātu vakcinēšanos. Tomēr, kā teikts iepriekš, nosakot šādu prasību, ir jāievēro ESH G pants.

Arī ES tiesības tieši neregulē jautājumu par obligāto vakcinēšanos nodarbinātības kontekstā. Tiesiskais regulējums, kurš būtu attiecināms uz šo situāciju, ir direktīvas, kas nosaka darba drošības standartus,18 t.sk., darba aizsardzības pienākumus saistībā ar bioloģiskiem riskiem.19 Šis pienākums attiecīgi jārealizē, ņemot vērā ES Pamattiesību hartā noteiktās cilvēktiesības, t.sk., tiesības uz personas neaizskaramību (3. pants) un tiesības uz veselības aizsardzību (35. pants). Arī ES Pamattiesību hartā noteiktās tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas (52(1). pants, kā arī hartā noteiktās tiesības ir interpretējamas atbilstoši ECK (52(3). pantam.

No minētā izriet, ka starptautiskās darba tiesības jautājumu par obligāto vakcinēšanos nodarbinātībā tieši neregulē, līdz ar to atstājot šo jautājumu regulēšanai nacionālajā līmenī. Tai pašā laikā nacionālajam tiesiskajam regulējumam ir jāatbilst vispārējiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.

 

3. Likumprojekta atbilstība starptautiskajiem standartiem

Grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā (Likumprojekts) attiecībā uz nodarbinātības jomu caurmērā var uzskatīt par atbilstošiem vispārējiem cilvēktiesību standartiem, proti, ierobežojumi nodarbinātībā tiks noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis (sabiedrības veselības aizsardzība) un pirmšķietami izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Likumprojektā ietvertā regulējuma atbilstība ir samērīga. Pirmkārt, darbspējīga sertifikāta prasība ir attiecināma tikai uz nodarbinātajiem, kuri strādā konkrētos amatos vai konkrētos apstākļos (74(1). pants). Otrkārt, darba devējam "ir tiesības pieprasīt" darbspējīgu sertifikātu, nevis pienākums, kas darba devējam dod zināmu rīcības brīvību (74(1). pants). Treškārt, Likumprojekta 74(7). pants paredz pienākumu pielāgot darba vietu (pārcelt citā darbā), ja šāda iespēja pastāv.

Tomēr Likumprojektam ir būtisks trūkums, jo tas neregulē to personu specifisko situāciju, kuras nedrīkst vakcinēties veselības iemeslu dēļ. Šāda tiesiskā regulējuma neesamība ir pretrunā Direktīvai 2000/78/EK.20

Jēdziens "invaliditāte" Direktīvas 2000/78/EK izpratnē ir neatkarīgs ES tiesību jēdziens. ES Tiesa jēdzienu "invaliditāte", vadoties no ANO Konvencijas 1. panta noteiktās definīcijas, ir interpretējusi šādi:

"[..] jēdziens "invaliditāte" Direktīvas 2000/78 izpratnē ir attiecināms uz ierobežojumu, kurš tieši izriet no ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt pilnvērtīgu un efektīvu attiecīgās personas dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem [..].21

Līdz ar to par personu ar invaliditāti ir uzskatāms ikviens darbinieks, kurš kāda ilgstoša veselības traucējuma dēļ noteiktā nodarbinātības kontekstā saskaras ar šķēršļiem piedalīties nodarbinātībā. Minētais ir tieši attiecināms uz darbiniekiem, kuri veselības dēļ nedrīkst vakcinēties. Attiecīgi Covid-19 pandēmijas noteikto nodarbinātības ierobežojumu kontekstā šīm personām ir radīti šķēršļi pilnvērtīgi un vienlīdzīgi ar citiem piedalīties nodarbinātībā, ja attiecīgajā amatā vai darba veikšanas kontekstā tiek pieprasīts darbspējīgs vakcinēšanās sertifikāts.

