I. Par starptautiskās preču pirkuma–pārdevuma līgumu konvencijas piemērojamību

Inese Sakārne, LU Juridiskās fakultātes studente, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Konvencijas piemērošanas vispārīgi jautājumi

Konvencija paredz tikai vienu nosacījumu preču pirkuma–pārdevuma līguma starptautiskumam, un tā nosaka, ka uzņēmumiem, kuri noslēdz preču pirkuma–pārdevuma līgumu, ir jāatrodas dažādās valstīs.

Tālāk Konvencija nosaka divus Konvencijas piemērošanas gadījumus, un tie ir: a) šie uzņēmumi atrodas valstīs, kuras ir Konvencijas Līgumslēdzējas valstis; b) atbilstoši starptautisko privāto tiesību normām, ir piemērojamas Līgumslēdzējas valsts tiesības.

Tomēr līguma starptautiskumam ir jāizriet no līguma, pušu starpā esošām vai pirms tam pastāvējušām lietišķajām attiecībām vai informācijas apmaiņas atbilstoši Konvencijas 1.2. pantam. Tātad pusēm, noslēdzot līgumu, ir jāapzinās fakts, ka otra puse ir ārvalstu uzņēmums.1 Lai gan šis noteikums ierobežo Konvencijas piemērošanu, tas aizsargā pušu intereses, jo tikai gadījumos, kad puse konstatē līguma starptautiskumu, Konvencija ir piemērojama.2

Piemērojot Konvencijas 1.pantu, līguma komerciālais vai tā civilais raksturs netiek ņemti vērā. Lai gan Konvencija lielākoties ir paredzēta komerciālā pirkuma regulēšanai, tā nenošķir komerciālos līgumus no civilajiem. Šāds noteikums ir iekļauts, lai nerastos domstarpības, jo ne visās valstīs pastāv īpaši komercdarbību regulējošie noteikumi. No otras puses, lai ierobežotu no šī noteikuma pārāk plaši izrietošo Konvencijas piemērojamību un neradītu pārāk lielu nastu privātpersonām,3 Konvencijas 2.a pantā ir noteikums, ka Konvencija nav piemērojama, ja pārdod preces, kuras iegādātas personiskajām, ģimenes vai mājsaimniecības vajadzībām.