Saskaņā ar Direktīvu 2000/78/EK darba devējam attiecībā uz personām ar invaliditāti (t.sk. tiem, kuri nedrīkst vakcinēties) rodas šādi pienākumi un atbildība:

  • pirmkārt, darba devējam ir pienākums darbiniekam ar invaliditāti nodrošināt darba vietas pielāgošanu saprāta robežās, t.i., darba vietas pielāgošanas prasība ir jāpilda tikai tiktāl, cik tā uzliek samērīgu slogu darba devējam;22
  • otrkārt, ja darba devējs darba vietas pielāgošanu darbiniekam ar invaliditāti neveic, tad tā ir uzskatāma par diskrimināciju invaliditātes dēļ.23

Līdz ar to no Direktīvas 2000/78/EK izriet, ka attiecībā uz personām, kuras nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ un kuras līdz ar to ir uzskatāmas par personām ar invaliditāti konkrētajos apstākļos, ir jābūt specifiskam tiesiskajam regulējumam. Likumprojekts šādu specifisku tiesisko regulējumu nesatur un līdz ar to neatbilst Direktīvas 2000/78/EK prasībām.

RAKSTA ATSAUCES /

1. ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārīgais komentārs Nr. 14, 2000. gada 11. augusts. Pieejams: https://www.refworld.org/pdfid/4538838d0.pdf

2. Latvijas Vēstnesis Nr. 183, 18.12.2001.

3. Eiropas Sociālo tiesību Komitejas 2018. gada 18. maija lēmums par kolektīvo sūdzību Nr. 117/2014. Transgender Europe and ILGA Europe v. Czech Republic, 71. paragrāfs.

4. Eiropas Sociālo tiesību Komitejas secinājumi attiecībā uz Dāniju XV-2, 2001.gads, skatīt Digest of the Case Law of the European Committe of Social Rights, 129.lpp, pieejams angļu valodā: https://rm.coe.int/digest-2018-parts-i-ii-iii-iv-en/1680939f80

5. Eiropas Sociālo tiesību Komitejas 2013.gada 23.janvāra lēmums par kolektīvo sūdzību Nr.72/2011 International Federation of Human Rights Leagues (FIDH) v. Greece, 150.-154.paragrāfs, pieejams angļu valodā: https://hudoc.esc.coe.int/eng#{%22sort%22:[%22ESCPublicationDate%20Descending%22],%22ESCArticle%22:[%2211-00-000%22,%2211-01-000%22,%2211-02-000%22,%2211-03-000%22],%22ESCDcType%22:[%22FOND%22],%22ESCStateParty%22:[%22GRC%22],%22ESCDcIdentifier%22:[%22cc-72-2011-dmerits-en%22]}

6. Eiropas Sociālo tiesību Komitejas secinājumi attiecībā uz Beļģiju XV-2, 2001. gads, skatīt Digest of the Case Law of the European Committe of Social Rights, 136.lpp, pieejams angļu valodā: https://rm.coe.int/digest-2018-parts-i-ii-iii-iv-en/1680939f80

7. Līguma par Eiropas Savienības darbību 168.pants, Oficiālais Vēstnesis C 326, 26/10/2012 Lpp. 0001 - 0390

8. Eiropas Sociālo tiesību Komitejas 2018. gada 18.maija lēmums par kolektīvā sūdzību Nr.117/2014 Transgender Europe and ILGA Europe v. Czech Republic, 81.paragrāfs, pieejams angļu valodā: https://hudoc.esc.coe.int/eng#{%22sort%22:[%22ESCPublicationDate%20Descending%22],%22ESCArticle%22:[%2211-00-000%22,%2211-01-000%22,%2211-02-000%22,%2211-03-000%22],%22ESCDcType%22:[%22FOND%22],%22ESCStateParty%22:[%22CZE%22],%22ESCDcIdentifier%22:[%22cc-117-2015-dmerits-fr%22]}

9. Latvijas Vēstnesis, Nr. 205, 30.12.2009.

10. ECT 2015. gada 15. marta spriedums lietā Solomakhin pret Ukrainu (pieteikuma Nr. 24429/03).

11. 33. paragrāfs.

12. 35. paragrāfs.

13. ECT (Lielā Palāta) 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Vavrička un citi pret Čehiju (pieteikuma Nr. 47621/13).

14. 302. paragrāfs.

15. 331. un 334. paragrāfs.

16. ILO Standards and COVID-19 (coronavirus) FAQ Key provisions of international labour standards relevant to the COVID-19 pandemic and recovery, and guidance from the Committee of Experts on the Application of Conventions and Recommendations, International Labour Standards Department, ILO, 13 April 2021 – Version 3.0. Pieejams: https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_norm/@normes/documents/publication/wcms_780445.pdf

17. Eiropas Sociālo tiesību Komitejas secinājumi attiecībā uz Beļģiju XV-2, 2001. gads. Skat.: Digest of the Case Law of the European Committe of Social Rights, 57. 59. lpp.

18. Padomes Direktīva 89/391 /EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā; Īpašais izdevums latviešu valodā: Nodaļa 05, sējums 001, lpp. 349.–357.

19. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/54/EK (2000. gada 18. septembris) par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā (septītā atsevišķā direktīva saskaņā ar Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punktu); Īpašais izdevums latviešu valodā: Nodaļa 05, sējums 004, lpp. 48-74.

20. Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, OV L 303, 2.12.2000., 16./22. lpp.

21. Piemēram, skatīt ES Tiesas 2016. gada 1. decembra spriedumu lietā C- C-395/15 Mohamed Daouidi v Bootes Plus SL and Others, ECLI:EU:C:2016:917, 42. paragrāfs.

22. ES Tiesas 2019. gada 11. septembra spriedums lietā C-397/18 DW pret Nobel Plastiques Ibérica SA, ECLI:EU:C:2019:703, 65. paragrāfs.

23. ES tiesas 2013. gada 11. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑335/11 un C‑337/11 HK Danmark, kas darbojas Jette Ring vārdā pret Dansk almennyttigt Boligselskab (C‑335/11) un HK Danmark, kas darbojas Lone Skouboe Werge vārdā pret Dansk Arbejdsgiverforening, kas darbojas Pro Display A/S vārdā (C‑337/11), ECLI:EU:C:2013:222.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Dupate K. Obligātā vakcinēšanās pret Covid-19 nodarbinātībā: starptautisko tiesību konteksts. Jurista Vārds, 24.08.2021., Nr. 34 (1196), 12.-14.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 24. Augusts 2021 /NR. 34 (1196)
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Edgars
2. Oktobris 2021 / 12:38
0
ATBILDĒT
Tātad es sevi varu pozicionēt kā Covidinvalīdu, jo neesmu taču tērēts, lai lietotu farmācijas saražoto lēnās eitanāzijas produktu.
Maskas ir kritušas
7. Septembris 2021 / 19:41
1
ATBILDĒT
Un šobrīd varam vērot, kas ir kas. Šķiet, pirmo reizi zinātnes vēsturē tiek apgalvots, ka ir tikai viens pareizais risinājums. Un nebeidz pārsteigt, ka gana daudz zinātnieku to neapšauba, klusējot piekrīt vai vēl trakāk - atzīst par pareizu. Kur tad ir palikusi kritiskā domāšana, izvirzīto tēžu saprātīga apšaubīšana, polemika, analītika, cieņpilna diskusija .... ?
JĀNIS J&S
4. Septembris 2021 / 22:35
1
ATBILDĒT
Zvēresti vienai daļai ir tikai klišeja, bez vērtībām. To saskatu kā ārstos - augsti kvalificētos speciālistos, tā juristos, tā valsts amatpersonās. Ir arī tādi, kas godam attaisno cunftes zvērestus, to priekšā paklanos. Atgiezieties lūdzu cilvēki, kuros ir vesalais saprāts un tajos kuros nav - rodiet vēlmi sevī to atmodināt. Kuri to nespēj - tie ir tādi, kāds biju es pats un iespējams esmu. Tie nespēj atteikties no kautkā, lai dotu ko labu. Tie vergo vislaik kautkam, domājot, ka ir augstāki un pārāki. Tie skatās un baksta citu skabargas, kamēr savus baļķus mēģina ar citu skabargām paslēpt. Manuprāt pateicu gana. Un ja Jūs lasat un Jūtat, ka Jums kremt manis rakstītais, tad lūdzu un piedodiet manu tiešumu, ja spējat un nenosodiet mani bargi, un ja kļūdos, lūdzu norādiet kur un kā Jūsuprāt, dodot iespēju man mācīties un saprast ko vēl neesmu sapratis. Lūdzu tamdēļ, ka 99,99% saskatījāt to kas ir Jūsos. Izravējiet to un tad sējiet. Ar cieņu Jānis
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties